Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
14. jūnijs, 2016
Drukāt

“Pretim brauca automašīnas ar izvedamajiem…” (2)

Foto no Latvijas Kara muzeja krājumaFoto no Latvijas Kara muzeja krājuma

Viens no Kara muzeja pēdējā laika jaunieguvumiem ir bijušās Latvijas armijas, tobrīd 24. teritoriālā korpusa, Litenes nometnē ar "Minox" fotoaparātu 1941. gada pavasarī uzņemta fotosērija, kurā latviešu karavīri redzami būvējam nometnē jaunas barakas. Šeit karavīri pie bijušās Latvijas armijas auto.

“Ne valsts, ne pilsoņi nebija sagatavoti uz šādu iespēju, tāpēc nebija ne no valdības, ne arī no pilsoņu puses jebkādas pretestības. Par to, vai vajadzēja vai ne, vēl ilgi tiks diskutēts. Personīgi domāju, ka nevajadzēja, pretējā gadījumā būtu liels karavīru zaudējums un vēl vairāk aizvesto,” savās atmiņās par 1940. gada jūnija notikumiem raksta Ādolfs Ābele (1914 – 2008). ASV dzīvojušā trimdinieka Ābeles kunga atmiņu manuskripta kopija nonākusi Kara muzeja rīcībā un ir viens no muzeja pēdējā laika jaunieguvumiem.

Pirms Otrā pasaules kara Limbažu apkaimē dzīvojušais Ādolfs Ābele savu dzīvesstāstu rakstījis 90. gadu sākumā meitai un brāļa bērniem “zināšanai”. Tas aptver autora bērnību, kara gadus, bēgļu gaitas un trimdu, taču nav pārāk apjomīgs. Kā jau atmiņām, tām raksturīgs subjektīvisms un kļūdas. Piemēram, vēsturnieki norāda, ka Ābeles minētais kritušo skaits 1941. gada jūlija kaujās Limbažos ir pārspīlēts, tāpat autora apgalvojums, ka viņš bijis Limbažu pagasta pašaizsardzībnieku komandieris, neiztur kritiku. Tomēr Ābele bija Latvijai traģisko 1940./1941. gada notikumu liecinieks, un viņa stāstījumā netrūkst interesantu detaļu. Pateicoties Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas pretimnākšanai, varam iepazīstināt lasītājus ar šo atmiņu fragmentiem.

 

“Gaidīju apcietināšanu”

“1940. gadā mēs nepazinām komunistu sistēmu, un tās metodes sākām just tikai dažus mēnešus vēlāk. Es un daži draugi šad tad satikāmies, [lai pārrunātu], kas būtu darāms, ja komunisti paliek ilgāki un ja gadījumā izceltos karš ar Vāciju. Šādas tikšanās notika atklāti, jo neko speciāli neplānojām. Izrādījās, ka tāda veida organizēšanās notiek arī Rīgā, un [viņi] sāka uzņemt sakarus ar mums Limbažos. Žurnālists [Juris?] Cālītis, Kanādas mācītāja Cālīša tēvs, precējis Paucīšu Ievu, šad tad sazinājās ar mums. Vēlāk izrādījās, ka komunistu sistēma jeb NKVD bija sīki izsekojuši visām šīm kustībām. Kā pārsteigums nāca, ka Cālīti 1940. gada decembrī apcietināja. Sākām uzmanīties. Pēdējo reizi tikos ar [Limbažu] pienotavas vadītāju Milleri un Arturu Praudiņu 1941. gada 6. janvārī. 9. janvārī tika apcietināts Millers. Pārtraucām tikšanos. Martā tikos vēl ar Jūliju Paucīti; sagatavojāmies uz ļaunāko. Sagaidīju sevis apcietināšanu kurā katrā brīdī. Aprīlī apcietināja Praudiņu un skolotāju Kļaviņu, maijā Jankovski, Apsīti un citus. Visus vairs neatceros. Es biju laimīgs, ka mani neaiztika. Paucītis izbēga un uzturējās Dikļu mežos, kur dzīvoja viņa sievastēvs mežsargs.

Jau bija jūtams, ka sāksies karš ar Vāciju. Tapām pavisam uzmanīgi. 1941. gadā pavasaris bija agrs, un, tā kā mums bija samazināta platība, lauku darbi paveicās ātrāk. Nolēmām ar Zeku (tā atmiņu autors sauc savu dzīvesbiedri – red.) to izmantot pirms siena pļaujas un aizbraukt uz Rīgu. To izdarījām 12. jūnijā un piedzīvojām lielo izsūtīšanu, kad smagajā automašīnā veda cilvēkus uz Torņakalna staciju. Atceros – kad braucām ar tramvaju, pretim brauca automašīnas ar izvedamajiem.

Nākošā dienā no Rīgas kopā ar svaini Frici Šmid­henu aizbraucām uz Lībagu Renčiem, Friča tēva mājām. Fricis bija uzzinājis, ka viņa brālis Ludis 13. jūnija naktī aizvests, tāpēc nejutās drošs. Izņemot svaiņa Friča brāli Ludi, neviens mūsu rads 1941. gada aizvešanā netika. Vēlāk, 1947. gadā, tika aizvests tēva brālis Ernests ar sievu un meitu Veltu.

Renčos nodzīvojām kādu nedēļu, tad atgriezāmies Rīgā, bet ar Zeku vēl uz Gribuļiem nebraucām. Zvanījām uz Gribuļiem un uzzinājām, ka Limbažu apkārtnē masveida izsūtīšanas nav notikušas (vēlāk atrada sarakstus Valmierā, ka tāda izsūtīšana būtu notikusi oktobrī, bet karš neļāva tai notikt). Pēc pāris dienām atgriezāmies Gribuļos, jo tad arī 1941. gada 22. jūnijā sākās Krievijas karš ar Vāciju. Tad īsti sākās vilku medības, tāpēc nedzīvojām mājās. Mēs ar Zeku pievienojāmies (nesalasāmi – red.) un citiem; dzīvojām mežā. Dažas dienas vēlāk pārcēlāmies tuvāk Limbažiem kopā ar brāli Ernestu, Zeka un es pievienojāmies Maurīša grupai, kurā bija arī mācītājs Mačs. (..)”

 

“Sākās cita okupācija”

“Limbažos Veidemaņa mājā bija no Rīgas ievākušies kādi NKVD vīri. 1941. gada 2. jūlija rītā no Saulkrastiem kāda grupa partizānu un dezertējušie latviešu karavīri uzsāka pilsētas atbrīvošanu. Jāmin, ka iepriekšējā dienā cauri pilsētai gāja lielāki krievu jūrnieku spēki, kas nakts atpūtu bija ņēmuši netālu aiz pilsētas robežām. Kad atbraukušie partizāni uzsāka cīņu ar čekistiem un daļa no partizāniem bija jau sasnieguši dzelzceļa staciju, krievu jūrnieki sāka nākt atpakaļ uz pilsētu un uzsāka cīņu ar partizāniem. Vietējie cieta 11 kritušos, bet krievu jūrnieki zaudēja pāri par 50 kritušo, ievainoto un kādus pāris desmitus gūstekņu. Apšaudīšanās ar čekistiem notika arī ap Veidemaņa māju. Naktī čekisti un pārējie komunistu varasvīri bija atstājuši pilsētu. Veidemaņa mājā atradām septiņus čekistu nošautos. Mājas pagrabā atradām pastmeistaru Osi, ko čekisti nebija paspējuši nošaut. Atsevišķās vietās komunisti vēl bija mēģinājuši apcietināt un nošaut sabiedrībā pazīstamas personas. Gribuļu laukos atradām vienu nošauto, kas atvests no Valmieras, kā vēlāk noskaidrojām.

Pēc komunistu izdzīšanas sākās vācu okupācija. Domājām, ka esam atbrīvoti, bet sākās tikai cita okupācija. Pārmaiņu laikā vietējie, kas pārņēma varu, sāka izrēķināšanās akcijas. Limbažos un apkārtnē sāka apšaut vietējos komunistu varasvīrus, arī dažus žīdus un tos, kurus domāja esam komunistus. Šāvēji bija pilsētas pašpuikas par degvīna pudeli, bet rīkojuma devējs bija bijušais armijas virsnieks, kas pārņēma varu. Bijušo brīvības laika sabiedrības vadītāju iebildumus pret šādu beztiesas izrēķināšanos neņēma vērā. Domāju, ka šis laiks ir melns traips latviešu vēsturē.

Drīzi sākās žīdu apzināšana un savešana kopā, lai apšautu. Galvenokārt to darīja vācu komandas, bet atsevišķas personas arī no latviešiem. Jāteic, ka bija latvieši, kas mēģināja glābt žīdus, bet tas bija bīstami, jo vācieši tos tad apcietināja.

Pēc Limbažu atbrīvošanas bija daži krievu armijas gūstekņi. Tā kā biju Limbažu pagasta pašaizsardzības grupas vadītājs, dabūju divus gūstekņus savā gādībā, kurus pārvedu uz Gribuļiem un ļāvu viņiem brīvi staigāt pa saimniecību. Šie gūstekņi tad arī bija iemesls manis apcietināšanai. Vācieši apbraukāja laukus un meklēja pēc komunistiem un to līdzskrējējiem, arī žīdiem. No kāda mana kaimiņa tika norādīts, ka Gribuļos ir krievu karavīri – komunisti. Ieradās dienas laikā vācu patruļa. Apcietināja mani par krievu karavīru pieturēšanu un svainieni Eleonoru, Ernesta sievu, kurai nebija pie rokas Latvijas pases. Mēs tikām vesti uz Tūjas pagasta namu, kas bija savākšanas punkts. Tur bija arī citi tādi paši nelaimīgie, tīši vai netīši apsūdzēti par komunistiem. Tūjas pagasta darbvedis bija manas sievas Zekas tēva brālis Vītols. Tas bija pārsteigts par mūsu arestēšanu. Nekādi iebildumi un stāsti, ka neesam komunisti, nelīdzēja. Vītols zināja, ka vācu tiešais priekšnieks ir apmeties pie mācītāja Bērziņa mācītājmuižā. Pateicoties mācītāja Bērziņa ietekmei uz vācu akcijas vadītāju, mūs atbrīvoja, bet pārējos aizveda uz Rīgu. Daži no viņiem tika atbrīvoti pēc apmēram trim mēnešiem, daži nekad. Šis posms bija murgu un atriebības pilns, kas latviešiem godu nedara.”

 

Prom no Latvijas

“Vāciešus sagaidījām kā atbrīvotājus, bet (..) notika daudz netaisnību. Vācieši uzlika Latvijas lauksaimniekiem stipri lielas graudu, gaļas un piena produktu nodevas. Pilnīgi trūka mākslīgo mēslu, ražas samazinājās, kā arī ganāmpulki. Tā kā biju iesaistīts nodevu sadalē uz saimniecībām, tad labi pārzināju šo nodevu lielumu. Vājākās saimniecības tika izputinātas. Sākās iesaukšana leģionā, samazinot jau tā mazo darba spēku saimniecībās. Mani leģionā neiesauca, jo biju vienīgais vīrietis saimniecībā. 1944. gada augustā man palaimējās, jo paspēju reģistrēties un saņēmu pasē zīmogu par atbrīvojumu pirms pēdējā iesaukuma, kad vairs netika neviens atbrīvots. Krievu fronte jau bija Latvijas robežās. Jūlija vidū krievi izlauzās cauri līdz Slokai. Krita Jelgava. Vācieši paspēja atsist no Slokas, tā radot koridoru uz Kurzemi, pa kuru tad vēlāk septembrī izbraucām uz Kurzemi un vēlāk uz Liepāju. Gribuļus atstājām 1944. gada 25. septembrī. Kopā ar mani, Zeku un manu māti brauca brāļa Eida ģimene – Eidis, sieva Lillija, dēli Jānis, Mārtiņš un meita Ilze, arī sievas māsa Milda. (..) Gribuļos palika Jostoņi: Ādams, Zenta un dēli Ādams un Pēteris.

Izbraucām trijos pajūgos. Ceļi bija pilni ar atejošām vācu armijas vienībām un tankiem. Braucām pa blakus ceļiem. Mums pievienojās kaimiņš Priedītis un Imaku Maurītis, vēlāk arī Praudiņu Artura sieva ar dēliem Jāni un Imantu. Pirmā dienā tikām līdz Bīriņiem. Kā jau teicu, ceļš viscaur bija piepildīts ar bēgļiem un atejošo vācu armiju. Bīriņos pārnakšņojām un gribējām doties tālāk uz Rīgu. Mūs nelaida pāri Murjāņu tiltam, bet tālāk pie Krimuldas vācu armija bija uzbūvējusi pāri Gaujai pagaidu tiltu. Mums bija pāris dienas lēnām jāvirzās, lai tiktu Rīgai cauri. 1. oktobrī izbraucām cauri Rīgai un pārnakšņojām Ernesta un Friča mājā pie Māras dīķa. Ernests ar ģimeni bija Rīgu jau atstājuši un aizbraukuši uz Renčiem. (..) Ernesta ģimene teicās doties uz Zviedriju un tāpēc aizbrauca uz Ventspili. Pa ceļam uz Liepāju, pie Kuldīgas, satikāmies ar manu brālēnu Alfrēdu Ābeli, aicinājām viņu pievienoties mums, bet viņš atteicās – palikšot pie savas vienības. Vēlāk viņš krita cīņā ar krieviem. (..)

Liepājā piedzīvojām gaisa uzbrukumu, bet neviens no mums necieta. 22. oktobrī varējām uzlādēt savas mantas, kādas tās vēl bija, pārtiku un drēbes. Liepājā atstāju savu labāko zirgu Bajāru ar līgumu – kad atgriezīšos, tad ņemšu atpakaļ. Liepāju atstājām 22. oktobra vakarā un bez traucējumiem sasniedzām Dancigu. Visi tikām aizvesti uz bijušo poļu nometni “Branau”. Mums nebija ne mazākās ziņas, kur tiksim sūtīti tālāk. Kādu nedēļu neziņā dzīvodami, nosūtījām telegrammu Alfrēdam Knapam Meklenburgā. Vai pastāv kāda iespēja tur atrast apmešanos, līdz karš beidzās. Īsā laikā saņēmu atbildi: brauciet. (..) Ar kukuļiem dabūjām dzelzceļa biļetes un atļauju izbraukt uz Meklenburgu, uz Noiklosteras pilsētiņu.”

Tālāk autors apraksta bēgļu gaitas un to, kā palaimējās dabūt darbu vietējā siernīcā, kas ģimenei devis iespēju tikt pie papildu produktiem, jo bēgļu pārtikas kartīšu devas bijušas ļoti trūcīgas. 1944. gada beigās un 1945. gada sākumā Noiklosteras apkaimē patvērumu radušas daudzas latviešu bēgļu ģimenes. PSRS armijai uzbrūkot, 1945. gada aprīlī bēgļi devās tālāk uz rietumiem. 1945. gada 2. maiju Ādolfs Ābele un viņa ģimene sagaidīja britu/kanādiešu okupācijas zonā. Pēc tam sekoja latviešu bēgļu nometnes Bernzenē pie Lībekas un Grēvenē līdz beidzot – ieceļošana ASV 1949. gada 2. decembrī.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kada vara tāda vēsture.
    JA gribat atrast, kurš vāra ziepers PASREIZ – kurs tur varu – skatieties kāda vēsture tiek rakstīta.
    Atkal lasam “pa daksām”;) tapat kā padomjlaikos 🙂

  2. PATIESI,KAUT KAS NAV KĀRTĪBĀ AR ŠO ATMIŅU RAKSTĪTĀJU
    VAI DRĪZĀK GAN VĒLĀKO “PAREIZO” REDIĢĒTĀJU, JO TIK DAUDZ NETICAMAS MULDOŅAS PAR “LAVIEŠIEM-ŽĪDU ŠĀVĒJIEM” UN ANARHISTISKIEM BANDĪTIEM VĒL NEKAD UN NE NO VIENA ACULIECINIEKA NEBIJU DZIRDĒJIS, IZŅEMOT KOMUNISTU UN TO PODLAIŽU 100% APMELOJUMUS

Draugiem Facebook Twitter Google+