Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. marts, 2012
Drukāt

Prasti. Par Indras Rogas režisēto lugu “Ideāls zaglis”

idealais_zaglis_gunaars_janaitis_5

Indras Rogas Nacionālajā teātrī iestudētā Jaroslava Ivaškeviča luga “Ideāls zaglis” ne tikai sarūgtina – tā raisa daudz spēcīgākas jūtas. Izrādi ir mokoši garlaicīgi skatīties. Žēl samocīto, pat apsmieklam padoto aktieru.

 

Aizvaino prastība, kāda uz mūsu skatuvēm redzēta tomēr visai reti. Ja luga nav lasīta, pirmajā cēlienā pie vislielākās iedziļināšanās nav iespējams pat nojaust, kas tie par cilvēkiem, kas notiek viņu starpā…

Poļu rakstnieka 1924. gadā uzrakstītā luga, kurā jūtamas spēcīgas tā sauktās Vīnes dekadences noskaņas, viņa dzīves laikā nekad nav iestudēta. Tas nepārprotami nozīmē, ka lugā ir zemūdens akmeņi, tā nepieder pie tām, kas “spēlējas pašas”. Mūsdienu teātra attīstības kontekstā dramatiskais darbs ir pārmēru pļāpīgs, eksaltētiem dialogiem un monologiem piesātināts. Es nezinu, kurš aktieris, lai nekļūtu smieklīgs, varētu runāt šādu tekstu: “Kas es esmu? (Šis Zatlera citāts taču visiem vēl gaišā atmiņā! – S. R.) Kritis eņģelis? Apmaldījies dievs? Brāzmainais pavasara vējš?” Var jau būt, ka tādu aktieri arī var atrast. Bet Mārtiņš Egliens tas nav, kaut gan tieši viņam uzticēta romantiskā Zagļa loma. Režisore darījusi visu, lai aktieri nostādītu pēc iespējas neizdevīgākā situācijā – viņam Anna Heinrihsone uzšuvusi pagalam neizdevīgu kostīmu, uzzīmētas šauras ūsiņas, aktieris vairākus monologus runā, stāvēdams uz ceļiem, salicis rokas kā lūgšanā un vērdamies uz otro balkonu. M. Egliens cenšas runāt sirsnīgi un patiesi, taču tas neko neglābj. Normunds Laizāns bagātnieku Stefanu spēlē kā neveiklu vīrieti bērnu ar skaidri redzamām aizkavētas attīstības problēmām – viņš ir neveikli stūrains, runā, pieliecis galvu, paiet ilgs laiks, kamēr viņam pielec, ko sarunu biedrs teicis. Mārtiņa Brūvera atveidoto Plotinu režisores fantāzija pārvērtusi par kabatas izmēra Mefistofeli, liekot tam nez no kurienes nemotivēti iebrāzties telpā, ar štoku gaisā apvilkt pāris riņķus, nobērt nesaprotamu tekstu un lēcienā aizlidot. Vienīgais, kas izrādē saglabā normāla cilvēka veidolu, ir Ģirta Liuzinika vīrišķīgais Virsleitnants, kura kabinetā notiek lugas darbība. Lai aprakstītu, ko izrādē dara, kā arī nedara Ingas Misānes Larisa – lugā raksturota kā sieviete vamps, kuru iekāro visi pasaules vīrieši, ne tikai tie, kas uz skatuves, – man vārdu nepietiek. J. Ivaškevičs šo tēlu nepārprotami atvasinājis no Franka Vēdekinda Lulū – dionīsiskā dekadences simbola, pašas universālās seksualitātes tīrradņa.

 

Es redzu tikai vienu: aktrise tēlo, ka viņas varone kaut ko tēlo. Abas tēlo slikti: vaibsta seju, manierīgi gorās, kokaini staipa kājas, drudžaini skraidelē. Piecas minūtes sēž puskaila korsetē, izplestām kājām. (Demonstrē režisores izpratni par erotiku.) Ar to prastību saraksts nevis noslēdzas, bet tiek atklāts.

 

Režisore iet uzbrukumā arī Virsleitnanta normalitātei, dialoga laikā ar kaimiņu liekot tam izģērbties līdz apakšveļai. Turpinājumā seko pat pretīgas neķītrības: balstoties nevis uz lugu, bet uz savām slimām fantāzijām, režisore sacer Stefana un Virsleitnanta starpā homoseksuālas attiecības, liekot abiem aktieriem izdejot uz skatuves balerīnu kārtainēs, kuras tiek paceltas, lai, jāsaprot, demonstrētu Larisai erektētus fallus. Vai tiešām mūsdienās joprojām nav nekādas robežas režisoru varai un varmācībai pār aktieriem?

I. Roga paklupusi uz J. Ivaškeviča lugas žanra, ko autors definējis kā komēdiju. Režisore nav uztvērusi, ka komisms, ja tā var teikt, šoreiz ir filozofisks, nevis sadzīvisks. Larisa, dzīvodama ērtā konformismā (viņa ļauj sevi uzturēt vienlaikus diviem mīļākajiem), tomēr, kā gandrīz ikviena sieviete, sapņo un ilgojas pēc ideālās mīlestības. Kad nu tāda ierodas (luga piedāvā vismaz divas versijas par Zagli; tikpat labi viņš var būt kā reāla persona, tā iemiesots sapnis, ko citi pat neredz) un aicina sev līdzi, Larisa izlemj palikt, jo baidās zaudēt ērtības. Bet tas viņu arī nākotnē, cik nojaušams, netraucēs turpināt sapņot. Neuztvērusi lugas komisma īpašo dabu, režisore to pūlējusies sagādāt ar bezgaumīgiem ārējiem trikiem.

Paradoksālā kārtā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija neatkarīgi no izrādes viena pati nospēlē lugas stilu un žanru – kā noslēpumainu, pat mistisku un bezgala skumju norisi. Zaglim aizejot uz neatgriešanos, augšup sāk celties skatuves dibenplāna atvērtās durvis, līdz pārvēršas par logu augstu pie griestiem, pa kuru ne atnākt kādam vairs, ne aiziet… Lugas personas paliek uz mūžu cietumā – pašas sevī. Bet košzaļās tapetes, kas imitēja dārzu, pašas no sevis sāk atlipt un slīgt uz leju, atklājot nemīlīgi pelēkus barakas sienas dēļus. Tāda izskatās dzīve, kad zudušas pēdējās ilūzijas.

Vērtējums

Režija 1

Aktierspēle 2

Scenogrāfija 5

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+