Mobilā versija
Brīdinājums +17.5°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
15. decembris, 2016
Drukāt

Plastilīnā par svarīgo

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Tāpat kā Ādama Eliota “Hārvijs Krumpets”, kas pirms 12 gadiem saņēma “Oskaru” kā labākā īsfilma, arī šī režisora pirmā pilnmetrāžas filma “Mērija un Makss” ir bauda visām maņām. Galveno – Kristāla – balvu un vēl četras tā saņēmusi pasaules nozīmīgākajā animācijas filmu festivālā Anesī, tā arī apbalvota Berlīnē.

1972. gadā dzimušais austrāliešu animators Ādams Eliots savu darba karjeru bāzējis Melburnā, un tur arī tapušas piecas filmas, no kurām pirmā pilnmetrāžas ir “Mērija un Makss”. Tās visas saņēmušas virkni balvu – arī “Oskaru” par labāko īsfilmu un piecas balvas Anesī festivālā –, un režisora autorība novērtēta ar visaugstākajām atzīmēm. Viņš jau sen paziņojis, ka neizmainīs savu talantu sīknaudā, tāpēc ekskluzīvi strādā tikai ar saviem projektiem, kam iedvesmu smeļas gan paša, gan ģimenes un draugu lokā, un par savu žanru dēvē “clayography”, anglisko nosaukumu atvasinot no vārdiem “plastilīna animētās biogrāfijas” un to izmantojot arī savas kinokompānijas nosaukumā. Un, protams, nekādas datorapstrādes, vien roku darbs, kas, loģiski, paildzina filmu tapšanas laiku.

Sandensā pirmizrādi piedzīvojušās pilnmetrāžas animācijas filmas “Mērija un Makss” tapšana ilga piecus gadus, un tās budžets sasniedza 8,3 miljonus ASV dolāru. Ar iepriekš veidoto triloģiju Eliots bija radījis savu vārdu, un cēlā vientulībā viņš vairs nestrādā – šīs filmas tapšanā darbojušies vairāk nekā 120 cilvēki, no kuriem seši animatori strādājuši katru dienu ilgāk nekā gadu, turklāt varoņiem balsis aizdevuši oskarotais Filips Seimūrs Hofmans, kā arī Tonija Kolete un Ēriks Bana. Un uz lielā ekrāna – Eliota rokrakstam piestāvošas tēmas, ko nejauši aizsāktā vēstuļsarakstē daudzu gadu garumā viens otram atklāj maza meitene no Austrālijas un īdzīgs, par viņu vecāks ņujorkietis. Ironizējot par tautībām, reliģiju, slimībām – arī depresiju un alkoholismu –, viņu komunikācijas tēmu loks nepazīst robežas, varbūt tāpēc arī depresīvi ironiskais noskaņojums pārliecinājis ne vienu vien žūrētāju, sak, ne tikai ar bērna muti patiesība runā, bet arī ar plastilīna leļļu starpniecību.

Eliota filmām – arī “Mērijai un Maksam” – trūkst tradicionāli postulētas cilvēcības, ko nodrošinātu dzīve mīlošas ģimenes un draugu lokā, nākotnē piepildāmi sapņi un apmierinātība ar sevi. Režisora ironija ir asa kā ķirurga skalpelis. Tā uzšķērž to, ko ierasts slēpt, par ko ierasts nerunāt, un tā nepiepušķotā formātā un ar fantastisku animāciju apiet Holivudas tradicionālās formulas, sagādājot pārsteigumus.

 

UZZIŅA:

“Mērija un Makss”/”Mary and Max”

Austrālija, 2009.

Režisors: Ādams Eliots

Lomas oriģinālvalodā ieskaņojuši: Barijs Hamfrīss, Filips Seimūrs Hofmans, Tonija Kolete, Ēriks Bana

“Kino Bize”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+