Salīdzina valstis, bet konkurē pilsētas 0
Rīga ir Baltijas valstu lielākā pilsēta, arī trešā lielākā pilsēta (pēc Sanktpēterburgas un Stokholmas) visā Baltijas jūras reģionā. Turklāt šogad Rīga pirmo reizi iekļauta Globālajā finanšu centru indeksā (“Global Finance Centre Index”), ieņemot 71. vietu, 78. vietā atrodas Tallina no kopumā 86 pasaules finanšu centriem. Neskatoties uz faktu, ka IKP uz iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) Igaunijā bija par 19%, bet Lietuvā – par 18% augstāks nekā Latvijā (2014. gada dati) un ņemot vērā nevienmērīgo ekonomikas attīstību dažādos Baltijas valstu reģionos, aktuāls ir jautājums, vai salīdzinājums pa valstīm vairāk neatgādina vidējo temperatūru slimnīcā un situācija Baltijas lielākajās pilsētās atšķiras no valstu rādītājiem kopumā.
IKP uz iedzīvotāju (faktiskajās cenās) Tallinā ir 25,1 tūkstotis eiro, Viļņas apriņķī – 18,1 tūkstotis eiro (2014. gada dati), bet Rīgā – 18,8 tūkstoši eiro (2013. gada dati). Tā kā dati par iekšzemes kopproduktu galvaspilsētās ir pieejami tikai faktiskajās cenās, salīdzināt to līmeņus galvaspilsētu starpā nav 100% korekti, jo pilsētās ir atšķirīgi cenu līmeņi. Piemēram, Tallinā ir visaugstākais cenu līmenis, bet Viļņā – viszemākais. Līdz ar to fakts, ka Rīgā IKP uz iedzīvotāju ir lielāks nekā Viļņā, nenozīmē, ka cilvēku pirktspēja ir lielāka, jo cenas Rīgā arī ir augstākas, norāda Lietuvas SEB bankas vecākais ekonomists Tads Povilausks. Salīdzinoši korektāk ir salīdzināt, cik lielā mērā labklājības līmenis galvaspilsētās pārsniedz katras valsts kopējo labklājības līmeni (lai gan šādu salīdzinājumu vismaz daļēji arī var iespaidot tas, cik krasas ir cenu atšķirības katras valsts galvaspilsētā un reģionos) vai arī kādu daļu no kopējā valsts IKP rada atsevišķi valsts reģioni un pilsētas. Rīgā un Tallinā IKP uz iedzīvotāju ir par 65 – 67% augstāks nekā valstī kopumā, bet Viļņā tas pārsniedz valsts vidējo līmeni par 46%. “Līdz ar to starpība starp ienākumu līmeni Rīgā un Tallinā ir līdzīga kā Latvijā un Igaunijā kopumā, savukārt IKP uz iedzīvotāju Rīgā un Viļņā ir salīdzinoši līdzīgā līmenī,” secina “Swedbank” ekonomists Andrejs Semjonovs.
Nav noslēpums, ka, vērtējot reģionu devumu kopējā valsts labklājībā, galvaspilsētu ietekme ir prevalējoša. Harju apriņķī (ietverot Tallinu) tiek radīti 62% no kopējās valsts IKP vērtības, Rīgā – 53%, Viļņas apriņķī – 40%. Lietuvas ekonomika ir visvairāk diversificēta Baltijas valstu vidū. “Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, Viļņa nav ostas pilsēta un atrodas tālu no jūras atšķirībā no Rīgas un Tallinas, kurās ostu darbība spēlē ļoti lielu lomu ekonomikas attīstībā. Piemēram, Klaipēdas apriņķa (kā reģionam ar ostas pilsētu) īpatsvars valsts kopējā IKP ir ap 12%. Otrkārt, vēsturiski Kauņa kā otra lielākā Lietuvas pilsēta savulaik bija arī valsts galvaspilsēta (laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu), līdz ar to reģionā ieplūda gan iedzīvotāji, gan biznesi ne tikai pirms, bet arī pēc Otrā pasaules kara,” skaidro T. Povilausks. Kauņas apriņķa daļa valsts IKP veido apmēram 20%.
Izceļas ar finansēm
Katrai no Baltijas valstu galvaspilsētām ir savas priekšrocības. Bieži vien potenciālie investori Baltijas valstis uztver kā vienotu tirgu, un šādā skatījumā Rīgai ir daudzas priekšrocības – tā ir lielākā Baltijas valstu pilsēta, atrodas reģiona centrā ar labākajiem avio savienojumiem, uzskata Igaunijas SEB bankas ekonomists Mihels Nestors. Viņaprāt, Rīga atrodas perfektā pozīcijā, lai mārketētu sevi kā Baltijas galvaspilsētu. Veicot investīcijas lidsabiedrībā “Air Baltic” un Rīgas lidostā, Latvija jau veiksmīgi izmanto šīs stiprās puses.
Ne velti Rīga iekļauta arī finanšu centru sarakstā. Pērn Latvijā finanšu sektorā tika nodarbināts 2,1% no Latvijā strādājošajiem (Lietuvā – 1,3%, Igaunijā – 1,7%), savukārt finanšu pakalpojumu eksports Latvijā bija 460 miljoni eiro, kamēr Lietuvā un Igaunijā tas nepārsniedza 100 miljonus eiro. Līdz ar to starp Baltijas valstu galvaspilsētām Rīga nenoliedzami ir lielākais finanšu centrs, un tam ir pozitīva ietekme gan uz Rīgas, gan uz Latvijas kopējo ekonomiku, norāda bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Vienlaikus ir skaidrs, ka Rīgas kā finanšu sektora panākumi ir nenoliedzami saistīti ar nerezidentu apkalpošanu. Taisnības labad jāmin, ka arī pasaules lielie finanšu centri kā Ņujorka, Londona, Singapūra u. c. par tādiem nekļuva, apkalpojot tikai rezidentus. Tallina finanšu centru sarakstā atrodas tikai septiņas vietas zemāk, pilsētai ir izdevies piesaistīt sektoram talantīgus cilvēkus un izveidot ciešas saites ar ziemeļvalstu banku sektoru. Savukārt Viļņas finanšu sektora ietekme ir viszemākā starp Baltijas valstīm, jo Lietuvā pirms vairākiem gadiem praktiski izzuda darbs ar nerezidentiem, piebilst T. Povilausks. Tomēr finanses ir tikai viena nozare, un ekonomikai svarīgas ir arī citas jomas.
Uz pakalpojumiem orientētas
Šobrīd gan Rīgā, gan Viļņā un Tallinā strauji attīstās profesionālo pakalpojumu eksportējošās nozares, kas rada jaunas un labi apmaksātas darba vietas. Te, protams, pastāv arī diezgan liela konkurence par starptautisko uzņēmumu piesaisti savai pilsētai un šo pakalpojumu eksportā Igaunija ir priekšā gan Latvijai, gan Lietuvai. M. Nestors atzīst, ka Tallina, protams, ir guvusi ļoti daudz no Helsinku tuvuma, un daudzi Somijas uzņēmumi ir apmetušies Igaunijā. Ātrs brauciens ar prāmi ļauj strādāt vienā valstī un brīvo laiku pavadīt otrā. Piemēram, daudzi latvieši un lietuvieši ir emigrējuši labāka darba meklējumos, savukārt daļa igauņu ir izmantojuši īslaicīgas (pagaidu) darba emigrācijas iespējas. Līdz ar problēmām Somijas ekonomikā daudzi ir atraduši pastāvīgus darbus dzimtajā zemē, turklāt tagad reizēm pat Somijas IT speciālisti strādā Tallinā.
Skaidrs, ka katram reģionam ir savas nacionālās un ģeogrāfiskās priekšrocības. Tallina atrodas vistuvāk Helsinkiem un Stokholmai, Viļņa – Baltkrievijai un Polijai, līdz ar to arī ir atšķirīgas iespējas attīstīties dažādiem uzņēmējdarbības veidiem, piemēram, transporta nozarei. Tā kā Rīga un Tallina ir ostas pilsētas, visdrīzāk ražošana var tikt izvietota šajās pilsētās nekā, piemēram, Viļņā, savukārt Lietuvā Klaipēdai un Kauņai ir lielākas iespējas piesaistīt ražošanas investīcijas, vērtē T. Povilausks. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka Baltijas valstu un to pilsētu labklājība ir atkarīga no pakalpojumu sektora un darbaspēka, kas būs gatavs radīt augstāku pievienoto vērtību. Lai to panāktu, ir jāveic un jāturpina pārmaiņas izglītības sistēmā daudz ātrākā tempā un jādomā par kvalificētu darbinieku piesaisti no citām valstīm, vienisprātis ir ekonomikas eksperti. “Latvijā būtiskākais kavējošais faktors IT, grāmatvedības un citu profesionālo ārpakalpojumu attīstībai šobrīd ir darbaspēka pieejamība, un jau šobrīd ir vērojama tendence, ka uzņēmumi darbiniekus meklē arī citās valstīs. No pilsētu viedokļa, šo nozaru attīstību var sekmēt mūsdienām atbilstošu biroju pieejamība. Rīgā ir jūtams A klases biroju trūkums, un diemžēl to būvniecība Viļņā un Tallinā šobrīd ir vienkāršāka nekā Rīgā,” atzīst M. Āboliņš. Pēdējā gada laikā Viļņā savus pakalpojumu centrus ir izveidojuši vairāki lieli starptautiski uzņēmumi, taču kopumā profesionālo pakalpojumu eksportā Lietuva atpaliek no Latvijas.
Līdzīgas problēmas
No vienas puses, Rīgai kā reģiona lielākajai pilsētai ir noteiktas priekšrocības, no otras puses, Latvija pārvēršas par vienas pilsētas valsti ar mazattīstītiem reģioniem. Līdzīgas problēmas pastāv arī mūsu kaimiņvalstīs. Piemēram, Igaunijā vairāk nekā puse IKP tiek radīta Tallinā un tuvākajā apkārtnē, dažos valsts apriņķos pievienotās vērtības devums ir vien 1 – 2%. “Vai nu mums tas patīk vai ne, šī tendence turpināsies un uzņēmumi pudurosies tur, kur ir iedzīvotāji un pircēji. Tā kā globālā mērogā Baltijas valstis ir mazas ekonomikas, ārpus galvaspilsētām nav daudz vietu ar lielu cilvēku skaitu. Vienlaikus nav jādomā, ka visas kompānijas agri vai vēlu pārcelsies uz galvaspilsētu. Vienmēr būs tādi reģioni, kas būs ļoti konkurētspējīgi kādā noteiktā nišā, piemēram, ar dabas resursiem vai tuvumu kādam tirgum,” teic M. Nestors. Viņš min piemēru, ka savulaik Viljandi apriņķī uz eksportu orientētu kokapstrādes uzņēmumu puduris ir veiksmīgi audzis un panācis, ka vidējā alga reģionā aug no 75 (salīdzinājumā ar vidējo valstī) līdz 86%.
Pavērtējot ciešāk Lietuvas ekonomiku, redzams, ka arī šeit ir līdzīgas problēmas kā Latvijā un Igaunijā, tomēr ne tik izteiktas. Piemēram, Viļņā IKP uz iedzīvotāju ir 2,6 reizes lielāks nekā vairumā nabadzīgāko apriņķu, savukārt Latvijā šī atšķirība pārsniedz pat trīs reizes. Neskatoties uz vēsturiskajām un ģeogrāfiskajām atšķirībām, Lietuvas ražošanas sektors, kas ir procentuāli lielāks nekā Latvijā vai Igaunijā, ir vairāk diversificēts. Kauņas un Klaipēdas apriņķu IKP no ražošanas pārsniedz Viļņā sasniegto, teic T. Povilausks, norādot, ka joprojām atsevišķas pašvaldības nav pietiekami aktīvas investīciju piesaistē, kamēr lielākas rūpes ir par vides jautājumiem, kas, protams, ir sociāli atbildīgi, tomēr nerada jaunas darba vietas.
Lai Rīga (Latvija) ienākumu līmeņa ziņā panāktu Tallinu (Igaunija) nākamo desmit gadu laikā, mūsu valsts ekonomikai būtu jāaug par teju 2% punktiem straujāk nekā kaimiņvalstij ik gadu. “Teorētiski tas ir iespējams, bet ļoti maz ticams bez reformām no valsts puses, kas veicinātu ražīguma kāpumu un ilgtspējīgu izaugsmi (izglītība un inovācijas, ēnu ekonomikas mazināšana u. c.). Ar esošajām institūcijām un uzņēmējdarbības vidi diemžēl nav pamata domāt, ka Latvija varēs ilgstoši augt straujāk nekā Igaunija vai Lietuva,” uzskata A. Semjonovs. Neskatoties uz katras valsts un reģionu izaicinājumiem, nav šaubu, ka arī turpmāk Rīga būs Baltijas valstu galvaspilsēta ar attiecīgām priekšrocībām, Tallina turpinās izmantot Helsinku un Somijas tuvumu, Lietuva reģionu ziņā būs visvairāk diversificētā valsts.
