Rēķināt māk, paskaidrot neprot 0
Pēdējā laikā novērots paradokss: Latvijas skolēni bieži vien spēj pareizi atrisināt uzdevumu, piemēram, matemātikā, bet nespēj izskaidrot, kā tieši viņi atraduši pareizo atbildi.
Iepriekšējā mācību gadā 8. klases skolēnu rakstītajā diagnostikas darbā matemātikā bija kāds uzdevums, kuru spēja atrisināt 60 procentu skolēnu, bet tikai trešā daļa spēja paskaidrot savu risinājumu. Iespējams, tas saistīts ar apstākli, ka Latvijas skolēni bieži vien mehāniski iemācās pildīt uzdevumus, neiedziļinoties to būtībā. Rezultātā matemātikā apgūtas rēķināšanas metodes viņi nespēj izmantot, lai veiktu aprēķinus, piemēram, ķīmijā vai fizikā. “Nav jau slikti, ja skolēni divreiz – gan matemātikā, gan ķīmijā – iemācās, kā rēķināt procentus. Taču tam nav jēgas, ja tā arī nesaprot, kas tie procenti īsti ir. Ir jāmeklē iemesli, kāpēc katastrofālos apmēros neveidojas izpratne,” teica Valsts izglītības satura centra pārstāvis, pārbaudes darbu uzdevumu veidotājs Jānis Vilciņš. Kā panākt, lai skolēni labāk apzinātos, ko tieši iemācījušies, un kā palielināt to skolēnu skaitu, kuri spēj atrisināt visaugstākā līmeņa uzdevumus? Par to izglītības eksperti un skolotāji pagājušajā nedēļā sprieda Dabaszinātņu un matemātikas skolotāju konferencē forumā “Kā uzlabot skolēnu mācīšanos matemātikā, fizikā, ķīmijā?”.
J. Vilciņš pieļāva: matemātikas stundās vajag vairāk runāt. Ne tikai skolotājiem, bet arī skolēniem. Skolēni turklāt nav radināti pārnest esošās zināšanas uz jaunām situācijām. Latvijas skolās ir nepietiekami izplatītas mācību metodes, kas liek skolēnus “iemest” iepriekš neparedzētās situācijās. “Kas gan ir matemātika? Karaliene vai kalpone?” filozofiski vaicāja Matemātikas skolotāju asociācijas vadītāja Rudīte Andersone. Viņa atgādināja, ka savulaik matemātika, fizika un ķīmija nebūt nav bijušas nodalītas, jo pēc būtības šīs zinātnes ir ļoti saistītas. No R. Andersones teiktā gan varēja saprast: ne jau bērni ir tie, kuri strikti nodala šīs zinātnes, to dara paši skolotāji. To apliecināja kādas foruma dalībnieces stāstītais: matemātikas pārbaudes darbā daļa skolēnu kādu uzdevumu atrisināja, izmantojot fizikā apgūtu metodi. Atbildes bija pareizas, taču skolotāji sāka diskusiju, vai šādu atbildi var ieskaitīt, kaut uzdevuma aprakstā nebija teikts, ar kādu metodi tas jāatrisina. Galu galā oriģinālāk rastās atbildes tomēr nolēma ņemt vērā.
“Bērni klasē nāk ar zinātkāri,” turpināja R. Andersone. Taču tā bieži vien tiek apspiesta. Piemēram, pirmklasnieks, veicot vai vērojot kādu eksperimentu, lūdz izskaidrot redzēto dabas parādību, bet viņam atbild: “Pagaidi, pēc septiņiem gadiem mācīsies to fizikā!” Fiziku un ķīmiju saskaņā ar vispārējās izglītības programmu sāk mācīt tikai 8. klasē. Ir skolas, kas rod risinājumu – piemēram, Jelgavas Valsts ģimnāzijā jau no 7. klases skolēni apmeklē mācību priekšmetu “Cilvēks un vide”, veicot dažādus eksperimentus un iemācoties arī strādāt komandā.
Foruma dalībnieki atzina: lai skolēni skaidrāk redzētu saikni starp eksaktajām zinātnēm un prastu pārnest zināšanas no viena priekšmeta uz otru, nepieciešama arī sadarbība starp attiecīgo priekšmetu skolotājiem. Ir skolas, kas veido īpašus fakultatīvus mācību priekšmetus, kuros skolēniem jālieto vairākos mācību priekšmetos iegūtās zināšanas. Jelgavas Valsts ģimnāzijā ieviesta “Datorpratība”. Tajā skolēni veido, piemēram, animācijas filmas, kur nepieciešama gan prasme rakstīt scenāriju, gan tehniskas zināšanas. Ieviesta arī talantu stunda, kurā skolēns pats izvēlas, kuru mācību priekšmetu apgūs padziļināti. Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktora vietniece Evija Slokenberga piebilda: svarīgi, lai skolotājs pēc stundas sev vienmēr pajautātu: vai skolēni kaut ko tiešām iemācījās vai arī stunda novadīta tikai formāli? Ventspils 4. vidusskolā skolotāju vadītās stundas bieži vien vēro kolēģi un pēc tam tās analizē. Ir arī kopīgas skolotāju mācību grupas.
Viedokļi
Kā ieinteresēt skolēnus eksakto priekšmetu apguvē?
Armands Līdigs, mācās Rīgas 1. ģimnāzijā: “Tas, ko iemācos algebrā, citos eksaktajos priekšmetos palīdz vien rēķināšanas formā. Tas pats arī ar ģeometriju. Fizikā un ķīmijā arī ir vieglāk apgūt formulas, jo tās ir samērā līdzīgas gan ģeometrijā, gan algebrā. Kopumā no eksaktajiem priekšmetiem man nepatīk fizika, jo nav tik laba skolotāja, bet algebrā un ģeometrijā ir viena un tā pati skolotāja un viņa ir lieliska. Bieži tik labi paskaidro, ka nemaz nav jālasa un jāmācās no mācību grāmatas.”
Vladislavs Kļaviņš, šogad absolvēja Jelgavas 6. vidusskolu: “Algebrā un ģeometrijā iemācītais nepalīdzēja faktiski nekur, izņemot fiziku. Bija vieglāk orientēties fizikas formulās. Ķīmija savukārt noderēja tikai bioloģijā. Man pašam eksaktie priekšmeti patika. Lai ieinteresētu, apmācībai jābūt interaktīvai – nevis ar teorijas palīdzību, bet ar reāliem piemēriem no dabas. Galvenais, lai skolotājam būtu pasniedzēja talants.”
Dāvis Dambenieks, šogad absolvēja Rīgas 3. ģimnāziju: “Esmu tāds cilvēks, kas paņem no mācītā to, kas liekas lietderīgs, interesants, kam redzu izmantošanas iespējas nākotnē. Ir priekšmeti, kuri viens otru atbalsta, kur iegūtās zināšanas ļauj veiksmīgāk un ātrāk nonākt pie atrisinājuma vai izskaidrojuma. Vislabāk būtu mācīt, parādot īsto lietojumu nākotnē, skolēnu ikdienā utt. Man patika bioloģijas stundas šā iemesla dēļ, skolotāja bija atraktīva, savdabīga, veicām visādus eksperimentus, skatījāmies filmas.”
Sagatavojis RAIVIS ŠVEICARS
