Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. decembris, 2013
Drukāt

Piedzīvojumu meklētājs (1)

Foto no G. Rēķa personīgā arhīvaFoto no G. Rēķa personīgā arhīva

Guntis Rēķis pēc olimpiskajām spēlēm Vankūverā beidza kamaniņu braucēja karjeru un pievērsās trenera darbam. Sāka eksotiskajā Jaunzēlandē, bet nu jau trešo ziemu strādā Kanādā. “Esmu sporta veida attīstības galvenais treneris visiem kamaniņu braucējiem līdz junioru izlasei,” sazvanīts Vistlerā, man skaidroja 39 gadus vecais Rēķis.

Strikti noteikumi


– Vai kanādieši tevi klausa un respektē?


– Vakar bija kreņķis – kādu meiteni aizsūtījām mājās, jo viņa pārkāpa noteikumus, pēc desmitiem vakarā atrodoties puiša istabiņā, turklāt gultā. Viņai 17 gadi, viņam – 14. Nekā tāda jau abu starpā nebija, tomēr, tā kā tas notika atkārtoti, nācās šķirties.

– Tie ir tavi noteikumi vai Kanādas likumi?


– Noteikumus uzrak­stījām abi ar junioru izlases treneri. Mums ir arī tāda melnā kaste, kurā tiek iemaksātas soda naudas par visādiem pārkāpumiem. Latviešiem arī tādu noteikti vajadzētu ieviest. Iekrāts jau ļoti daudz, pavasarī taisīsim pikniku.

– Iepriekš strādāji ar junioru izlasi. Vai tagad esi pazemināts?


– Darbs ir daudzreiz grūtāks, jo jauniešus uz treniņiem vadā vecāki, reizēm kavē, un tad man jācīnās par disciplīnu, jārak­sta e-pasti. Bet pazemināšana tā noteikti nav. Kanādiešiem tagad ir finansiālas problēmas, viņi grib, lai es ar junioriem pēc gadumijas dodos uz Eiropu, bet es neraujos, jo tepat ir šausmīgi daudz darba – jāsataisa apmēram 50 kamanas. Vietējie treneri no tā neko nesaprot.

– Kamanas tu Latvijā iemācījies taisīt?


– Jā, esmu ļoti pateicīgs gan vecajiem treneriem, gan Mārtiņam Rubenim, no kura īpaši aizguvu darba kultūru – viņš uzsver, ka visam jābūt tā, lai patīkami rokās paņemt.

Gandrīz kā zemnieks


– Liekas, pēdējā laikā esi labi apguvis angļu valodu.


– Ja ņem vērā, ka nekad to neesmu skolā mācījies, tad jā. Pirms četriem gadiem, braucot uz Jaunzēlandi, draugiem teicu, ka zinu vien trīs frāzes – thank you (paldies), fuck you (ej tu…) un coca-cola. Tik traki gan nebija, parunāt varēju, bet, lai strādātu, vajadzēja gan krietni pamācīties, un angļu valoda ir viens no maniem lielākajiem ieguvumiem ārzemēs.

– Cik kamaniņu braucēju ir tavā pārraudzībā?


– Apmēram 60. Galvenokārt strādājam Kalgari, tagad atbraucām uz Vistleru, kur vajadzēja būt iepriekšējam darbiniekam. Bija norunāts, ka viņš te paliks divas nedēļas, lai visu man izrādītu un pastāstītu, taču tā arī neparādījās. Strādāju gan ar tehniku, gan trasē, veicu arī organizatoriskos darbus, bet, paldies Dievam, man ir rokasspiediena līgums ar kādu kolēģi: viņa taisa papīrus, bet es – ragavas. Viegli nav.

– Izklausās, ka tu kā zemnieks dienu sāc sešos no rīta un beidz astoņos vakarā.


– Pirmajā mēnesī Kalgari, kamēr svarīgākās kamanas dabūju pie dzīvības, mana darba diena ilga 12 līdz 14 stundas, ieskaitot sestdienas un svētdienas. Kanādā sportistiem ir ļoti strikta atlase – četriem labākajiem gandrīz viss apmaksāts, bet vēl astoņi var braukt par savu naudu, un viņi cīnās arī par šīm maksas vietām.

Nogruntējies Kanādā


– Pēc Vankūveras spēlēm tu devies strādāt uz Jaunzēlandi. Ko iemācīji jaunzēlandiešiem?


– Strādāt! Nemāku darboties tik lēnā režīmā, kāds tur bija. Darba diena sākās deviņos, desmitos un trijos – tējas laiks, pa vidu – pusdienas. Piecos uz mājām. Tādā ritmā darbi neiet uz priekšu. Ja Jaunzēlande būtu tikpat tuvu Latvijai kā Kanāda, mēs ar sievu noteikti paliktu tur – lieliski laikapstākļi, daba, viss tīrs un neapgānīts. Var iet zeltu meklēt, medībās, makšķerēt. Mēs dzīvojām kalnos, kur ļaužu maz, un viņi ir neiedomājami – kā otra ģimene.

– Vai izdevās viņus iekustināt kamaniņu braukšanai?


– Man bija gan jaunzēlandieši, gan kādu laiku arī austrālieši. Viens no viņiem, Aleksandrs Ferlaco, šosezon startē Pasaules kausa izcīņas sacensībās, tēmē arī uz Sočiem, lai gan es uzskatu, ka ar divu gadu braukšanas pieredzi olimpiskajās spēlēs nav ko darīt. Jaunzēlandē kalnos ir maza 360 metrus gara trasīte, kuru es viens pats apkalpoju. Tur var tikai pamatus iemācīties.

– Kā nokļuvi Kanādā?


– Ar Jaunzēlandes kamaniņu braucējiem biju Vistleras trasē, kanādieši redzēja, kā es darbojos, un pēc nedēļas aicināja pie sevis. Te strādā arī latviete Arnita Ancēna, bijusī kamaniņu braucēja. Protams, Kanāda man ir paaugstinājums. Pie lielās izlases mani gan droši vien nemaz nelaistu, jo tur visu pārņēmuši vācieši.

– Vai esi piedzīvojumu meklētājs?


– Tā sanāk. Man pirms diviem gadiem piedāvāja strādāt ar Latvijas izlasi, bet tobrīd jau bija līgums Kanādā, tāpēc atteicos. Turklāt arī šaubos, vai gribētu un varētu strādāt ar lielo izlasi.

– Vai kamaniņu braucējs Kanādā ar visu ir nodrošināts, vai arī kā pietrūkst?


– Darbnīcas un cits aprīkojums mums ir, bet, piemēram, lai jaunietis aizbrauktu uz nometni Vistlerā, vecākiem jāsamaksā 450 dolāri nedēļā. Viss ir par maksu. Lielajiem ir labāk, bet zinu, ka manai bijušajai audzēknei, kura arī skaitās kandidāte startēšanai Sočos, piedāvāja maksāt, lai viņa varētu ceļot kopā ar izlasi un cīnīties par līdzdalību olimpiskajās spēlēs. Manuprāt, jābūt bagātiem vecākiem, lai Kanādā nodarbotos ar kamaniņu sportu. Es kā treneris pelnu viduvēji, darba devēji neko nenodrošina, izņemot datoru. Mašīnu savām vajadzībām nevarot izmantot, taču es to daru, jo citas man nav. Ar sievu esam nogruntējušies Kanādā, taču arī Latvija nav aizmirsta. Dzimtenē mums ir māja, un jaunajā līgumā ar kanādiešiem gribu ierakstīt, ka divus mēnešus gadā pavadīsim tur.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vai kamaniņu braucējs Kanādā ar visu ir nodrošināts, vai arī kā pietrūkst?
 – DRAUGI GUNTI, DRAUGI !!!! CERU, KA MĒS TEV PIETRŪKSTAM.
    SVEICIENI NO PUMĀM.

Draugiem Facebook Twitter Google+