Pirmais lūsis pareizos zābakos 0
Rūdīts dzinējs Juris Sivgals beidzot kļūst par mednieku un jau pirmajā medību gadā tiek pie lūša trofejas. Par veiksmi jāpateicas arī medību vadītājam Robertam Lagzdiņam, kam todien kājās bija “nepareizie” zābaki.
1. decembra rītā mednieku kolektīva “Tume” valdes priekšsēdētājs Roberts Lagzdiņš nostādīja medniekus apkārt purvainam meža masīvam, kas robežojās ar kaimiņu mednieku kolektīvu. Visi jau bija savās vietās, palikuši tikai pēdējie divi numuri. Roberts, kā jau tas pieklājas medību vadītājam, bija nodomājis palikt pēdējā stāvvietā, bet jauno mednieku Juri nostādīt pirms sevis. Abiem vīriem ceļā gadījās paliela peļķe, kurai Roberts ar saviem puszābakiem pāri nevarēja tikt, tāpēc uz tālāko vietu nosūtīja Juri, jo viņam kājās bija īstie “enkurnieki”.
Pa rāciju dzinējiem tika dota komanda, un sākās pirmais masts. Nepagāja ne piecas minūtes, kad Juris un Roberts saklausīja flangā stāvošā mednieka Ulda saucienu: “Veči, gaidiet, uz jums iet lūsis!” Juris ātri nomainīja lodes uz renkuļiem un jau pēc neilga brītiņa uz krituša koka pamanīja uzlecam lūsi. Sagaidījis lielā kaķa parādīšanos kādā platākā spraugā, mednieks izšāva precīzā trāpījumā. Tā krita šīs sezonas pirmais lūsis Latvijā. Bet blakus atskanēja Roberta žēlā balss: “Juri, tajā vietā taču vajadzēja stāvēt man!” Neko darīt, pats vainīgs, vajadzēja vilkt garākus zābakus.
Laimīgās trofejas ieguvējs Juris Sivgals piecpadsmit mūža gadus bija gājis par dzinēju. Šopavasar uzzinājis, ka vairāki jaunie dzinēji pieteikušies mednieku kursos, nodomājis – vai es sliktāks par viņiem, beidzis kursus, nokārtojis eksāmenus, un vīram plinte rokā. Pirmajā medību gadā Juris jau ticis pie pāris gadus veca cūcēna, sezonas noslēgumā – pie pēdējām pīlēm, un tagad viņa trofeju sarakstā – lūsis. Šāda veiksme katram medniekam vis negadās!
