Laukos
Bizness

Piensaimnieki pret topošo lielkooperatīvu vēl ļoti piesardzīgi 16

Foto – Shutterstock

Meklējot variantus, kā tikt pie izdevīgākas piena cenas, rīkotas sanāksmes, diskusijas un piena kooperatīvu kopsapulces, lai izvērtētu ideju par lielāko piena kooperatīvu apvienošanos. Ņemot vērā rūgto pieredzi, diskusijas bija sarežģītas. Maija beigās žurnāls Agro Tops iztaujāja kooperatīvu vadītājus, piena ražotājus, pārstrādes uzņēmumu un piena ražotāju organizāciju priekšstāvjus.

Jānis Šolks, Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs:
– Mans viedoklis par kooperatīvu apvienošanos ir šāds: ja tā notiek uz biznesa pamatiem, tā ir apsveicama lieta; otrām kārtām tai jānotiek brīvprātīgi, bez valsts atbalsta, bez subsīdijām. Ja tas ir bizness – lūdzu!
Mūsuprāt, cits stāsts ir par šīs apvienošanās projekta līdzautoriem – Andri Miglavu un Mārtiņu Cimermani. Iespējams, viņi maldina piena ražotājus, apgalvodami: ja pārvaldīsim lielu daudzumu piena, tad būs lielāka cena. Kas tā par mistisku cenu? Nav nozīmes, vai pārvalda 50 vai 500 tonnu piena, jo katrai precei atkarībā no tirgus situācijas ir sava cena. Nevajag uzņemties Dieva Tā Kunga lomu!
Piena nozarē ir vairāki bloki: lokālais, Eiropas un piena ražotāju bloks. Svarīgākais – cik par pienu saņem tieši ražotājs. Gan lielākie, gan arī vidēja mēroga piensaimniecību īpašnieki bieži strādā ar pārstrādes uzņēmumiem tiešā ceļā, paši slēdzot ar uzņēmumu līgumus. Gribu atgādināt zināmu lietu, par kuru tomēr bieži aizmirst, – piena ražotāju kooperatīvs ir starpnieks starp ražotāju un pārstrādes uzņēmumu. Un šīs sadarbības veiksme atkarīga no tā, vai kooperatīva darbības nosacījumi ilgtermiņā orientēti piena ražotāja labā.

Raimonds Misa, LPKS Piena ceļš valdes priekšsēdētājs:
– Pirmais šo apvienošanās ideju 2016. gada vasarā izteicis LPKS Latraps ģenerāldirektors Edgars Ruža, proti, ka ir svarīgi samazināt loģistikas izmaksas. Vajadzēja izstrādāt cenošanas modeli, uzaicinājām palīgā ekonomikas analītiķi Andri Miglavu, un tapa projekts, ko kopīgi apspriedām visu četru lielāko piena kooperatīvu vadītāju un speciālistu sanāksmēs. Sarunas par kooperatīvu apvienošanos bija ilgas un grūtas, jo visiem ir nepatīkamā atmiņā Trikātas kooperatīva pieredze.
Pagaidām no četriem apvienošanās virzītājiem – Piena ceļa, Piena loģistikas, Māršavas un Dundagas – pie šīs idejas it kā palikuši divi, bet pieņemu, ka katram ir tiesības izvēlēties, ko viņu biedri atrod par labāku. Kopumā jau vēlēšanās apvienoties ir, bet pastāv zināmas bailes, un tas ir saprotams. Uzticēšanās vajadzīga, bet piedzīvoto ir grūti aizmirst. Piemēram, Piena loģistikai nav savas pārstrādes, un tas liek būt piesardzīgiem. Mēs savukārt Jaunpils pienotavā pārstrādājam vairāk nekā pusi iepirktā piena, šis daudzums pēdējā laikā ir gājis vairumā. Esam saglabājuši savu plašo produktu sortimentu. Pienu pārdodam Lietuvas Rokišķu piena kombinātam, kas ir mūsu sadarbības partneris ilgākus gadus. Kopš pagājušā gada nedaudz samazinājies biedru skaits, bet visas pazīmes liecina, ka tas pieaugs. Uzskatu, ka LPKS Piena ceļš ir labā kārtībā, tādēļ jo svarīgāk stiprināt savstarpēju sadarbību.

Agris Ludriksons, LPKS Piena loģistika valdes priekšsēdētājs:
– Priekšlikums, ka kooperatīviem vajadzētu loģistiku veidot kopā, pagājušajā gadā nāca no Edgara Ružas, jo Latraps bija apņēmies palīdzēt rūpnīcai Latvijas piens. Tad sāka runāt par piena kooperatīvu apvienošanos, un sarunās piedalījās ekonomikas zinātnieks Andris Miglavs.
Piena loģistika tika dibināta 2016. gada vasarā, jo vajadzēja atrast izeju, kā turpināt strādāt pēc tā, kas notika ar Trikātu. Mums ir 42 biedri, un, kad doma par kooperatīvu apvienošanos visiem lika izšķirties par vai pret, sasaucām biedru kopsapulci. Tajā tika nobalsots, ka no apvienošanās atsakāmies. Vienbalsīgi. Ja jau spējām pārdzīvot Trikātas krīzi, neticam, ka tik strauja apvienošanās varētu dot lielu labumu. Pašlaik pārsvarā vedam pienu uz Latvijas pienu, bet daļu pārdodam igauņiem. Pagaidām ar viņiem izdevīgi strādāt, jo noslēgts ilgtermiņa līgums un esam vienojušies par priekšapmaksu. Tas nozīmē, ka daļu piena cenas igauņi mums samaksā, iekams esam piegādājuši izejvielu.

Jānis Auziņš, kooperatīva Māršava valdes priekšsēdētājs:
– Kooperatīva vadītājs esmu kopš 2016. gada oktobra, un tieši šajā periodā nācies pārrunāt un pieņemt svarīgus lēmumus. Pirms Māršavas biedru pilnsapulces tika sasaukta reģionālā sapulce, kurā izdiskutējām ar apvienošanos saistītās problēmas. Savukārt marta beigās notika mūsu biedru pilnsapulce – esam par kooperatīvu apvienošanos vai ne. Biedru lēmums bija pozitīvs – visi saprot, ka sadarbība, šajā gadījumā – liels un spēcīgs piena ražotāju kooperatīvs – ir mūsu nākotne. Ir jāapvienojas. Ja to nespējam, tad attīstības iespējas grūti paredzēt. Visi taču redz, ka dažādu kooperatīvu piena mašīnas braukā pa pagastiem krustu šķērsu un kooperatīvu darba reorganizācija ir nepieciešama.
Mums atgādina Trikāta KS nelaimes un brīdina, ka var notikt kas līdzīgs, bet ar to mums nav nekāda sakara. Trikātiešu klupšanas akmens acīmredzot bija tas, ka savai produkcijai neatrada pareizos tirgus. Kooperatīvam Māršava nav nekādu parādsaistību. No ekonomiskā viedokļa, nevar būt divu domu, ka pretējā gadījumā tā būtu apšaubāma lieta.
Protams, katram piena kooperatīvam ir sava struktūra, katrs esam atšķirīgi, katrs meklē, kam izdevīgāk pārdot pienu. Arī Latvijas piens to ved leišiem, poļiem, bet šajā apvienošanās modelī pats svarīgākais ir iegūt lielāku piena daudzumu, kam būs atbilstoša cena – pareizāk sakot, tas nozīmē, ka būs godīgāka cenošana. Nevar paļauties vienīgi uz to, ka pašlaik ir daudz izdevīgāka cena nekā pērn vasarā – no 1. jūnija mūsu biedri saņems 30 centu/kg. Bet, samazinot ražošanas izmaksas, būtu iespējams to nedaudz palielināt, jo pašlaik uz pārvadājumu rēķina zaudējam 0,5 centus/kg.

Guntis Pirvits, LPKS Dundaga valdes priekšsēdētājs:
– Kad aprīlī notika kooperatīva kopsapulce, nolēmām, ka pagaidām atsakāmies no apvienošanās idejas, kaut arī projektā, kura rosinātājs ir Edgars Ruža, piedalījāmies, diskutējot par variantiem. Notikušas daudzas un dažādas sarunas ar kolēģiem, ar projekta analītiķi Andri Miglavu. Diskutējām par to, vai apvienoties vai arī strādāt pēc kopīgiem principiem Eiropas Savienības tirgū. Man ir tāda sajūta, ka, uzspiežot šo projektu, notiek ačgārna rīcība – nav jēgas par visu vari durvis vērt uz to pusi, uz kuru tās neveras. Ja praksei pielāgo kabineta teoriju, tad laikam tā notiek.
Mūsu kooperatīvā pašlaik ir vairāk nekā 50 biedru, un viņi nav gatavi spriest pārsteidzīgi. Iznāktu tā: ja piekristu apvienoties, mums 95% piena būtu jānodod lielajam, jaunveidotajam kooperatīvam. Bet mums ir pārstrāde, kas ražo diezgan plašu un pieprasītu produktu sortimentu. Vai ražotni, ko esam pārbūvējuši no muižas alus brūža ēkas, apstādināt vai vismaz ievērojami samazināt ražošanu? Manas domas, ka izejai jābūt citādai: pirmkārt, daļa piena kooperatīvu vienojas par sadarbību uz kopēju principu pamata; otrkārt, kad šāda sadarbība pārliecinājusi par veiksmīgu iznākumu, tikai tad veidot lielāku un spēcīgāku lielkooperatīvu.

Andris Kalniņš, Vecumnieku novada Valles pagasta z/s Romaņi 1 īpašnieks:
– Man ir bioloģiskā saimniecība ar 80–90 slaucamajām govīm. Bioloģiskā saimniekošana gan attiecas tikai uz augkopību, jo pagaidām izpildīt stingrās prasības, lai ražotu bioloģisko pienu, nav pa spēkam. Agrāk biju kooperatīva Trikāta KS biedrs, kaut arī saimniekoju pavisam attālā pagastā Zemgalē. Bet, kad sākās nelaimes ar Trikātu, uz savas ādas izbaudījām tik skarbu skolu, kādu otrreiz laikam neizturētu. Tie, kas tur bija pie teikšanas, mūs apzaga, nonācām līdz maksātnespējai.
Pagājušajā gadā 13 zemnieku saimniecības nodibinājām kooperatīvu Piena loģistika. Esam nostrādājuši vairāk nekā gadu un saņēmuši atzīta kooperatīva statusu, turklāt mums nav nekādu kredītsaistību. Domāju, mūsu priekšrocība ir tā, ka nenodarbojamies ar pārstrādi. Mūs nesaista ražošana, neesam no tās atkarīgi. Ja tagad piekristu atkal no jauna apvienoties, tas drošību piena ražotāju stabilitātei, visticamāk, nedotu. Ja papēta lielo piena kooperatīvu izturēšanos pret saviem biedriem, redzams, ka tur bieži kārtības nav un skaidru atbildi par strīdīgām lietām dabūt nevar. Tāpēc arī savā kopsapulcē nobalsojām pret apvienošanos.

Kaspars Brauers, Talsu novada Vandzenes pagasta KS Vandzene Agro valdes priekšsēdētājs, LPKS Māršava valdes loceklis:
– Mūsu kooperatīvs ir neliels – 22 biedri, bet seši no viņiem pārdod pienu Māršavai. Uzskatu, ka pats galvenais šādā sadarbībā ir atklāta darbība un godīga valoda. Agrāk biju biedrs kooperatīvā Piena ceļš, bet pirms sešiem gadiem no turienes aizgāju. Man nebija pieņemama attieksme, kas tur pastāvēja, – uz uzdotajiem jautājumiem, kas jebkurā uzņēmumā var būt arī problemātiski, strīdīgi, nesaņēmām skaidras, atklātas un godīgas atbildes. Ja nestrādā godīgi, tad nevar gaidīt labu rezultātu. No Piena ceļa aizgāja tie, kuri domā, kā strādāt ienesīgāk ar precīziem, savstarpēji godprātīgiem nosacījumiem. Ne jau no laba prāta piena ražotājs pieņem tik krasus lēmumus. Ja rodas šāda situācija, to izmanto starpnieki, kas it kā piesola lielāku cenu, bet tā nav pamatota ne ar līgumiem, ne ilgtermiņa nosacījumiem. Tagad Piena ceļā ir cita vadība un varbūt situācija mainījusies…
Nav divu domu: jo lielāks biedru skaits kooperatīvā, jo vairāk saražotā piena, un tas, kam ir daudz un kvalitatīva izejviela, pieprasa izdevīgāko cenu. Tāds ir apvienošanās mērķis. Mūsu nelielā Vandzenes kooperatīva piemērs rāda, ka mazie var veiksmīgi sastrādāties ar lielajiem – šajā gadījumā ar Māršavu – un tālākais solis ir lielāko apvienošanās pēc atklātas un precīzas darbības principiem.

Jānis Vaivads, SIA Latvijas piens (LP) valdes priekšsēdētājs:
– Latvijas piens vairs nav piena kooperatīvu uzņēmums, kaut arī mazākuma akcionāri ir palikuši no LPKS Dzēse, VAKS un Latraps. Esošajiem vairākuma akcionāriem ir cits redzējums sadarbībai ar piena kooperatīviem. LP dod iespēju mūsu piena ražotājiem pārdot pienu par Vācijas iepirkuma cenām. Savukārt uzņēmums to pārstrādā sierā un pārdod klientiem ES.
Pašlaik dienā pārstrādājam 230 tonnas piena, mēnesī pārdodam ap 700 tonnu gatava siera. Paredzams, ka rudenī pārstrādāsim jau 400 tonnu piena un saražosim 40 tonnu siera dienā. Būsim otrs lielākais piena pārstrādes uzņēmums Latvijā aiz AS Preiļu siers. Tā nav taisnība, ka Latvijas piena ražotājam nevar samaksāt par pienu konkurētspējīgu cenu!
Ar piena kooperatīvu projektiem mums nav nekā kopīga, jo kooperatīvs Piena ceļš pienu pārdod Lietuvā un pašlaik cenšas apvienoties ar citiem piena kooperatīviem, lai pārdotu vairāk piena ārpus Latvijas. Uzskatu, ka tas nav pareizais ceļš – piens jāpārstrādā Latvijas uzņēmumiem, lai mūsu valstij dotu pievienoto vērtību. Jā, piena industrijas nākotne ir sadarbībā, bet ar nosacījumu, ka pārstrādes produkciju eksportē. Ļoti labi pašlaik sadarbojamies ar Piena loģistiku.

Jau vēstīts, ka nolūkā apvienot spēkus praktisku jautājumu risināšanā saistībā ar loģistiku, iepirkuma cenām un piena pārstrādi, kooperatīvi „Piena ceļš”, „Māršava” un „Piena loģistika” šogad maijā nākuši klajā ar ideju par vienota kooperatīva izveidi. Tā mērķis ir liela apjoma piena iepirkšana, nodrošinot vidēji 32 centu samaksu par vien kilogramu piena, kā arī loģistikas optimizācija.

Pilns materiāls žurnāla “Agrotops” jūnija numurā.

Lorem ipsum
FOTO: Leta
LA.lv