Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
7. februāris, 2012
Drukāt

Sajust mežu ar skaustu


gavrilovs2_liena_jaunbelzere_17

Uldis Georgs Gavrilovs, kuru tā profesionalitātes dēļ pazīst un ciena ikviens Latvijas mežkopis, par mūža ieguldījumu meža nozarē saņēmis augstāko atzinību – viņam pasniegta meža nozares balva “Zelta čiekurs”.

 

No gandrīz piecdesmit sava mūža darba gadiem pēdējos divpadsmit viņš veltījis Rīgas pilsētai piederošajiem mežiem. Ir gandarīts, ka SIA “Rīgas meži” izveidojis sēklu plantāciju, jo, pēc viņa pārliecības, mežā galvenais nav ne lācis, ne vilks un arī ne mežsargs. Mežā galvenais ir čiekurs. Uldis Georgs Gavrilovs arī uzskata, ka prasmīgs ir tikai tāds mežkopis, kurš katru dienu iet mežā, mīl mežu un sajūt to.

 

– Kā tas ir – sajust mežu?

U. Gavrilovs: – Nu tā… ar visiem maņu orgāniem, arī skaustu… Mans tēvs, arī mežkopis būdams, ieteica man pēc augstskolas pastrādāt par taksatoru, lai es iemācītos aprakstīt mežu – noteikt koku augstumu, vecumu, krāju. Taksators ir tas, kurš raksta meža apsaimniekošanas plānu un nosaka, kur un cik var cirst, kur kas jāstāda, kur jākopj, kur vajadzīga meliorācija. Augstskolā biju mācījies gandrīz tikai uz apaļiem piecniekiem, bet, kad aizgāju uz mežu viens pats, jutu – mute man vaļā un es nezinu, ar ko sākt, ko rakstīt. Braucu mājās, meklēju rokā mācību grāmatas, bet arī nekā…Tad sapratu, ka vienkārši jāiet mežā, jāmēra koki. Es tikai mērīju un rakstīju, mērīju un rakstīju, tikai kādā ceturtajā gadā sāku saprast, ko īsti daru. Labi, ka bija arī pieredzējuši kadri, kuriem paprasīt padomu un kuri to procesu nedaudz pieregulēja, ja vajadzēja, palaboja. Tagad jau varu pateikt, kas uz tās meža zemes ir virsū, pat kārtīgi klāt nepiegājis.

– Bet jūs taču bijāt lauku zēns un ne jau pirmo reizi mežu redzējāt?

– Protams, biju mežā govis ganījis jau piecu gadu vecumā. Un strādājis arī. Septītajā klasē, kad sagribēju pulksteni, tēvs teica – re, kur cirvis, re, kur zāģis un re, kur krūmi – nopelni pats! Atceros, pulkstenis maksāja 360 rubļus. Kopu jaunaudzes un to naudu nopelnīju. Toreiz drīkstēja strādāt no četrpadsmit gadu vecuma un nevienam nenāca prātā, ka bērniem strādāt ir kaitīgi. Vēlāk tāpat nopelnīju velosipēdu, bet vidusskolā, kad jau biju stiprāks, arī izlaiduma uzvalku. Taču mežkopim jāapgūst ļoti daudz, jāpārzina arī agroķīmija un agrotehnika. Tāpēc paiet gadi, kamēr tu tiešām saproti, kas mežam ir vajadzīgs. Tāpēc mežā bieži mainīt kadrus nav ieteicams. Citādi jaunie kāpj atkal uz tā paša grābekļa. Kādreiz stādu audzētavas ierīkoja vietās, kur vairākus kilometrus visapkārt mežs.

 

Tagad Rīgas mežos plāno blakus stādu audzētavai celt zāģētavu. Bet vai ar baļķiem atvestie kukaiņi nemetīsies uz jaunajiem stādiņiem? Manuprāt, šīs divas lietas – stādu audzētava un zāģētava – kopā neiet. Bet jaunie ir citās domās.

 

Mans vectēvs arī bija mežsargs. 1910. gadā par godu savam pirmdzimtajam viņš iesēja mežu. Tagad šim mežam ir 102 gadi – tātad priedes sasniegušas ciršanas vecumu. Pagājis vectēva, mana tēva un praktiski arī mans mūžs. Finansisti plāno piecus gadus uz priekšu, bet mežinieki – trīs paaudzes. Viņi nestrādā sev, bet nākamajām paaudzēm. Tā ir liela atbildība. Tāpēc man ļoti žēl, ka meža dienests ir izputināts un ka tagad apgaitas mežziņiem ir tik milzīgas. Kādreiz mežsargs savā iecirknī zināja katru koku. Bet vai šodien mežzinis zina pat savas apgaitas robežas?

– Padomju laikos mežu ministrija esot panākusi, ka Latvijā mežus cērt mazāk intensīvi nekā citās republikās. Vai jūs arī tur pielikāt savu roku?

– Mums bija savākta lieliska komanda, visi bijām profesionāļi un arī savas dzimtenes patrioti. Mežu ministrija, kuru vadīja Leons Vītols, padomju laikos bija vienīgā, kurā lietvedība notika latviski. Pēc sešdesmit devītā gada vētras ministrs panāca, ka ciršanas apjoms Latvijā tika krietni samazināts. Pēc plāna mums bija jācērt tikai divi miljoni kubikmetru gadā.

Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā tad gan cirta vairāk, bet pa tiem divdesmit gadiem Latvija arī uzplauka…

– Jūs strādājāt Mežu ministrijā pārmaiņu laikā. Vai varat pastāstīt, kāpēc visā nozarē tik cienītais ministrs Leons Vītols nekļuva par atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmo meža ministru?

– Nezinu gan. Atceros vien to, ka tad, kad mežrūpniecību un mežsaimniecību vienu no otras atdalīja, viņš tā kā pagāja malā. Bet ne jau nepareizajā ministrā tā vaina. Pēc neatkarības atgūšanas mums nevajadzēja būt tik naiviem – visu savu mežu datu bāzi par velti atdot zviedriem un somiem. Skandināvi uzreiz saprata, ka te tā mežu lieta ir ļoti perspektīva – zemes auglīgas, stādi kvalitatīvi, resursi pietiekami un sāka strauji spiesties iekšā.

– Jūs esat arī tas, kurš meža politikas veidotājus mudinājis uz nozari skatīties kā uz vienu veselu.

– Tas ir ļoti svarīgi.

 

Pirms diviem gadiem skaidri pierādījās – ja mēs nebūtu kopā, ja valsts mežos krīzes laikā ciršana nenotiktu, koksnes pārstrāde būtu nobrukusi un to visu par lētu naudu, iespējams, būtu pārpirkuši ārzemnieki. Arī noieta tirgi būtu nobrukuši un viss būtu jāsāk atkal no gala. Un, ja nebūtu pārstrādes, arī privātajiem meža īpašniekiem nebūtu kur savus kokus likt.

 

Šajā ziņā – cepuri nost akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” priekšā. Lai kā viņus arī dažreiz zākā. Redz, kādam nepatīk, ka mums ir šāds spēcīgs uzņēmums. Citi savukārt runā, ka visus mežus vajag atdot ilgtermiņa nomā vai privatizēt… Bet cik privātie meža īpašnieki iemaksājuši valsts kasē un cik iemaksājuši “Latvijas valsts meži”? Meža platības kā valstij, tā privātajiem līdzīgas, bet nodokļos samaksātā starpība – kādi piecdesmit miljoni latu.

– Jūs esat tas, kurš iniciējis ideju par bērzu stādīšanu neizmantotajās lauksaimniecības zemēs…

– “Latvijas finierim” šī ideja īpaši patika, viņi to savukārt popularizēja meža īpašnieku vidū un nu jau bērzu plantācijas Latvijā nav nekāds retums.

Bērzs jau ir kā nezāle, tas labi aug tur, kur citi koki negrib augt. Tas iesējas pat uz jumtiem un balkoniem, lieliski aug arī bijušajās lauksaimniecības zemēs. Tāpēc jau arī bērzus sauc par pionieru sugu – viņi ir pirmie, kas ieaug tad, kad neapstrādātas zemes sāk apmežoties.

– Reiz, raksturojot mežsaimnieka profesiju, jūs stāstījāt stāstu par mežsargu, kurš sējis mežu dienās, kad beidzies karš. Visi esot skrējuši, saukuši: urrā! Kurzemes katls vārījies, bet mežsargs tik strādājis…

 

– Jā, tas bijis 1945. gada 4. maijā. Un zinu arī to vietu – tas mežs divu hektāru platībā atrodas pie Kandavas, kur jaunais ceļš izbūvēts. Tur ir kopts un koki tagad jau pietiekami resni, lai varētu cirst pēc caurmēra. Mežsargu pēcāk esot apsūdzējuši sadarbībā ar mežabrāļiem, piesprieduši divdesmit piecus gadus un tā viņš arī Sibīrijā palicis.

 

Bet viņa sētais mežs palika Latvijā. Tas, lūk, ir mūža ieguldījums…Viņš toreiz nedomāja, kas te būs – sarkanie, baltie vai zaļie, viņš tikai darīja savu darbu.

– Jums piederot doma par to, ka mežā galvenais ir čiekurs.

– Teicis to neesmu es, bet dzirdēju no viena mežsarga, taču tā ir patiesība. Ja nebūs meža, nebūs ne kur vilkam, ne lapsai būt un arī mežsargs nebūs vajadzīgs. Tāpēc galvenais mežā ir čiekurs. Tā tas ir – ko sēsi, to pļausi. No jebkuras sēklas tās smukās priedes un egles neizaugs.

– Par ko jums savā darba mūžā vislielākais gandarījums?

– Par “Rīgas mežos” izveidoto sēklu plantāciju. Tāpēc lielos vilcienos man ir mierīgs prāts. Zinu, ka čiekuri būs.

 

Vizītkarte

Uldis Georgs Gavrilovs

dzimis 1942. gada 30. jūlijā Kuldīgā.

1966. gadā LLU beidzis ar zelta medaļu, iegūstot mežsaimniecības inženiera diplomu.

No 1966. līdz 1987. gadam strādājis Latvijas mežierīcībā par mērnieku, vēlāk galveno inženieri.

No 1987. līdz 1993. gadam Mežsaimniecības un mežrūpniecības, vēlāk Meža ministrijā meža kopšanas un izmantošanas daļas vadītājs.

No 1993. līdz 1998. gadam Valsts meža dienesta Mežsaimniecības departamenta direktors.

No 1998. līdz 2010. gadam Rīgas meža pārvaldes, vēlāk Rīgas Meža aģentūras, tad SIA “Rīgas meži” mežsaimniecības daļas vadītājs.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+