Rīsiem kaisīta vizīte 0
Var teikt, kopš komodora Perija “melno kuģu” pietauvošanās Niponas krastiem Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas ierašanās Uzlecošās saules zemē ar sarkano drakonu bija Japānas otrā atklāšana pasaulei. Par godu viņai Fudzijamas virsotnē uznesa mūsu karogu, tējas ceremonijā nodziedāja Latvijas himnu un visā zemē izziedēja sakuras.
Tā kā imperators pašreiz atlabst, ar Solvitu-san tikās troņprincis Viņa Augstība Naruhito un augstmaņi Hirata, Jokomiči un Edano. No sākuma, ieraudzījuši priekšsēdētājas pavadoni Andreju Klementjevu, japāņi kāpās atpakaļ un bažīgi sačukstējās: I-van, orosija (ivans, krievs), taču Āboltiņa mierināja, ka “Saskaņas centra” veselība vairs nav nekāda stiprā, pēc referenduma tas kļuvis nesabiedrisks, bet traģēdija nav notikusi. Japāņu puse pēc tam māja ar galvu un klanījās apakšniekam tāpat kā Mūsu Augstībai. Visur, kur gāja, Solvita-san atkārtoja karaokē pašas vārsmoto haiku:
jakudzas partijas izmestas smiltīs kā laivas
to izdarīja kamikadze Zatlers
no ēnu valstības atgriezies samurajs Repše
sjogunam Dombrovskim ceļš bezgalīgs vijas un vīsies
Āboltiņa-san uzmundrināja mazo princi, ka attālums starp abām valstīm nav šķērslis veiksmīgas sadarbības cunami un ekonomisko sakaru padziļināšanai. Mūsu sūtnei tālajā Austrumzemē bija uzdots iegādāties dīzeļus, turbīnas un centrifūgas Visaginas atomstacijai, jo Tokijā šīs ierīces pārdod “Hitachi” saimniecības preču veikalos. Viņa nopirka nedaudz radiotehnikas mūsu raķešzinātnei un “Yamaha” galdniecībā pasūtīja elektronisko pulti – taisni kauns, ka priekšsēdētājai plenārsēdes bija jāvada, sēžot pie novecojuša, ķirmju sagrauzta darbgalda. “Pati sev atļāvos tikai dažus Kenzo parādes tērpus, bet vīram Isayo Miyake halātu,” stāstīja Ābol-tiņa, “šo to atvedu kolēģiem, Rasnačam japāņu spiningu, Bitei vēdeklīti un Čigānei Jamamato lakatiņu.”
Japānā, kā zināms, lielus pirkumus mērī rīsa maisos. Algas izmaksā rīsos un darījumus slēdz ar rīsa pakām. Deputātu algas svārstās līdzi rīsa cenām. Arī pašlaik terasēs zaļo jaunā rīsa raža.
Imperatoru pāri Akihito un Mičiko, Rīgā viesojoties, cienāja ar zandartu, lauku vistiņu un saldējumu ledus orhidejas zieda traukā, bet atbildes vakariņu tostā Naruhito uzrunāja Solvitu-san ar “mans sarkanais lotosa zieds” un oficianti padeva surijaki un tasīti sakē. Klementjevs palūdza otru papildporciju sakē.
Abas puses apdāvinājās. Sarkanais drakons uz Rīgu priekšsēdētājai vedīs: drēbju skapi no hinoki koka ar ornamentā veidotu teiksmaino Hoo putnu, lakotu kastīti tušas atšķaidīšanai, melnu šķirstiņu matadatām ar zīmētu dzērvi, Kobo Abes grāmatu “Sieviete smiltīs”, bonzai kociņu un zeltītus aizslietņus dāmu ģērbtuvei. Tokijā palika dzintara broša. “Gāja tīri labi, viesnīcas numurs bija grezns, kādus 12 tatami liels, vakaros gājām uz kabuki izrādēm, pasēdējām pie sakē tases,” pavēstīja Solvita-san. “Ja ko nesapratu, sacīju “vakarimasen”, kas nozīmē “nesaprotu”. Turpmāk Saeimas ārkārtas sēdes obligāti rīkosim “Planeta Sushi” restorānā.”
Buda to visu redzēja un vēlīgi māja ar galvu.
