Mobilā versija
Brīdinājums +11.4°C
Modris, Matīss, Mariss
Trešdiena, 20. septembris, 2017
14. jūlijs, 2017
Drukāt

“KZ Grāmatplauktā” – “Prāta vētras” dziesmu vārdu autors Emīls Buiķis (2)

Foto-Valdis SemjonovsFoto-Valdis Semjonovs

Emīls Buiķis (1986) dzimis un uzaudzis Rīgā. Dzejot, kā pats atzīst, sācis ļoti sen – tik sen,  ka pats vairs neatceras, kad īsti, bet tas varētu būt noticis aptuveni 12 – 13 gadu vecumā, pārsvarā tādēļ, ka interesējies par mūziku, jo dzeja tolaik īpaši nav interesējusi. Tādējādi nav pārsteidzoši, ka šobrīd Emīls Buiķis labāk pazīstams kā dziesmu vārdu autors – viņš sarakstījis vārdus gan Adriana Kukuvasa, gan Dona un citu mūziķu izpildītajām dziesmām, bet visplašāk noteikti zināms kā vairāku grupas “Prāta vētra” dziesmu autors. Par vienu no tām, “Septiņi soļi svaiga gaisa”, kopā ar grupu pērn saņēmis arī Autortiesību bezgalības balvu.

Piedalījies Dzejas dienās un dzejas lasījumos Rakstniecības un mūzikas muzejā, pirmais dzejas krājums “No nabassaitēm” apgādā “Madris” iznācis 2013. gadā, otrais – “Skaisti šķiras tikai tilti” – nupat laists klajā apgādā “Jumava”. Emīls Buiķis pats to raksturo kā kopdarbu ar mākslinieku Mareku Ruskulu.

– Kā būtu pareizāk teikt: jūsu dzeja ir komponēta vai arī vairāk esat rakstījis vārdus dziesmām?

– Kā ar kuru mākslinieku. Vieglāk, protams, uzrakstīt dzejoli, tad to komponists paņem un skaisti ievij mūzikā, nav jāiet cauri frāzēm un jārūpējas, lai vārdi iegultos mūzikā. Bet tā gadās retāk. Biežāk kāds palūdz, un tad rakstu tekstu jau gatavai mūzikai.

– Liela daļa jūs, visticamāk, zinās sadarbības dēļ ar “Prāta vētru”. Vai tā arī jūsu interesantākā muzikālā pieredze?

– Jā, tā varētu būt arī interesantākā pieredze, bet ir vēl arī viens jauns projekts, grupa “Laika upe”, ar kuriem sadarbojos – ne tikai rakstu vārdus dziesmām, bet arī palīdzu veidot dziesmām struktūru. Tad vēl pavisam nejauši izveidojās pašam savs ansamblītis “Čukstu gaitas” – nosaukumu izvēlējāmies par godu Klāva Elsberga dzejolim. Satikāmies ar tuvu draugu, viņš trinkšķināja ģitāru, es spontāni pierakstīju klāt vārdu. Sakrājās kaudzīte dziesmu, tad ienāca prātā, ka tādējādi varētu padarīt krāšņāku grāmatas prezentāciju. Vispirms domāju, ka es pats varētu dziesmas arī izpildīt, tomēr tik labs dziedātājs neesmu. Pieaicināju meiteni, kas dzied, viņa pieaicināja vijoli, iesaistījās cilvēki ar ģitāru, basģitāru un bungām, divu nedēļu laikā uzrakstījām astoņas dziesmas. Esam jau kopā spēlējuši festivālā “Pagalms”, lokālā “Veldze”, uzstāsimies Vegānu festivālā, tāpat paredzēti vēl šādi tādi pasākumi.

– Kā, būdams dziesmu vārdu autors, uzņemat iniciatīvu vairāk Latvijas radio 5 raidlaika atdot latviešu mūzikai?

– Pozitīvi, protams, jo kur gan citur latviešu mūzikai skanēt, ja ne Latvijā? Man gan šķiet, ka jau tagad skan vairāk; protams, tas atkarīgs arī no tā, cik daudz jaunu labu melodiju tiek radīts.

– Kādu mūziku jums pašam patīk klausīties?

– No ārzemju mūzikas droši vien tas būs ansamblis “The Doors”, no latviešu – pagrīdes mūzika, kas mums ir ļoti labā līmenī.

Dzejas ABC

Linda Kusiņa, literatūrzinātniece: “Atšķirībā no lielākās daļas laikmetīgo latviešu dzejnieku Emīla Buiķa dzejā ir klasisks pants ar atskaņām un noteiktu pantmēru. Šķiet savādi, ka par šādu formas izvēli jātaisnojas, taču tas, kas gadsimtiem bija dzejas pamatu pamats, sofisticētā 21. gadsimta lasītājā mēdz radīt aizdomas par oriģinalitātes trūkumu. Tomēr forma saderas ar dzejas apzināto naivumu – “apzināto” tādēļ, ka Buiķis, protams, zina dzejas tradīciju un tās attīstību, taču izvēlas šīs zināšanas ignorēt. Līdzīgi kā visi, kuri saka: “Es tevi mīlu!”, labi zinādami, ka to pirms viņiem teikuši un pēc viņiem teiks miljoniem citu cilvēku.”

 

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Emīla Buiķa dzeju no jaunā krājuma “Skaisti šķiras tikai tilti”.

Uz mēles aizdzīvojies ir tavs vārds.

cik grūti ir tad nerunāt.

 

Ir grūti tirgū sievām prasīt pienu

un nepalūgt priekš tevis vienu.

 

vai iet, kur gājām, labi zinot,

ka jāiet, tevi nepieminot.

 

nekur. Nekad. Nekam. Tu zobus sakod.

Ir grūti dzīvot, neko nepasakot.

––––

Ikreiz, kad saule lec,

Es domāju, kur viņa mājos.

Ikreiz, kad saule lec,

Par tevi iedomājos.

 

Palodze silta un droša.

Saule ir viena kā sirds.

Mums abiem. Un tomēr

Tev viņa spožāk mirdz.

 

Viens dzīvo mūžīgā tumsā,

Lai otra ceļš būtu spožs.

Un mirklis, kaut arī īss,

Šis mirklis ir žilbinošs.

 

Ja ienāk kāds šajā tumsā,

Tas tūlīt sveci dedz.

Kas dzimis zem otra saules,

Tas tikai sauli redz.

–––––

Mēs ar tevi esam vienā frontes pusē,

Sen jau lielgabali klusē,

Degļa galā dzirksts.

 

Visi klusē arī otrā frontes pusē,

Lūpas sakniebtas,

Un lūpu priekšā pirksts.

 

Kurā pusē stāvam,

Kurā pusē esam mēs?

 

Kamēr lielgabali klusē,

Tavā pusē pastāvēšu es.

––––––

vispār dzīvē tā kā šahā –

krīt dāma? šahs un mats.

jo karalis jau iet tikai pa solim,

un karalis nevar viens pats.

––––––

neaptverami gaidu, kad kādu dienu ielūzīs griesti

un es dzīvošu piektajā stāvā.

augām dienām guļu uz melna paklāja, kamēr tur, laukā,

dienas rit uz priekšu.

 

es satveru ķepu savam sunim. Satveru ļoti cieši.

pasaule mani ar oranžu marķieri svītro. Svītro mani tieši.

––––––

Sailgojos. Ilgas tik ilgas.

Bet pēc kāda laika atmiņas kaltīs kā smilgas.

 

Es nesaku, nerunāju, lai klusums mūsu vietā runā.

Tu tuva, es tuvs un tomēr kā tālsarunā.

 

Ļauj tiem putniem

Divos telefona stabos

Spēlēt kārtis. Līdz rekordam.

Var būt, ka labos.

 

Kamēr mēs klusēsim un nerunāsim,

Tie beigs spēli un aizlidos kāsī.

––––––

runāt visādus jokus,

pasmaržot tavus matus.

Izbraukāt senas vietas –

ciemus, upes un kapus.

 

gribas pabūt kopā.

pasmelt tevi kā aku.

runāt visādus jokus.

visur. Tikai tev blakus.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. nu un kas basu nevarēja iemācīties
    apnikuši šitie na slava poeta

Katru dienu pazūd kāds bērns. Saruna ar JRT aktieri Andri Keišu (4) Andrejs Zvjagincevs ieradīsies Rīgā ar Kannu festivāla žūrijas balvu ieguvušo filmu "Nemīlestība", kurā vienā no galvenajām lomām ir JRT aktieris Andris Keišs.
Draugiem Facebook Twitter Google+