Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. oktobris, 2012
Drukāt

Profesionālis. Latviski jūtošs

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Trešdienas rītā 91 gada vecumā uz citu skatuvi aizgāja latviešu teātra vecmeistars, skatuves mākslas leģenda, izcilais režisors un aktieris Oļģerts Kroders 1921 – 2012). 


 

Atbildi uz dāņu prinča Hamleta mūžīgo “būt vai nebūt” Oļģerts Kroders savā radošajā dzīvē meklēja četras reizes. Vai zini, par ko jautājums? Kādā sarunā viņš man vaicāja, tieši acīs skatīdamies. Varbūt – cik katram no mums likteņa atvēlētajā laika nogrieznī izdodas būt pašam, dzīvot saskaņā ar sevi, virzīt savu likteni?

Oļģerts Kroders ar savu dzīvi atbildējis – būt. Kamēr vien skatīsies viņa izrādes un lasīs grāmatas, Oļģerts Kroders būs.

Valmieras teātris var lepoties, ka režijas vecmeistars savējiem bija vajadzīgs līdz viņa pēdējam elpas vilcienam.

Oļģerts Kroders dzimis Rīgā 1921. gada 9. augustā aktrises Hertas Vulfas un teātra kritiķa un tulkotāja Roberta Krodera ģimenē. 1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Atgriezies Latvijā 1956. gadā, režisors sāka nodarboties ar teātra kritiku. Viņa pirmā izrāde profesionālajā teātrī – Jāņa Kalniņa “Ugunī”. Liepājas teātrī Kroders bija viena no erudītākajam personībām Latvijas teātra mākslā. Viņš bija Valmieras teātra režisors (1964. – 1974. g. un kopš 2001. g.), Liepājas teātra režisors (1959 – 1964) un galvenais režisors (1974 – 1989), Nacionālā teātra galvenais režisors (1990 – 1995).

 

Pirms 90. jubilejas teātris meistaru saudzēja, ne katram ļāva vērt viņa durvis. Bet, ja tas izdevās, varēji aukām smelties patiesi liela cilvēka vienkāršumā un sirsnīgumā bez miņas no augstprātības. Savā sumināšanas dienā uznācis uz skatuves, Oļģerts Kroders runāja par teātri, dzīvi un misēkli izlīdzināja ar apbrīnojamu pašcieņu, inteliģenci un godīgumu.

 

Valmieras teātra skatuves māksliniece Ieva Puķe pieder Oļģerta Krodera ieredzētām aktrisēm. Saprotas no pusvārda. “Olis nosacīja – tur tajā vietā – un es jau zināju, par ko ir runa,” saka aktrise. Meistars bija solījis būt blakus jaunajai režisorei Inesei Mičulei, iestudējot krievu autora Aleksandra Mardaņa “Meitas un mātes” ar Svetlanu Bless un Ievu Puķi. Nu jāiztiek bez vecmeistara padoma.

Aktrise Elīna Vāne atceras: “Teātrī visi satraukušies par kādu politisku notikumu, bet Olis, kaut brīžiem pat ciniski, prata iesmiet apbrīnojami. Mēģinājumos kā piemēru mēdza minēt dažādus savas dzīves notikumus un, lai cik traģiski tie arī būtu, atskatījās ar humoru.”

Jaunsudrabiņa “Aija”, Raiņa Spīdola, Skārleta no “Vējiem līdzi” ir lomas, kurās Liepājas teātrī režisors Oļģerts Kroders redzēja aktrisi Indru Briķi. Atceros pirms vairākiem gadiem viņus abus draudzīgi staigājam pa Gēteborgu. Oļģertam Kroderam nebija vēlēšanās kā tūristam apceļot pasauli. Viņš teica – tās tālās malas jau redzējis. Grāmatās. Kāpēc doties pasaulē, ja tik skaista ir Latvija? Toreiz uz Zviedriju režisoru un aktrisi bija aizvedis Jaunsudrabiņa “Aijas” iestudējums. “Mani pārsteidza, cik draiski nenopietns sadzīvē spēja būt režisors,” atceras Indra Briķe. “Un, protams, liels džentlmenis. Pados roku, paturēs mēteli, palaidīs pa priekšu. Dabiskais inteliģentums viņā laikam no vecākiem, no Latvijas pirmās brīvvalsts raudzes…”

Teātra kritiķe un televīzijas režisore Linda Ģībiete mācījās 10. klasē, Liepājas teātrī rādīja Oļģerta Krodera iestudēto “Pēru Gintu”, slaveno iestudējumu ar pieciem aktieriem Pēra lomā. “Nezinu, kāda izrāde šķistu no mūsdienu skatpunkta, bet toreiz tā manī atstāja tādu impulsu, ka sapratu – jā, teātris ir tas, ar ko vēlos saistīt savu dzīvi visdažādākos virzienos.”

Daudzus gadus Valmieras teātrī Oļģerta Krodera kolēģis ir režisors Varis Brasla:

 

“Ja es tagad runātu patosīgā tonī, Olis smaidītu bārdā. Viņš bija ļoti nopietns cilvēks. Profesionālis. Latviski jūtošs. Vesela kultūras parādība. Viņa aiziešana ir liels zaudējums. Jo, tādai bagātībai zūdot, uz pasaules arvien vairāk paliek vietas virspusējībai. Meistara klātbūtne teātrī allaž attīrīja gaisu no sīkumiem, niķiem un kašķiem.

 

Trejus elles lokus izgājis, Oļģerts Kroders spēja absolūtā mierā uzņemt ikdienišķas ķibeles un sadzīviskas skādes – nu, nokrita zemē brilles, saplīsa. Nu un? Viņš dalījās savās bailēs par to, kas notiek Latvijā. Un tās nekur nepaliek. Kad Sibīrijā pavērās iespēja, pats sev bija profesors. Teātrī pulcējās ne tādēļ, ka viņš būtu formālais līderis. Pievilka doma, padoms un skatījums uz dzīvi. Varbūt viņš pats mazliet slēpās aiz ironijas un pašironijas, lai savas sāpes nevajadzētu izlikt kā uz paplātes.”

Pēdējos mūža gados Oļģerts Kroders dzīvoja Valmieras teātrī. Šā vārda burtiskā nozīmē – istabiņā ar rūķīti uz durvīm. Vakariņot mēdza turpat pretim pāri ielai viņa iemīļotajos “Rātes vārtos”. Arī pēdējā maltīte nāca no iecienītā restorāna. Otrdienas vakarā viņš palūdza atnest auzu pārslu putru ar ķirbjiem. Trešdienas rītā vecmeistara acu plakstus aizvēra māsiņa, kas palīdzēja ikdienas solī.

Atvadīšanās no režisora notiks 18. oktobrī, dienu pēc tam, kad Valmieras teātrī priekškaru vērs viņa iestudētais “Hamlets”. Nākamā izrāde būs 27. novembrī, bet 8. decembrī šo iestudējumu, kā jau tas iepriekš bija plānots, spēlēs pēdējo reizi un to pārraidīs arī Latvijas televīzija.

Ivo Martinsons nu ir Oļģerta Krodera pēdējais Hamlets. Olis jau pats ir Hamlets, saka aktieris. Režisors jaunajam aktierim bieži mēdzis teikt – ar pasauli kaut kas nav riktīgi, te vienu brīdi vētra lauž koku, te brūk civilizācijas kā senā Roma, bet tu tik ej un dari savu darāmo, daudz nefilozofē, kāp uz skatuves un spēlē… “Režisora aiziešanas rītā nospēlējām dienas izrādi bērniem un tad pārņēma tukšuma sajūta – nebūs vairs tā vīra, kas iet pa gaiteni, it kā visu vērojot. Nebūs kam pavaicāt – ko man tajā izrādē uz skatuves īsti iesākt? Būs jādara, kā Olis teica – ej un spēlē… Nekas cits neatliek.”

 

In Memoriam

Bez Oļģerta Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nebija iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra arī.

“Man nepatīk, ka mani komandē. Es esmu pretī vienmēr. Loģiski – jo neviena iekārta nav laba visiem,” smējās Kroders un savās izrādēs visskaudrāk visu mūžu skāra tieši varas tēmu – tam, ko vara, varmācība nodara cilvēkam, tam, kas aizliedz cilvēkam radošo brīvību.

Viņam ir Triju Zvaigžņu ordenis (2001), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa nosaukums (2007), LR KM gada balvas kultūrā, “Trīs brāļu” balva par mūža ieguldījumu (2007), LR MK balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2009), Latvijas teātra gada skates “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu, viņa izrādes pēdējos gados regulāri saņēmušas skatītāju balvu, Kroders divreiz ar desmit gadu pārtraukumu ir ieguvis Latvijas teātru labākā režisora balvu. Bet pāri visam – 56 gadi teātrī, 39 lomas teātrī un kino (kam klāt vēl vairāk nekā 40 lomas skolu teātrī un Ziemeļos), režijas 136 izrādēm profesionālajos teātros plus 29 izrādēm Ziemeļos.

Mums likās, ka viņš dzīvos mūžīgi. Viņam arī. Galvenais viņa dzīvē bija māksla un mīlestība. Un abas viņš baudīja, un abām tām viņš kalpoja līdz pēdējam brīdim. Un dalījās tajā visā. Viņš palika teātrī līdz pēdējam brīdim. Citējot Hamletu: tālāk tikai klusums… Citējot Kroderu: mākslas funkcija ir attīrīt cilvēci. Un likt domāt, jo skaistums izglābs mūs visus.

Kroderam tagad ir viegli. Mums jāskumst par to, ka kopā ar viņu aiziet laikmets un daļa Latvijas. Cik liela daļa – tas paliek mūsu ziņā.

Atvadīšanās no režisora Oļģerta Krodera Valmieras drāmas teātrī 18. oktobrī no plkst. 11.30 līdz 13.30. Gājiens no teātra uz Dīvala kapiem 14.00.

Valmieras drāmas teātris

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+