Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. marts, 2016
Drukāt

Aivars Eipurs: Rainis un pārmantojamība

Eipurs

Aivars Eipurs

Virsrakstu uzrakstīju jau pirms mēneša, jo man nav šaubu par šādas pārmantojamības eksistenci gan atklātā, gan slēptā veidā.

Tekstu izvēlos rakstīt svētdienas agrumā, kad velni un pūķi jau guļ un varoņi vēl guļ, nemaz nerunājot par pārējo sabiedrību un Saeimas darbiniekiem. Bet gulējuši esam ilgu laiku, ne tikai šo nakti. Kas pa šo laiku noticis? Esmu bijis uz “Uguns un nakts” Viestura Kairiša iestudējumu 29. februārī. Tas ir zīmīgs datums, uz kura var būvēt mitoloģiju. Tikai reizi pa četriem gadiem… Reizi četros gados… kaut kas var notikt. Šajā pirmdienā. Ja to palaiž garām, tad ātri pienāk ceturtdiena, kad trešajā lasījumā tiek atbalstīts likums par to, ka Saeimas vēlēšanās drīkst piedalīties tikai partijas un to apvienības, kurās ir vismaz 500 biedru. Kāds ar segvārdu Mežabrālis komentārā raksta “Tātad man vēl tikai 499 nacionāli noskaņoti domubiedri jāatrod un varam dibināt savu partiju! Tad “VL” (“Visu Latvijai”. – A. E.) prievīšu “patrioti” varēs stūrī nervozi pīpēt.” Vai Mežabrālis būtu Lāčplēsis, kurš snaudis un nu kārpīs zemes? Diez vai, jo tad šim komentāram uzreiz tiktu pievērsta milzu uzmanība. Proti, ar virsrakstu “Mežabrālis alias Lāčplēsis gatavojas”. Drīzāk ir tā: pirmām kārtām, prievīšu patrioti nepīpē, bet modri sēž uz latviskām vērtībām, un, otrām kārtām, nekādus domubiedrus Mežabrālis nemeklēs. Mežabrālis ir reģistrētais, nevis anonīmais lietotājs, vismaz tik daudz. Taču Mežabrālis tikai raksta…

Rainis arī rakstīja, tiesa, citā informācijas laikmetā. Taču ne tikai rakstīja, viņš “gāja politikā”, par kuru viņu tagad nereti apsmaida. Arī Skalbe­ gāja politikā un citi. Izmantojot Raiņa lugu, Kairiša iestudējums ir vēsts esošai tagadnei un neesošai nākotnei, kas draud būt tikai uz priekšu pagājusi tagadne – pa minūtei vai gadu simtam, nav starpības. Drīkst runāt, rakstīt visu ko, bet neviens neko neņem galvā. Tāda demokrātijiņa. Nesen Anglikāņu baznīcā bija diskusija par islāmu, kurā, cita starpā, garīgi advancētākie diskusijas dalībnieki neaizmirsa norādīt, ka Saeimas preambulā vārdu savienojums “latviskā dzīvesziņa” ir lieks. Atcerēsimies, preambulā rakstīts: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”

Kristīgās vērtības. Iespējams, ka to apiešanā slēpjas Raiņa lugas problemātikas strupceļš. No vienas puses, spēks mākslā, valodā un attiecīgās tēmas virzīšanā; no otras puses – pilnīga bezizeja risinājumā. Dievam nav vietas. Kā daudzviet mākslā. Normāli. Apmierināsimies ar to, ka Dievs palīdz autoram radīt to, kas iztiek bez Dieva piesaukšanas. Šķiet, Rainis sasniedzis ne tikai Latvijas ideju, bet arī mākslas robežas. Tā arī izpaužas ģēnija varējums.

Raiņa Spīdola, lai arī pārstāv daili un tādā veidā, iespējams, visus Eiropas sasniegumus, vismaz Kairiša un Ievas Strukas variantā izskatās stipri nacionāli noskaņota, kamēr Laimdota padarīta par ledusskapī pat ne stāvošu, bet sēdošu gaļu, protams, ietverot visu līdz šim no Pumpura un Raiņa nākošo mīļā miera labestību un pieticību, kas nāk pēc sasniegtā.

Paldies Kairišam vēl par vienu. Sākoties izrādei, mūsdienīgos apartamentos ar neķītrām apteksnēm senatnīgā valoda traucēja, toties vēlāk tā netraucēja nemaz, lai cik mūsdienīga vai uz neesošo nākotni vērsta būtu scenogrāfija. Protams, nemainīšu savu viedokli par to, ka tikai poētiski novecojusī valoda bez pārējā tikai teātrim pieejamā (septiņas mākslas vienā vakarā ar to pašu biļeti), ja tajā raksta grafomāni, kas nelasa vairāk par skolas programmā uzspiesto pamatskolā un pieauguša cilvēka vecumā – ezoteriku pamīšus ar Koelju, nedos man spēju viņos atpazīt Raini. Tam jābūt spēkam mūsdienīgā rakstā, gleznā vai zinātniskā izgudrojumā. Tur es Raini atpazīšu. Stihijā un mērogā.

Šogad Rainis kļūs 151 gadu jauns. Atcerēsimies arī šo, ja ne svinībās, tad darbos. Valstiskā mērogā. Citādi sanāks, kā Kairišam iestudējuma “Uguns un nakts” programmiņā: “Priecājos, ka jubilejas dēļ beidzot es varu iestudēt pirmo darbu (runa ir par senu Kairiša vēlmi veidot Raiņa lugu iestudējumu tetraloģiju. – A. E.). Ja nākamā iespēja būs pēc piecdesmit gadiem, tad, iespējams, būšu jau miris. Un nav arī drošas pārliecības, ka pastāvēs Latvija.”

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+