Kultūra
Mūzika

Publikai jāizdabā ar mēru. Saruna ar Gintaru Rinkeviču 0


Gintars Rinkevičs
Gintars Rinkevičs
Publicitātes foto

Jauno koncertsezonu Latvijā pazīstamais un starptautisku atzinību guvušais lietuviešu maestro sācis gan kā Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents, gan mākslinieciskais vadītājs. Savulaik bijis Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents, pēcāk – viesdiriģents, G. Rinkevičs pašlaik strādā kā Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas profesors, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Piedāvājumu kļūt par LSO galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju pieņēmis, būdams Novosibirskas Akadēmiskā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents.

Esat Viļņas Valsts simfoniskā orķestra dibinātājs un ilggadējs galvenais diriģents, ilgu laiku vadījāt arī Novosibirskas Simfonisko orķestri, sniedzat vieskoncertus Eiropā un Krievijā, diriģējat operas. Kāpēc piekritāt galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja amatam Liepājā, samērā nelielā pilsētā, kurā, tiesa, ir jauna koncertzāle, kādas nav, piemēram, Lietuvā?

G. Rinkevičs: Šis nav pirmais koncerts, ko diriģēju pie Liepājas Simfoniskā orķestra diriģenta pults – esam atskaņojuši gan Čaikovska Sesto (Patētisko) simfoniju, gan Rahmaņinova Pirmo simfoniju, gan Bēthovena Devīto simfoniju. Liepājas Simfoniskais orķestris man ir pazīstams, tāpat ir skaidrs priekšstats par mūziķu līmeni, kas ir ļoti augsts. Līdz šim desmit gadus strādāju par Novosibirskas Simfoniskā orķestra galveno diriģentu, tas ir diezgan ilgs laiks, tāpēc jau biju ieplānojis atstāt šo vietu. Nevar arī noliegt, ka politiskā situācija pēdējos gados ir mainījusies. Es gan uzskatu, ka mākslā tai nav lielas nozīmes, tomēr, iespējams, kaut kādās politiskās aprindās netika uzņemts pārāk labi, ka, lūk, diriģents no Lietuvas strādā Novosibirskā. Šo sajūtu gan neradīja mūziķi – no viņiem neko tādu nejutu. Kad man pirms pusotra gada piedāvāja galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja vietu Liepājā, ar prieku piekritu, turklāt manis aicināšana notika demokrātiskā ceļā pēc orķestra balsojuma, par ko vēl lielāks prieks.

Jūsu vārds Gintaras lietuviski nozīmē “dzintars”, un nu strādāsit koncertzālē, kas simboliski arī nes šo vārdu. Esat iepazinis LSO mājvietu, koncertzāli?

Vārdu sakritība ir nejaušība, tomēr “Lielais dzintars” jau kļuvusi par koncertzāli ar vārdu, savu īpašu arhitektūru. Domāju, ka Liepāja pamatoti var ar to lepoties, jo šī ir brīnišķīga, ļoti laba zāle ne tikai arhitektūras, bet arī akustikas dēļ. Tieši pēdējais man kā mūziķim ir ļoti svarīgs. Protams, apzinos, ka Liepāja nav pārāk liela pilsēta, un jāmēģina pēc iespējas palielināt gan iedzīvotāju, gan simfoniskās mūzikas klausītāju skaitu. Tomēr domāju, ka uz koncertiem brauc un brauks arī publika no Klaipēdas, Palangas, citām Lietuvas apkaimes pilsētiņām, jo lielu pilsētu tuvumā nav.

Mūsdienās vairs nav nekas neparasts, ka viens diriģents vada vairākus orķestrus. Uzskatāt to par ieguvumu?

Ne tikai vadu vairākus orķestrus, diriģēšu arī operas un vieskoncertus. Man šī būs ļoti nopietnu skaņdarbu un lielu simfonisku sastāvu sezona. Jau 22. septembrī Viļņā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri atklāsim sezonu, tur skanēs vokālā mūzika – Pučīni “Mesa di Gloria” ar lieliskiem mūsu solistiem Edgaru Montredu un Kostu Smoriginu, kā arī Viktoriju Meškunaiti. Spēlēsim arī Riharda Štrausa “Alpu simfoniju”, Bruknera Ceturto simfoniju un Mālera Pirmo simfoniju, bet simfoniskā orķestra dzimšanas dienā būs pat Mesiāna “Turangalila”. Šajā sezonā diriģēšu arī vairākas operas: Lietuvā – Guno “Faustu”, bet pēcāk – arī jaunu Sensānsa “Samsona un Dalilas” iestudējumu kopā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri. Katru gadu viesojos Pēterburgā, sniegšu vairākus koncertus Maskavā ar dažādiem sastāviem. Diriģēšu arī Polijā, Krakovā. Domāju, ka savienot darbu Liepājā, Lietuvā un citur ir iespējams – esmu pieradis pie šāda dzīves ritma un kustības. Turklāt Liepāja nemaz nav tik tālu. Domāju, šis ir ieguvums gan orķestrim, gan man. Piemēram, jau februārī Viļņā notiks Liepājas Simfoniskā orķestra stīdzinieku koncerts kopā ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – muzicēs katra orķestra stīgu instrumentu mūziķi. Grandiozs notikums, ko esam nosaukuši par “Simts stīgu koncertu”.

Kādu redzat savu uzdevumu Liepājā?

Mans kā galvenā diriģenta un mūziķa darbs un galvenais uzdevums ir panākt, lai simfoniskā orķestra skanējums un skaņdarbu izpildījums būtu iespējami pilnīgāks, profesionālāks, pārliecinošāks un interesantāks publikai. Protams, ļoti svarīgi ir piesaistīt pēc iespējas vairāk publikas. Vēlos, lai ar Liepājas Simfonisko orķestri lepotos gan Latvijas valstī, gan arī lai tas varētu reprezentēt simfonisko mūziku citās zemēs. Lai spodrinātu LSO “seju”, jāstrādā visiem kopā, arī organizatoriskajai pusei. Tas, kas jau izdarīts, ir brīnišķīgi, tomēr man gribētos, lai orķestra sastāvs būtu lielāks, sevišķi būtu nepieciešams papildinājums stīgu grupai. Ir par maz, ja orķestrī ir mazliet vairāk par 70 mūziķiem, ar simts mūziķu sastāvu to nevar salīdzināt. Tad gan orķestra “seja”, gan skanējums attālinātos no simfonietas skanējuma un tuvinātos īstam simfoniskajam orķestrim. Protams, arī publiku liela orķestra skanējums iespaido vairāk. Šobrīd man gan šajā sakarā ir tikai vīzija, cerības un sapņi, kā piesaistīt mūziķus, par konkrētu plānu vēl jādomā.

Ar mūziķu trūkumu saskaraties arī Lietuvā?

Jā, protams. Viļņas Mūzikas akadēmiju beidz ļoti daudz labu instrumentālistu, tomēr gana daudz labu mūziķu reizē izbrauc uz ārzemēm, strādā citu zemju orķestros. Nesaku, ka paliek sliktākie, tomēr vienmēr ir vēlme, lai būtu labāk, un izcilību vienmēr trūkst. Arī Liepāja ir ļoti maza pilsēta, mūziķi ierodas arī no Rīgas, protams, ir arī vietējie, tāpēc pieļauju, ka mūziķu piesaistes problēma šeit ir vēl nopietnāka.

Tikpat svarīgs kā mūziķu sastāvs ir arī repertuārs. Kādas ir jūsu prioritātes?

Tās programmas, ko šajā sezonā diriģēju pats, esam veidojuši un apsprieduši gan kopā ar orķestra direktoru Uldi Lipski, gan ar orķestra māksliniecisko padomi, un šobrīd sezonas repertuārs ir gatavs. Man ir svarīgi, lai tajā būtu ļoti dažādi sacerējumi – dažādām publikas gaumēm. Centīsimies, lai koncerti būtu interesanti. Manas prioritātes patiesībā ir diezgan plašas – tā ir mūzika no Baha līdz Me­siānam un līdz pat vēl laikmetīgākiem darbiem – domāju, ka ir iespējams piedāvāt gan Filipu Glāsu, gan Stīvu Reihu. Protams, būs arī man tuvā romantiskā mūzika – Mālera un Bruknera, tāpat arī Bēthovena, Mocarta un Haidna simfonijas. Reizē ir arī ļoti svarīgi attīstīt Liepājas mūzikas zvaigžņu festivālu.

Nav noslēpums, ka, lai piesaistītu publiku, gan Latvijā, gan citur koncertzālēm nākas iet dažādus kompromisa ceļus, pielāgojoties populārai gaumei.

Protams, kompromisi būs un tiem ir jābūt. Gan ap Jaungada laiku, gan pēc tā būs koncerti. Tomēr esmu pārliecināts, ka publikas gaumei jāizdabā ar mēru – tā ir arī jāizglīto, pa mazam gabaliņam vien jāpaplašina. Nevaram spēlēt tikai operetes vai populāru sacerējumu aranžējumus. Uzskatu, ka jāspēlē arī klasiskās simfonijas, tāpat klasiskie klavierkoncerti, vijoļkoncerti, čellkoncerti. Tieši tāpēc simfoniskais orķestris arī ir simfoniskais orķestris, lai spēlētu simfonisko mūziku, – tā ir mūsu pirmā misija.

Jums ir kāds īpaši tuvs latviešu komponists?

Es, protams, ļoti labi pazīstu Pēteri Vasku, esmu atskaņojis ļoti daudz viņa skaņdarbu. Tāpat man tuvsir Arturs Maskats un Juris Karlsons, ar kuriem sadarbojos Rīgas operā. Labi orientējos Latvijas simfoniskajā mūzikā un domāju, ka arī to izpildīsim.

Esat ilgus gadus strādājis Latvijas Nacionālajā operā, laiku pa laikam tur atgriežaties, tāpat esat diriģējis operas Lietuvā un citviet. Vai tas nozīmē, ka arī Liepājā varam gaidīt kādu šā žanra darbu?

Operai manā dzīvē ir ļoti svarīga loma. Es, protams, to ļoti gribētu – vai nu koncertuzveduma, vai kaut kāda inscenējuma veidā. Šis ir virziens, kas ļoti atkarīgs no finansiālajām iespējām, jo uzvest operu vienmēr ir sarežģītāk nekā nospēlēt simfoniju.

Vai šoruden atgriezīsieties arī Latvijas Nacionālajā operā?

Visu šo laiku manas attiecības ar šo operu turpinās, un tās darbību vērtēju ļoti pozitīvi. Protams, katra izrāde ir ļoti atkarīga no solistiem, tomēr operas orķestris un koris ir pietiekami labā līmenī, lai varētu piedāvāt kvalitatīvas izrādes. Pirms diviem gadiem diriģēju gan “Annu Kareņinu”, gan “Nabuko”, bet šoziem, 1. decembrī, diriģēšu “Turandotas” atjaunojuma izrādi.

GINTARS RINKEVIČS

* Kopš 1988. gada – Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra galvenais diriģents, mākslinieciskais vadītājs.

* Bijis Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents un galvenais viesdiriģents (2007 -2009), Novosibirskas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents (2007 – 2017), Malmes Operas un muzikālā teātra galvenais diriģents.

* Diriģējis “Berlīnes simfoniķus”, Veimāras Valsts kapelu, Kopenhāgenas Tivolī Simfonisko, Sanktpēterburgas Filharmonisko, Krievijas Nacionālo simfonisko un Krievijas Valsts simfonisko orķestri.

* Viņa vadībā notikušas operas izrādes Zalcburgā, Karaliskajā Alberta zālē Londonā, Elizejas lauku teātrī Parīzē, Taivānā un Honkongā.

* Divkārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts (1996, 1999). Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

LA.lv