Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. oktobris, 2012
Drukāt

Reformē Krievijas opozīciju. Saruna ar Romanu Dobrohotovu

Foto - ScanpixFoto - Scanpix

Pēc Austrumeiropas politikas pētījumu centra ielūguma Rīgā bija ieradies viens no Krievijas “nesistēmiskās” opozīcijas līderiem Romans Dobrohotovs, kurš vada nevalstisko organizāciju “Mēs”, darbojas interneta izdevumā “slon.ru” un piedalās opozīcijas pasākumu rīkošanā.

 

Kremļa kritiķis, kuru vairākkārt aizturējusi policija, intervijā “LA” pastāstīja par pēdējām tendencēm Krievijas politikā un opozīcijas kustībā.

 

 

– Kas tagad veido Krievijas opozīciju?

– Pēdējos gados Krievijas politiskajā opozīcijā ir notikušas daudzas pārmaiņas, var pat teikt, ka vecā formāta opozīcija ir pametusi politisko telpu. Lai gan daži vecie brendi, piemēram, “Jabloko”, ir palikuši, taču tiem vairs nav nopietnas lomas un tie pat kļuvuši par izsmiekla objektu. Tā notika Brjanskā, kur partijas “Jabloko” kandidāts apgabala gubernatora amatam Andrejs Ponomarjovs dažas dienas pirms 14. oktobra vēlēšanām atsauca savu kandidatūru, jo nevarot piedalīties kampaņā, kas dotu uzvaru Komunistiskās partijas kandidātam. Pirms tam tiesa lēma, ka “Vienotās Krievijas” kandidāts Nikolajs Deņins tiek svītrots no saraksta, jo iesniedzis kļūdainus parakstus, reģistrējot savu kandidatūru. (“Jabloko” vadītājs Sergejs Mitrohins paziņojis, ka par izstāšanos no vēlēšanu kampaņas Ponomarjovs tiks izslēgts no partijas. – V. B.) Viss liecina par to, ka vecās partijas, kas veidoja tā saucamo sistēmisko opozīciju, netiek uztvertas nopietni ne presē, ne liberālajā sabiedrībā. Tās vairs nav uzmanības centrā un iekļūst dažos ziņu raidījumos tikai tāpēc, ka piedalās kādās reģionālajās vēlēšanās, kur šie brendi: “Jabloko”, “Taisnīgā Krievija” u. c. var tikt izmantoti elektorāta sašķelšanai, lai panāktu valdošās partijas uzvaru.

– Vai ir kāda sadarbība starp opozīcijas grupējumiem?

– Ja runājam par reālo opozīciju, tad tā radās tikai pagājušā gada decembrī, kad ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku un sāka veidoties aktīvu cilvēku elektorāts.

Aptaujas liecina, ka vairākumam šo cilvēku ir liberāli uzskati, taču arī kreisie un nacionālisti grib tikt pārstāvēti, prasot īpašas kvotas opozīcijas koordinācijas padomē. Ielu demonstrācijās viņu parasti nav vairāk par 10 – 15%, bet viņi ir aktīvi un labi organizēti ar stabilu elektorātu un prasa, lai tiktu sadzirdēti opozīcijas mītiņos.

Par reālo opozīciju kļuva plašāk zināms, kad sākās opozīcijas koordinācijas padomes kandidātu izvirzīšana, kas ir pilnīgi jauns process. Šīs vēlēšanas notiks 20. un 21. oktobrī. Manuprāt, šīs vēlēšanas ir daudz svarīgākas nekā reģionālās vēlēšanas 14. oktobrī, jo pirmo reizi Krievijas vēsturē tiek izraudzīts vadošais orgāns opozīcijas ietvaros, turklāt savu gribu vēlēšanās var paust ikviens neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem. Jau reģistrējušies (līdz 10. oktobrim, kad notika saruna. – V. B.) vairāk nekā 50 000 cilvēku, kas izteikuši vēlmi piedalīties 45 opozīcijas koordinācijas padomes locekļu izraudzīšanā, kas pieņems svarīgākos lēmumus un varētu baudīt lielāku leģitimitāti nekā jebkura politiskā partija. Reģistrāciju var veikt ar bankas starpniecību par nelielu samaksu (aptuveni 10 rubļi jeb 18 santīmi). Izrādās, ka opozīcijas koordinācijas padomes kandidātu vidū vairākums ir liberāļu, bet kreisajiem un nacionālistiem ir grūtības tikt izraudzītiem par kandidātiem bez īpašu kvotu ieviešanas. Es biju pret kvotu ieviešanu, taču mans kolēģis Jaunajā demokrātiskajā partijā paskaidroja, ka kvotas nācies ieviest, citādi komunisti un nacionāļi, baidoties palikt bez pārstāvniecības, būtu atteikušies piedalīties opozīcijas koordinācijas padomē. Kvotas paredz piecu pārstāvju ievēlēšanu no katra ideoloģiskā grupējuma – kreisajiem, liberāļiem un nacionālistiem, bet pārējie 30 koordinācijas padomes locekļi tiek ievēlēti kopējā sarakstā.

Pazīstamie politiķi Vladimirs Rižkovs, Eduards Ļimonovs un Mihails Kasjanovs atteicās kandidēt koordinācijas padomē, izdarot nopietnu politisku kļūdu, jo par viņiem ātri aizmirsa. Garijs Kasparovs un Boriss Ņemcovs izlēma piedalīties un, spriežot pēc aptaujām, varētu tikt ievēlēti.

Ļimonovs pēc paraduma cenšas visus kritizēt, bet aptaujas liecina, ka katrs, kas izvērš neargumentētu kritiku opozīcijas iekšienē, tūlīt zaudē popularitāti un viņu sāk uzskatīt par Kremļa interesēs strādājošu.

– Kā opozīcijas grupas reaģēja uz toreizējā prezidenta Dmitrija Medvedeva lēmumu atvieglot politisko partiju reģistrāciju? Vai tas nav Kremļa mēģinājums demokratizācijas aizsegā īstenot principu “skaldi un valdi”?

– Man šķiet, kad Medvedevs pērnruden uzzināja, ka viņam nav cerību uz otro prezidentūru, viņš atlikušajos mēnešos centās veicināt dažas reformas, lai mēģinātu ieiet vēsturē kā liberālis.

Zīmīgi, ka vairākas Medvedeva ierosinātās reformas, piemēram, kriminālatbildības atcelšana par apmelošanu, tika svītrotas, tikko par prezidentu kļuva Vladimirs Putins. No tā var secināt, ka starp viņiem nav pilnīgas saskaņas. Medvedevs paziņoja, ka kandidātu atlasē gubernatoru vēlēšanām nekādu filtru nebūs, bet Putins lēma, ka šādi “filtri” tomēr būs.

– Levadas sabiedriskās domas pētīšanas centra veiktā aptauja liecina, ka 63% Krievijas iedzīvotāju atbalsta cenzūru internetā, piemēram, bērnu pornogrāfijas vietņu slēgšanu.

– Vispirms gribu teikt dažus vārdus, kā Krievijā tiek veidota sabiedriskā doma un vēlāk pieņemti likumi. Visi lielākie masu informācijas līdzekļi Krievijā ir pakļauti cenzūrai, kas var izpausties arī “maigā” veidā, piemēram, aizvietojot vārdu “Putins” ar bezpersonisko apzīmējumu “vara”.

Kremļa ietekme īpaši manāma televīzijas kanālos, kas saņem norādījumus no prezidenta administrācijas par to, kādi sižeti jāparāda nedēļas laikā. Piemēram, jāparāda visi notikušie incidenti ar šaujamieročiem. Pēc tam Valsts domei tiek ieteikts pieņemt likumu par ieroču aprites ierobežošanu, jo noticis tik daudz incidentu.

Pēc tam tiek pasūtīta sabiedriskās domas aptauja ar attiecīgi formulētu jautājumu, secinot, ka iedzīvotāju vairākums atbalsta likumu, ko pieņēmusi Valsts dome, kur vairākums ir Kremļa partijai “Vienotā Krievija”. Tā ir vienota stratēģija informatīva spiediena veikšanai, lai pamatotu lēmumu, kas jau iepriekš pieņemts prezidenta administrācijā. Piemēram, ja interneta vietnē tiek analizēta bērnu pornogrāfijas problēma, varas iestādes var saskatīt ieganstu, lai vērstos pret Kremli kritizējošu izdevumu par “bērnu pornogrāfijas veicināšanu”. Ar šādu paņēmienu var slēgt jebkuru opozīcijas izdevumu, lai gan tam nav nekāda sakara ar minēto problēmu. Krievijā mēs atrodamies pastāvīgas šizofrēnijas apstākļos, nevaram pieņemt nevienu normālu likumu, jo zinām, ka vara vienmēr to izmantos opozicionāru radīšanai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+