Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. jūlijs, 2013
Drukāt

“Purnavu muižas” kausa ieguvējam palīdz arī pieredze tālšaušanā

Foto - Rudīte VasileFoto - Rudīte Vasile

Mārtiņš Gaņģis puikas gados dzinējos nav gājis, taču viņam paticis lasīt par dabu un medību lietām. Mednieka eksāmenu nolicis kompānijas pēc kopā ar draugu, pamazām medību sezonai pievienojies arī šaušanas sacensību kalendārs.

 

Šogad viņš kļuva par prestižā “Purnavu muižas” kausa ieguvēju kompleksajā šaušanā, kur vienlīdz meistarīgi jāprot trāpīt gan pa skrejošu, gan lidojošu, gan stāvošu mērķi. Palīdzējusi vairāku gadu sacensību pieredze un arī treniņi tālšaušanā. Sacīkstes, kas notiek jau sesto gadu, pulcē kuplu dalībnieku skaitu un izceļas ar prāvu balvu fondu. Mārtiņam par uzvaru tika smalks “Swarovski” firmas diaskops.

 

Soli pa solim

“Līdz kausam esmu nonācis pakāpeniski – aizpērn biju trešais, pagājušajā gadā – otrais. Šogad vairāk gatavojos un koncentrējos, gāju kā uz darbu, ka man tas ir jāizdara līdz galam,” stāsta Mārtiņš. Viņa “Purnavu muižas” kauss tagad ieņem goda vietu līdzās vēl vienam – par uzvaru MMD “Volvo” kausa sacensību pamatlīgā 2009. gadā.
kauss_16

Kā var spriest pēc nosaukuma, kompleksā šaušana no dalībnieka prasa meistarību vairākās disciplīnās. Jāšauj no 35 metru attāluma ar gludstobra ieroci pa kustīgu mērķi “skrejošā mežacūka”, tad pa lidojošiem šķīvīšiem sportingā un visbeidzot medību šaušanā – pa četriem nekustīgiem mērķiem 100 metru attālumā ar vītņustobra ieroci no četrām dažādām pozīcijām. Lai kopvērtējumā ieņemtu augstu vietu, jāstartē vienlīdz labi visos stendos. Šoreiz Mārtiņam izdevās iegūt otro vietu sportingā un medību šaušanā, cīņā ar skrejošo mežacūku viņš palika trešais, kopvērtējumā kļūstot par uzvarētāju.

“Latvijā nemaz nav daudz šāvēju, kas var vienlīdz labi izšaut visās disciplīnās,” spriež Mārtiņš, ko arī apliecina scensību rezultāti – viņam pirmā vieta atnāca ar 7 punktiem (punktu summa veidojas par katrā disciplīnā saņemtajiem punktiem par iegūto vietu. – Aut.), sīvākais konkurents un pagājušā gada uzvarētājs Einārs Lapiņš saņēma 17 punktus un ierindojās otrajā vietā, bet trešās vietas ieguvējs no abiem līderiem atpalika jau ar 31,5 punktiem.

Šīs sacensības prasa arī spēju pārslēgties no stenda uz stendu. Grūtākā esot pāreja no skrejošās mežacūkas mērķa uz lidojošiem šķīvīšiem. “Katrā disciplīnā ķermenim vajadzīga pavisam cita kustība. Ja nevari pārslēgties, nevari sašaut. Es esmu atradis veidu, kā to izdarīt. Tā ir viena no būtiskām mākām, kas vajadzīga šajās sacensībās,” spriež Mārtiņš, taču piebilst, ka pats grūtākais tomēr ir tikt galā ar domāšanu. Sasprindzinājumu, ko šāvējs izjūt sacensībās, izstāstīt nav iespējams, to spējot saprast tikai paši dalībnieki. Mārtiņs ir iemācījies tikt galā ar uztraukumu, taču gadās, ka galva pēkšņi sākot skaitīt rezultātu: “Tā vietā, lai es koncentrētos uz šaušanu, rēķinu, cik punktu vajadzīgs, lai uzvarētu. Beigās – vai nu saiet, vai nesaiet mērķī.”

Par kausu, protams, viņam liels gandarījums, taču rezultāts varējis būt labāks, novelk uzvarētājs. “Šķīvjos pēdējā sērijā paliku otrais, varbūt biju atslābinājies, jo zināju, ka ar to pietiks uzvarai. Vēlāk bija neapmierinātība, ka palaidu garām iespēju būt pirmajam arī sportingā.”

Darba dēļ Mārtiņam šogad nav izdevies izmēģināt spēkus ārpus Latvijas – bijis padomā doties uz sacensībām kompleksajā šaušanā Ungārijā. Būs šogad jāpatrenējas un jābrauc nākamgad. Līdz šim vairāk vingrinājies šķīvīšu šaušanā, trīs gadus tos cītīgi dzenājis, lai sāktu iet labāk. Rezultātus uzlabot palīdzējusi arī aizraušanās ar tālšaušanu. Mārtiņš kopā ar draugu Andi Anspoku kļuvuši par snaiperiem – sākuši ar 300 metru tāliem mērķiem, pēc tam – 500 un visbeidzot Ādažu poligonā šāvuši 900 metru attālumā. Mārtiņa rekords ir trāpījums pa balonu 20 cm diametrā no viena kilometra un 70 metru distances. “Izšauj un vēl vari paspēt paskatīties, kā balons saplīst.” Latvijā savu prasmi tālšaušanā sacensībās nav iespējams pārbaudīt, jādodas pie kaimiņiem lietuviešiem vai uz Somiju, Zviedriju, arī tālo Ameriku, kur, kā stāsta Mārtiņš, šī ir populāra sacensību disciplīna.

 

Medībās – 
pa papīra mērķi

Mednieki kā jau mednieki – “Daibes” kolektīva vīri Mārtiņu par panākumiem sacensībās pavelk uz zoba, sak, lai uz medībām paņemot līdzi papīra mērķi, citādi nemācēšot trāpīt.

Mārtiņš līdzīgi kā daudzi Latvijas mednieki medību un šaušanas prasmi lielākoties apguvis pašmācības ceļā. Ar ieročiem bijusi darīšana skolas laikā militārās mācības stundās, kur nācies jaukt un salikt “kalašņikovu” (krievu ieroču konstruktora Mihaila Kalašņikova radīta triecienšautene. – Aut.) un šaut ar mazkalibrenēm, taču praktiskās medības bija “tumša lieta”. Gaides medības padevušās jau pirmajā reizē, bet ar dzinējmedībām kādu laiku nācies pacīnīties.

“Sākumā trāpīju visur kur, tikai ne pa zvēriem. Stress arī traucēja. Meklēju informāciju, kas par vainu, jo tehniski šaut mācēju. Noderēja Aivara Dundura grāmata par ieročiem, šodien teiktu – virspusēja, taču iesācējiem laba. Pagarināju ierocim laidi, pamainīju leņķi, izmēģināju sarkanā punkta tēmēkļus. Tad arī bija rezultāts.”

Kad nogājis pirmo medību gadu karstums, kļuvis prātīgāks – kādreiz bijis gatavs tūlīt šaut, bet tagad spēj dzīvnieku novērtēt. Dzirdētais Jāņa Baumaņa seminārā Mārtiņam palīdzējis pagājušajā gadā pareizi nomedīt savu pirmo briežu bulli.

Sākoties šaušanas sacensību sezonai, aizrautīgajam sportistam medībām atliek mazāk laika, jo no aprīļa līdz septembra beigām gandrīz vai katru nedēļas nogali notiek kādas sacīkstes. Mārtiņš par savu īsto medību laiku nosauc augustu, kad graudi nāk gatavi un jāiet vaktēt mežacūkas. “Cūkas ir interesantas. Citreiz nevis sēdi un gaidi, bet nomet zābakus un ej klāt. Mežacūkas ir sava veida izaicinājums.”

Ar mežacūku viņam gadījies arī pagaidām košākais mednieku stāsts. “Tas varēja būt manas dzīves lielākis kuilis,” apcerīgi iesāk Mārtiņš. Suņuburkšķu aizaugušā pļavā sēdējis medību tornī uz gaidi, kad mežmalē parādījies kaut kas tumšs.

Skaidrs, ka liels kuilis. Tas lēnām rušinādamies nācis uz torņa pusi, līdz apstājies aptuveni simt metru attālumā. “Redzu viņu, bet nevaru izdomāt, ko darīt. Pulkstenis jau viens naktī, kolēģis Jānis, kas dzīvo netālu, jau droši vien devies mājup un guļ. Ja izšaušu, būs jāceļ augšā, jo viens pats ar tik lielu medījumu netikšu galā,”

tā Mārtiņš prātojis kādu laiku, līdz nospriedis kuili nešaut. Uzsitis ar kāju pa torņa grīdu un kuilis aizlaidies. “Nokāpu lejā un tad sapratu, kādu milzeni esmu aizlaidis. Suņuburkšķi vietā, kur labi varēju saskatīt kuili, man bija gandrīz līdz krūtīm.” Vecie mednieki sprieduši, ka viņi nu gan tādu nebūtu laiduši projām, bet Mārtiņš jau vēl jauns – gan viņam vēl trāpīsies kāds makans.

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

“Purnavu muižas” kausa uzvarētāji kompleksajā šaušanā

Gads 1. vieta 2. vieta 3. vieta
2010. Aigars Legzdiņš Normunds Roze Juris Menniks
2011. Uldis Lapiņš Aigars Legzdiņš Mārtiņš Gaņģis
2012. Einārs Lapiņš Mārtiņš Gaņģis Uldis Lapiņš
2013. Mārtiņš Gaņģis Einārs Lapiņš Dairis Neilands

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+