Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
19. aprīlis, 2012
Drukāt

RECENZIJA: “Oņegins. Komentāri”

onegins1_gints_maalderis

Hermaņa “Oņegins” Latvijas versijā ilustrē to, ka postmodernisms režijā ir kļuvis statisks. Kas tālāk? Latvijas “Oņeginam” pa priekšu gāja izslavēts Berlīnes “Oņegins”, par ko Latvijas mediji ziņoja vēl pirms lugas pirmizrādes Latvijā.

 

Skatītājam bija solīta 19. gs. sākuma rekonstrukcija – detalizēta, ar priekšmetisku pasauli pārbagāta un vienlaikus zinātniski enciklopēdiski informatīva, papildināta ar Jurija Lotmana komentāriem.

Ko sagaidījām? Cilindri un frakas pazuda, tāpat arī cimdi un krinolīni. Palika tikai bīdermeiera mēbeles, kas kļuva par skatuves elementu, pa kuru akrobātiski prasmīgi pārvietojās Puškina romāna dzejā “Jevgeņijs Oņegins” galvenie varoņi. Tērpti mūsdienu jauniešu valkātās piegulošās džinsa biksēs (Oņegins un Ļenskis) un sporta tērpos (Olga un Tatjana), aktieri izdzīvoja divu mīlas pāru stāstus, kurus uzrakstīja režisors, interpretējot Puškinu un vietām citējot Lotmanu. Kad vajadzība pēc citātiem zuda, režisors nobīdīja pie malas poēmas autoru Puškinu un semiotiķi Lotmanu un skatītāju acu priekšā sāka “brūvēt” diezgan sarežģītu “dziru”, kurā samaisīti kopā visi iespējamie postmodernās režijas paņēmieni, atņemot tiem dziļumu, pārvēršot tos par vecas mājas bēniņiem, kuros kopā glabājas visdažādākās lietas. Nokļūstot šādos bēniņos, pat paši īpašnieki nevarēs pateikt, kas kam pieder un kam tas vajadzīgs. Tādēļ izrāde bija diezgan intensīvs pārbaudījums skatītāju prasmei šajā haosā rast sižeta skaidrojuma jēgu. Postmodernismā šis jautājums atrisināts viegli – teksta interpretācija jau ir pati jēga, tādēļ jau sen tā pastāv blakus tekstam, ārpus teksta un pat virs teksta. Jo patīkamāk bija konstatēt, ka šis iestudējums ir atšifrējams, intelektuāls teksts, kas pats veido jēgu un neapklusina sākotnējo tekstu. Drīzāk teksts ir paslēpts un no pašām pirmajām minūtēm mums kā 21. gs. skatītājiem, kurus no Puškina romāna varoņiem tūlīt, tūlīt atdalīs jau 200 gadi, teksta jēga ir pašiem jāsniedz.

Skatuves dziļuma neesamība ir iluzora cerība uz to, ka skatītājs trīs stundu laikā baudīs lauku muižas sentimentālo tūristiski vulgarizēto idilli. Tās vietā Hermanis piedāvā gāzt Puškinu no apsūnojošā pjedestāla, uz kura stāvošais autors ir sen pārvērties par sava ģēnija mumificētu simbolu. Šis pagātnes tēls daudziem nav nedz zināms, nedz pārbaudāms, nedz kritizējams. To, ka Puškins ir miris, izrādē apliecina mazs viņa portrets uz muižas viesistabas sienas. Šādu portretu – izbalējušu un kanonisku – esmu 12 gadu garumā redzējis savas skolas klases aizmugurē. Pret šādu Puškinu saceļas latviešu režisors un aktieri, kuri cenšas ieiet krievu kultūras un valodas telpā caur kanonu un mirušu ģēniju pieminekļu apgāšanu.

 

Lai atdzīvinātu Puškinu, režisoram bija viņš radikāli jānogalina, parādot uz skatuves aktieri, kas tēlo pērtiķi (Daudziņš) un kura grimā jebkurš var atpazīt Puškinu. Pieskaroties rasisma alūzijām, viņš kā režisors parāda, ka, neskatoties uz autora ģenialitāti, kādas alus dzertuves apmeklētāji, iespējams, uzskatīs Puškinu par nēģeri, par afrikāni… pārējo varat piedomāt paši.

 

Līdz šim brīdim Krievijā, it sevišķi impēriskajā Pēterburgā, kurā dzīvoja Puškins, šad un tad tiek piekauti, pat nogalināti Āfrikas studenti. Pēc šīs provokācijas pērtiķis iztaisno muguru un sāk stāstīt par lauku muižnieka meitām, par bagāto Pēterburgas jaunekli un viņa filozofiski noskaņoto draugu. Izrādās, ka arī šeit mūs gaidīja tēlu, priekšstatu un klišeju apgāšana. Vienlaikus režisors parādīja, cik tuvu mēs esam tālajam 19. gs. – ar mūsu metroseksuāļu dendismu, kas bieži nav nekas cits kā labi tērpta augstprātība, ar apsēstību par seksualitāti un šausminošajiem reklāmu stāstiem par mutes smaku un svīšanu – visu to, ko mēs tabuizējam. Aktieri ik pa brīdim tika “atdzīvināti”, no varoņu šabloniem pārtopot individuālos vēstījumos, un tad atkal viņi tika nolikti malā kā leļļu teātra marionetes.

Režisors ieliek Oņeginā (Znotiņš) postmoderno ironiju, liekot viņam gan ķermeniski, gan mīmikā, gan citos aspektos kļūt par viskomiskāko tēlu uz skatuves. Aktieris ir izcili ticis galā ar režijas uzstādījumu ik pa brīdim kļūt par dendija karikatūru vai arī par pēkšņas mīlestības salauztu cilvēku. Kopumā izrāde ir autonoms darbs, kas uztver Puškina poēmu nevis par atsevišķu tekstu, bet par Eiropas pilsētnieka-patērētāja, uz sevi koncentrēta baudītāja dzīves motīvu virknējumu. Tieši tādēļ no šīm sastāvdaļām katru reizi var tapt cita Tatjana un viņas mīlas stāsts.

 

Vērtējums

Režija 5

Scenogrāfija 5

Aktierspēle 4

Tērpi 3

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+