Reta kombinācija: Jauns, vīrietis, skolā! 0
Valdemārpils vidusskolas direktora pienākumus jau piekto gadu pilda Jēzus vecumu sasniegušais Andris Dzenis. Līdz ar viņa atnākšanu mācību iestāde un tās audzēkņi piedzīvojuši vairākas būtiskas pārmaiņas, turklāt staltais nams ir kļuvis arī par pilsētas kultūras un sporta aktivitāšu norises vietu.
Lai nebūtu “Slēgta”!
Kopš puikas gadiem Andrim Dzenim bijis mērķis kļūt par skolas direktoru. Kāpēc šāda vēlme, viņš nevar izskaidrot, bet to gan zina, ka ir jābūt mazākam un lielākam mērķim, jo tad ir motivācija iet, darīt, rīkoties, lai to sasniegtu. Ja plūst pa straumei, tad parasti dzīvē neko nesasniedzot.
– Kad studēju Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā (tagad – universitāte – M. L.), jau pirmajā kursā sāku strādāt par vēstures skolotāju un to turpināju darīt arī pēc augstskolas beigšanas. Taču, ieraugot sludinājumu, ka Mērsragā meklē skolas direktoru, sapratu, ka nu pienācis laiks piepildīt puikas gadu sapni, tāpēc pieteicos uz šo vietu, – uz ne tik seniem notikumiem atskatās jaunais cilvēks, piebilstot, ka viņš nekad neesot slēpis savu lielo mērķi – direktora statusā atgriezties Valdemārpils vidusskolā, kurā pats savulaik mācījās.
– Esmu Valdemārpils un arī skolas patriots, tāpēc darīšu visu, kas manos spēkos, lai nekad uz tās durvīm neparādītos uzraksts “Slēgta”. Lai to nepieredzētu, jāgādā, lai šeit varētu iegūt kvalitatīvu izglītību, tad arī skolēni plūdīs šurp, nevis meklēs citas skolas.
Andris Dzenis apgalvo, ka nebaidoties no atbildības, kas gulstas uz vadītāja pleciem. Arī no tā ne, ka uz ikdienas jautājumiem viņam varot būt cits skatapunkts nekā vairumam kolēģu.
– Man ir ļoti jauks, profesionāls, uz attīstību tendēts kolektīvs. Protams, kādreiz gadās, ka, saduroties viedokļiem, uzšvirkst pa dzirkstelei, bet tas ir tikai normāli. Galvenais, kas jāpatur prātā, ka mūsu lielākā vērtība – skolēni.
Valdemārpili tāpat kā citus Latvijas reģionus skar viena rūpe – iedzīvotāju aizbraukšana no valsts darba meklējumos. Daudzi vecāki ņem līdzi bērnus, tāpēc veidojas situācija, kāda ir pašlaik Valdemārpilī – vidusskolā, kas celta 600 skolēniem, pavasarī mācījās 340 audzēkņu, bet rudenī, sākoties jaunajam mācību gadam, viņi varētu būt tikai ap 300… Trūkstot arī eksakto mācību priekšmetu pasniedzēju, skola jau gadu meklējot psihologu.
Daudzveidīgas programmas
Valdemārpils vidusskola un tās direktors ir vienā vecumā, tāpēc esot viegli atcerēties, kura gadskārta mācību iestādei pienākusi, nosmej Andris Dzenis. Iepazīstinot ar to, viņš stāsta, ka 900 kvadrātmetrus plašajā daudzstāvu ēkā mācās ne vien valdemārpilnieki, bet arī bērni no apkārtējiem pagastiem – Lubes, Īves, Nogales un citiem. Šo skolu daudzi par savējo izvēlas tāpēc, ka tā piedāvā vairākas programmas: vispārējā vidējās izglītības programma, mājsaimniecības novirziena, tātad, profesionāli orientēta programma, kas vienlaikus ar vispārizglītojošajiem priekšmetiem ļauj apgūt galdniecības, šūšanas, rokdarbu, floristikas, telpu noformēšanas un ēdienu gatavošana pamatus; vēl ir vakarskolas un tālmācības programma, speciālās pamatizglītības programma izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri integrēti vispārējās izglītības iestādē. Daudzi novērtē to, ka skolā ir internāts, darbojas vairāki kori un orķestris, kur var radoši izpausties, un, kas jauniešiem ir ļoti būtiski, sportot iespējams plašā, mūsdienīgā hallē, kas aprīkota arī ar dušas telpām un ģērbtuvēm.
– Ja grib piesaistīt skolēnus, viņiem jāpiedāvā ne vien daudzveidīga mācību programma, bet arī iespēja pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku, – uzsver A. Dzenis.
– Pirms pieciem gadiem, kad sāku šeit strādāt, vidusskolā nebija neviena kora, tagad ir pieci plus vēl orķestris. Sākumā daudzi uz koru izveidošanu raudzījās skeptiski – sak’, kam mums tas vajadzīgs, bet šodien vairs retajam tā šķiet.
Attieksme it sevišķi mainījās pēc koru piedalīšanās Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Tagad nevieni svētki Valdemārpilī nenotiek bez mūsu koru un orķestra uzstāšanās, ir arī izveidojusies draudzība ar vienu no koriem Vācijā, kurp mūsējie nereti dodas.
Direktors uzskata, ka spēcīga piesaiste skolai ir arī tad, ja iedibinātas kādas tradīcijas. Piemēram, beidzot 12. klasi, absolventi mācību iestādes puķu dobēs iestāda pa rozei.
– Pirms trim gadiem vēlu rudenī izdomāju, ka es taču varētu vairot skolas bērnu prieku, Adventes laikā katram uzdāvinot pa konfektei. No rīta stāvēju uz skolas kāpnēm un pirmajā Adventē ikvienam skolēnam pasniedzu vienu konfekti, otrajā – divas, bet trešajā – trīs. Sākumā bērni bija pārsteigti, bet vēlāk sejās atplauka smaids…
Iespējams, šī kļūs par vēl vienu Valdemārpils vidusskolas tradīciju.
Meitenes – arī galdnieces
Darbmācības jeb profesionāli orientētajam mācību novirzienam Valdemārpils vidusskola pievērsās 1990./91. mācību gadā, kad nokomplektēja pirmo klasi audzēkņiem, kas bija ieinteresēti līdz ar matemātikas, latviešu valodas, fizikas un citu mācību priekšmetu apguvi tikt arī pie aroda. Pa šiem gadiem “galdnieku”, “šuvēju – modelētāju”, “floristu”, “telpu dizaineru” un “ēst gatavotāju” klasēs izglītojušies vairāki simti jauniešu.
Galdnieka darbiem tagad pievērsušās arī meitenes, turklāt, kā atzīst skolas direktors, strādājot ļoti precīzi, akurāti un skaisti.
Ka tas patiešām ir tā, var pārliecināties, aplūkojot viņu gatavotās plāksnītes ar norādēm pie klašu, kabinetu un citu skolas telpu durvīm, kā arī iespaidīgu, ar latvju zīmēm rotātu koka leti bibliotēkā (tas esot vairāku meiteņu diplomdarbs).
– Ierosme nāca no skolniecēm. Dažām interese par galdniecību bija lielāka nekā par šūšanu, tāpēc teica, ka vēloties tāpat kā puiši apgūt šī aroda pamatus. Mums nebija nekas iebilstams, tāpēc tās meitenes, kas, uzsākot mācības 10. klasē, izvēlējušās mājsaimniecības novirziena programmu, var stāties arī “galdnieku” klasē. Taču tas nenozīmē, ka tagad visas masveidā pievēršas puišu lietām. Galdniecība meiteņu acīs nav izkonkurējusi šūšanu, modelēšanu, floristiku un ēdienu gatavošanu.
Valdemārpils vidusskolai nav arodskolas statusa, tāpēc audzēkņi, kas apgūst galdniecību un šūšanu, nevar saņemt stipendiju, tāpat viņi netiek pie galdnieka vai šuvējas – modelētājas diploma. Taču apliecību, ka izglītojušies konkrētajā nozarē, gan visi saņem. Un vēl beidzējiem, aizverot skolas durvis, ir iespēja kļūt par zeļļiem pie aroda meistariem.
– Vairāki skolēni uzreiz ir tikuši pie laba darba, bet daži pat bez iestājeksāmeniem uzņemti Latvijas Universitātē, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, mājturības/mājsaimniecības studiju virzienā. Tas var notikt, pateicoties viņu profesionālajām spējām un augstā līmenī īstenotiem diplomdarbiem.
Andris Dzenis neslēpj – vienu gadu profesionāli orientētajās vidusskolas klasēs ir liels audzēkņu pieplūdums, citu – mazāks. Viņš atceras, ka treknajos gados bijis pat konkurss, lai varētu iekļūt šajās klasēs, toties šogad direktors ir nedaudz nobažījies, vai izdosies nokomplektēt nepieciešamo skaitu skolēnu.
– Pēdējos gados skola ir mainījusies uz pozitīvo pusi: esam izremontējuši un labiekārtojuši vairākas telpas, esam rīkojuši tērpu modeļu skates, rādot tik profesionāli darinātus apģērbus, ka daudzi nespēj noticēt, ka tie ir mūsu skolnieču šūti. Tas ir ļoti pozitīvs lādiņš, kas liek turpināt iesākto. Un man šī skola un šis darbs ļoti patīk.
