Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. februāris, 2012
Drukāt

Referendums kā «audits» par spēku samēru. Saruna ar Ilzi Ostrovsku


ostrovska2_lv_6

Ar politoloģi, Baltijas Starptautiskās akadēmijas Eiropas studiju programmas direktori, asoc. profesori Ilzi Ostrovsku sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.


 

 

V. Krustiņš: – Kā jūs vērtējat politisko situāciju pirms gaidāmā referenduma?

I. Ostrovska: – Šis ir tas gadījums, kad politisko situāciju nevar skatīt atrauti no ainas, ko sniedz mediji. Krievvalodīgie mediji to pasniedz kā savu vērtību aizstāvēšanu, kas patiesībā tā nav. Diemžēl latviešu mediji šo stāstiņu laikus nav atmaskojuši. Patiesībā tā ir cīņa par politisko varu.

Vēl vairāk – tie krievi, kas aktīvi iesaistījušies referenduma rīkošanā, patiesībā strādā pret savām interesēm. Visās Eiropas nacionālajās valstīs vidusšķiras intereses konkurences apstākļos sargā valsts valoda. Latvijā to vēl stiprina apstāklis, ka valsts valoda ir reta valoda. Ieviešot krievu valodu kā valsts valodu, nešaubīgi tiktu ietekmēti migrācijas procesi – tas migrācijas “koridors”, kas pašlaik ved no bijušās PSRS dienvidiem uz Krieviju, tiktu pagriezts Latvijas virzienā. Apmēram tāpat kā mēs skatāmies uz Rietumeiropas valstīm un ASV, daudzi Kazahstānas, Uzbekistānas, arī Moldovas un pat Ukrainas iedzīvotāji skatās uz Latviju. Tā ir viņu iespēja paaugstināt labklājību.

Ikdienā daudz kontaktējos ar studentiem no šīm zemēm. Viņi Latviju uzskata par labu dzīvesvietu, kur palikt un veidot karjeru. Vienīgais šķērslis ir nepieciešamība apgūt latviešu valodu, lai gan arī to daudzi ir gatavi darīt. Šķiet, Latvijas krievi nav aptvēruši, ka iespējamie iebraucēji pretendēs arī uz vidusšķiras darba vietām, bet krievu valoda kā valsts valoda varētu šo konkurenci nekontrolējami palielināt.

M. Antonevičs: – Jūs minējāt, ka referendums patiesībā ir cīņa par varu. Kas par to cīnās?

– Uz to es, protams, nevarēšu pilnībā atbildēt, tas būtu jāprasa drošības dienestiem. Aktīvo cīnītāju pirmajās rindās nekad nav tie, kuru interesēs notiek protesti un cīņa par varu. Ir vairāki momenti, kas provocē cilvēkus, kuri grib iegūt varu. Pirmkārt, tas, ka daudzi latvieši ir devušies prom, tātad te ir “tukša telpa”. Otrkārt, tauta ir atsvešinājusies no varas, neuzticas tai, kritizē. Tas, protams, ir vilinājums tiem, kas gribētu iegūt Latvijas resursus un tos pārdalīt savās interesēs. Un tā jau nav tikai Latvijā, bet daudzās citās valstīs dažādos pasaules reģionos. Es nedomāju, ka notikumi Latvijā būtu jāskata atrauti no tā, kas notiek, piemēram, Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un Krievijā.

 

Manuprāt, šis referendums pēc tā plānotāju iecerēm ir tāds kā “pilotāžas pētījums” – “audits”, kas ļauj secināt, kāds ir spēku samērs, uz ko mēs esam gatavi. Pēc tam būs iespējams izrēķināt, kad organizēt nākamo referendumu, lai gūtu vēlamo rezultātu.

 

– Un kāds ir vēlamais rezultāts?

– Krievu valoda kā valsts valoda ar visu no tā izrietošo. Tas nozīmē pilsonības politikas izmaiņas, jo pilsonības iegūšanai latviešu valodas prasme vairs nebūtu vajadzīga. Tālāk krievu valodai pienāktos arī Eiropas Savienības oficiālās valodas statuss. Es gan būtu piesardzīga apgalvojumos, ka te visu diriģē Krievijas “roka”. Krievija politiski šobrīd ir diezgan fragmentēta, tur nav viena varas centra, bet vairāki, kas savā starpā cīnās par ietekmi. Arī “spēlētājiem” no Rietumiem te ir savas intereses.

– Diezgan globāls skatījums… Bet kas tad ir Lindermans, kurš to visu sāka, un “Saskaņas centrs”, kas nodrošināja politisko atbalstu referendumam?

– Lindermanu nav vērts apspriest. Tad jau varētu runāt par cilvēku, kurš uz mēnesi pieņemts līgumdarbā, piemēram, lai notīrītu sniegu. Kas attiecas uz “SC” atbalstu, tad no viņu vadītāju puses tas bija diezgan primitīvs solis ar aprēķinu, ka varēs nostiprināt identifikāciju ar savu elektorātu. Lai gan patiesībā Ušakovs un Urbanovičs ir kā tādi ivani susaņini – viņi ieveda savus vēlētājus purvā. Un nu, protams, arī paši ir nonākuši šajā purvā. Pirms parakstu vākšanas viņiem līdz varai vairs nebija tik tālu – gads vai pusotrs, jo soli pa solim viss uz to gāja, bet tagad tam ir pārvilkta svītra.

V. Krustiņš: – Tagad dažādas “sabiedrībā pazīstamas” personas aicina iet uz referendumu, lai gan pirmā uztraucās un sašuta tauta, tie onkulīši un tantiņas. Pilsoņi aizies un nobalsos “pret”. Bet kas tālāk?

– Šoreiz katram ir jāizpilda savs pilsoņa pienākums un jāaiziet uz referendumu. Tas ļoti daudz ko nozīmē šajā situācijā! Es jau teicu, ka šī ir “pilotāža” – tiek pārbaudīta mūsu gatavība aizstāvēt savu izpratni par suverēnu Latviju un tās pamatiem. Migrācijas plūsmas nav tālas nākotnes jautājums, tas ir rītdienas jautājums. Pats fakts, ka Latvijā ir bijis referendums par valsts valodas statusu krievu valodai, pievērš mums pastiprinātu uzmanību kā vietai, kas varētu būt vāja, kuras aizsardzību varētu “pārraut”, kur varētu ierasties un relatīvi vienkārši pārņemt varu.

– Bet referendums taču ir demokrātijas izpausme, konstitucionālās tiesības – jums norādīs juristi…

– Nevienu konstitūciju nav rakstījis Dievs, tās visas var uzlabot un izlabot, izejot no situācijas, aizstāvot savas intereses.

 

Es runāju par to, ka būtu jānosaka Satversmes panti, kas referendumā nav apspriežami, tajā skaitā par valsts valodu. Šobrīd, kad tik tālu aizgājis, latviešiem ir jāizpaužas trīsreiz un četrreiz vairāk, lai kompensētu to, ka mēs kā valsts jau esam nodemonstrējuši savu vājumu visai pasaulei.

 

– Nevis “mēs”, bet valdība un tās vadītājs, kas vairākus mēnešus neuztraucās par notiekošo. Mēs pat līdz šai dienai neesam dzirdējuši nekādus drošības dienestu vadības komentārus, un politiskās amatpersonas tos arī nepieprasa.

– Ņemot vērā ārējos draudus, kas no šā referenduma izriet, var pat uzdot jautājumu – vai šāda bezdarbība nav vērtējama kā valsts un tās iedzīvotāju – gan latviešu, gan nelatviešu – interešu nodevība. Ja ne no juridiskā, tad no ētiskā viedokļa.

– Jūs teicāt, ka krievu valoda kā valsts valoda varētu apdraudēt arī vietējo krievu vidusšķiru. Kā? Kā jūs raksturotu šo vidusšķiru, kāda tā ir?

– Uz Latvijas krieviem nevajadzētu skatīties kā uz kompaktu masu. Tajā ir dažādas grupas. Es augstskolā daudz saskaros ar krievu studentiem un varu teikt, ka izglītības reforma ir devusi rezultātu. Šobrīd krievvalodīgo skolu beidzēji brīvi runā latviski, un arī attieksme ir mainījusies. Viņi ir lojāli Latvijai, jūtas kā Latvijas pilsoņi, un būtu svarīgi, lai latviskā puse viņiem pasniegtu roku. Lai mēs viņus apzinātos kā “savus krievus”. Pirmskara Latvijā tādi bija – “Latvijas krievi”.

 

Tas pirmkārt būtu uzdevums partijām – domāt par savu rindu papildināšanu ar izglītotiem, dinamiskiem krievu tautības cilvēkiem. Starp citu, “SC” šādā veidā cenšas piesaistīt latviešus, tur burtiski priecājas par katru aktīvu latvieti, kas pievienojies partijai.

 

– “SC” to sen stāsta – kamēr nebūs “piejaucējuši” latviešus, tikmēr pie politiskas teikšanas netiks. Dažus jau ir izdevies “piejaucēt”.

– Bet latviskajām partijām būtu jādara tas pats… Un ne tikai ar runāšanu, bet ar noteiktas politikas palīdzību. Lai pamazām veidotos situācija, kad politiskās partijas biedra statusu kādā partijā nenosaka cilvēka tautība, bet gan atbalsts noteiktām idejām un programmām, spējas vadīt valsti.

– Parakstu vākšanas organizators Aleksandrs Gapoņenko ir pasniedzējs no jūsu augstskolas, tomēr tā ir pavisam cita vidusšķira. Viņš ir Latvijas ideoloģiskais pretinieks…

– Jā, es viņu labi pazīstu, jo ilgāku laiku nosēdējām vienā kabinetā. Pāri visai ideoloģijai A. Gapoņenko tomēr ir ārkārtīgi pragmatisks un nosvērts, tā ka ar viņu var diskutēt.

– Viņš runā latviski?

– Runā… Lai gan pilsonis, cik man zināms, viņš nav, tāpat kā Lindermans.

– Un kāds pragmatisms viņu vada? Ko viņš vēlas?

– Domāju, ka varu un iespējas, ko tā dod! Uz amatiem viņš pretendēt nevar, jo nav pilsonis. A. Gapoņenko ir radījis iespaidu, ka vieglāk ir noorganizēt referendumu par valsts valodas statusu krievu valodai nekā doties kārtot naturalizācijas eksāmenus.

– Kas notiks “pēc tam”, pēc referenduma?

– Mani nesen pārsteidza intervija Pirmajā Baltijas kanālā ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu.

 

Žurnāliste norādīja, ka referendumā balsis varētu sadalīties līdzīgi – puse uz pusi. Vai tad, ja vairākums nobalsošot “par”, prezidents atstāšot savu amatu, kā iepriekš esot apsolījis? Andris Bērziņš pat nemēģināja apstrīdēt šādu prognozi, bet godīgi atteica, ka viņa teiktais paliek spēkā – viņš ir gatavs atkāpties.

 

Atbalstīt izmaiņas Satversmē par krievu valodu kā valsts valodu mudināja arī reklāma, kas parādījās ne tikai PBK. Tā pauda patiesībai neatbilstošu domu, ka, ja cilvēki neparakstīsies, tad nevarēs runāt krievu valodā. Reklāma trāpīja “desmitniekā” – cilvēki parakstījās, taču vai savās interesēs? Jo tieši latviešu valoda ir tā, kas aizsargā arī krievu vidusšķiras intereses Latvijā.

Pēc referenduma ļoti daudz kas būs atkarīgs no rezultāta – kāda būs balsu attiecība starp “par” un “pret”. Taču šobrīd ir skaidrs viens – jebkurā gadījumā par maz būs ar diskusijām par integrāciju. Nepieciešamas nopietnas izmaiņas rīcībpolitikā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+