Kokteilis
Latvijā

Salu karalis – Latgales skaistais Ežezers. Guntis Eniņš atklāj arī citus apkārtnes brīnumus 16

Foto – no grāmatas “Nezināmā Latvija”

No putna lidojuma Ežezers izskatās kā Dieva rotaļa, ar zilu galdautu klāts, svētku pīrāgiem rotāts viesību galds. Lai ezera brīnišķīgumu ieraudzītu, aptvertu un saprastu, ir tiešām jālido kā putnam, jo arī skaistie Latvijas ezeri ir kokiem, krūmiem apauguši un ieauguši tā, ka no krastiem ezeru ainavas vairs nav.

Par nosaukumu

Jau simtu gadu ar šā skaistā ezera vārda pareizrakstību ir bijušas grūtības – rakstīja Eža ezers un Eša ezers. Kopš 20. gadsimta 30.  gadiem iegājās un latviskā rakstībā nostabilizējās visiem zināmais Ežezera nosaukums. Bet latgalieši to sauc par Ješa ezeru, kā arī par Ješezeru. Pēdējā gadu desmitā toponīmikā (vietvārdu zinātnē) nostiprinās viedoklis, ka jāpaliek pie nosaukuma, kuru lieto vietējie iedzīvotāji.

Latgales novads šajā ziņā rada grūtības, jo tur ir ļoti daudz krieviskas un poliskas izcelsmes vārdu. Es domāju, ka skaistā Ežezera vārds jau 70 gadu – vairāk nekā divu paaudžu – garumā ir iegājies latviešu valodā un literatūrā un tam tādam ir jāpaliek, kamēr citus skanīgākus un mazāk zināmos vietvārdus kopējā latviešu valodā lietosim tādus, kā tos sauc un izrunā vietējie iedzīvotāji.

Skaidrojums, kāpēc šo skaistuli sauc par Ežezeru, ir tāds, ka bezgala daudzās kokiem noaugušās salas ezerā izskatās kā spurainas eža adatas. Otra versija: katra sala, apaugusi ar kokiem, uz zilā ezera fona izskatās kā daudzi spuraini eži.



Kur pazudusi teika?
Citi lieli un mazi Latvijas ezeri ir lidojuši pa gaisu un nokrituši no debesīm, ieņemdami savu tagadējo vietu. Bet par tādu Latvijas skaistuli kā Ežezers rakstiskajos avotos nevar atrast nevienu teiku. Kāpēc tā? Nekāda kara darbība taču ezeru un tā krastus nav skārusi.

Cik salu Ežezerā?
Latvijas laikā rakstīja – 67. Padomju laikos minēja 69. Dažās publikācijās noapaļoja līdz 70. 20.  gadsimta beigās sāka rakstīt – 33, Dabas enciklopēdijā – 1995. gadā – 36, vēl citviet – 40. Bioloģijas zinātņu maģistrs Juris Smaļinskis ar Dabas retumu krātuves pētniekiem 1997. gada ziemā ķērās klāt un beidzot visas Ežezera salas pārskaitīja. Par darba gaitu un rezultātiem viņš saistoši stāsta žurnālā “Medības. Makšķerēšana. Daba” 1997. gada 5. numurā. Darbā viņi izmantoja aerofotogrāfijas un padomju armijas ģenerālštāba vissmalkākās kartes. Apkopojot darba rezultātu, Juris Smaļinskis salas un salām līdzīgos veidojumus sadala četrās grupās un rūpīgi saskaita kā precīzs grāmatvedis.

Salas, ko no ezera krasta norobežo brīvs ūdens klājs, – 41.
Salas, kuras ar krastu savieno ūdenī augošs niedrājs, – 4.
Salām līdzīgi veidojumi, kas kādreiz, iespējams, bijušas salas, bet tagad pilnīgi ir saaugušas ar krastu, – 5.
Ūdens klaja ieskauti sēkļi, kas apauguši ar niedrēm, – 20.
Saskaitot kopā, ir 70.

Pa gabalu tie izskatās kā dažāda lieluma skaistas salas. Bet īsto salu skaits Ežezerā, pēc Jura Sma ļinska pētījumiem, ir 41. Darba gaitā pētnieku grupa Zagubas līcī iepretim Armaņiem uz krūmāju ieskautas pussalas uzgāja trīs kāpjošos dzelzavotus līdz 1,5 m caurmērā. Bet zem ezera līmeņa burbuļoja trešais, vislielākais dzelzavots. Līdz tam šie avoti nekur nebija minēti. Ar savu pētījumu J.  Smaļinskis atspēkoja arī runas un dažkārt rakstos lasāmos kļūdainos minējumus, it kā Ežezerā būtu arī nirstošas un uzpeldošas salas.



Aizsargājams dārgums

2007. gada 1. janvārī tika nodibināts Rāznas nacionālais parks, un Ežezers ir tā daļa. Bet vienpadsmit ezera salas jau 1928. gadā bija ņemtas valsts aizsardzībā kā dabas pieminekļi. Šajā gadā valsts aizsardzībā tika ņemtas arī Pahatnieku pussalas un Piļoru ozolu audzes, kas tagad ir botāniskais liegums. Ežezers un tā apkārtne līdz Rāznas nacionālā parka izveidošanai bija aizsargājamo ainavu apvidus.

Lielākā ir Lielā Lāča sala – 46,4 ha. Uz tās agrāk bijusi saimniecība ar visvecāko māju apgabalā, kas celta bez naglām. Vēl tagad samanāmi šīs mājvietas pamati. Arī Jeršovkas (Eža) sala senāk bijusi apdzīvota, un divi tilti to savienojuši ar abiem krastiem. Interesanti ir salu nosaukumi: Lielā Aitu sala, Lielā Teļu sala, Mazā Teļu sala, Lielā Tilta sala, Kazu sala, Kupra sala, Jāņogu sala, Siena sala, Apaļā sala, Enkuru sala, Mīlas sala, Vilkaste.

Citām salām, pussalām, līčiem un kalniem ir krieviskas izcelsmes vietvārdi. Ostrovļanu pussala un ciems latviski būtu – Salenieku pussala, Novomisļu līcis un ciems, latviski – Jauno Domu jeb Jaundomes līcis un ciems, Piļoru pussala un ciems – Zāģeru pussala un ciems, Pahatnieku pussala un ciems – Arāju pussala un ciems, Zaguba līcis (tādi ir veseli divi) –
Aizlīcis, Tjomnoje Boloto – Tumšā Purva pussala, Ozernaja Gora – Ezeru kalns, Bolšoje Gora – Lielais kalns un vēl daudzi citi.



Ežezera lielumi, jaukumi un brīnumi

Krasti pauguraini. Ezera krastos aug daudzi dižkoki – Andzeļos, pie Ezernieku vidusskolas, pie Novomisļu līča un citur. Ežezers ir ļoti dziļš: vidējais dziļums 6,4
m, lielākais dziļums – 21 m. Ar tādu salu daudzumu un ezera lielo dziļumu ezerdobe ir neparasti pauguraina un izrobota. Ežezerā ūdens tilpums ir 61 miljons m3. Ezerā ietek 12 upītes, iztek viena – Narūta no Novomisļu līča. Ezera tīrība – apmierinoša un tiek raksturota ar skaitli 1,7. Tas nozīmē, ka balti krāsotu disku (seki disks), iegremdētu ūdenī, no augšas
var saredzēt līdz 1,7 m dziļumam. Ezera dziļumā valda tumsa un aukstums. Jau 1959.  gadā pētījumi rādīja, ka skābekļa daudzums dziļumā vasaras laikā krasi samazinās, bet ziemā tas atkal uzlabojas.

Galvenie ezera piesārņotāji ar notekūdeņiem ir Andzeļu ciems, kur padomju laikos izbūvēja kolhoza “Dagda” centru, un Ezernieku ciems. Līčos ezera aizaugums ir 8% no virsmas. Zivju daudz, un padomju laikos te veica arī rūpniecisku nozveju.

Ezera dibens piekrastē klāts ar smilti un granti. Bet dziļumā nogulsnējusies 0,5–1 m bieza dūņu kārta.

Vairākums salu izvietojušās ezera austrumu daļā. Jeršovkas (Eža) sala un Ostrovļanu pussala ezeru sadala divās daļās. Šajā vietā ezera platums ir tikai 100 metru. Šī vieta ir bīstama un ieguvusi nosaukumu Simočkas Vārti. Te ledussega neizveidojas pat bargākajos ziemas salos. Tūristu mītnes ir Andzeļos un Obiteļu dzirnavās. Padomju laikos 1975.  gadā Šimanskas skaistajā pussalā uzcēla milzīgu sarkanu ķieģeļu vissavienības nozīmes tūristu bāzi. Tajā vienlaikus varēja atpūsties 450 ceļotāju. Tagad šī varenā celtne stāv tukša un tiek tirgota
no vienām rokām uz citām nezināmām.

Slēgtie dzelzs vārti liedz pieeju Šimanskas pussalai. Bet varbūt labi, ka tā, jo citādi Ežezera tūrbāze tiktu izdemolēta tikpat ārprātīgi kā Sauleskalna tūrbāzes piecstāvu korpusi pie visskaistākā Latvijas ezera. Ežezerā mājo un dūšīgi strādā jauno laiku Latvijas svētākie dzīvnieki – bebri.

Cik daudz to ir, atbildēt nevar pat Rāznas nacionālā parka vadība. Par bebru daudzumu un darbības vērienu liecina viņu darbi. Ezera dienvidu daļā ir pāris hektāru lielā Apšu sala, savu nosaukumu ieguvusi no tā, ka visa bija noaugusi ar apsēm. Tagad uz šīs salas vairs nav nevienas apses. Lai bebri nenograuztu visus kokus arī pārējām parkveidīgajām salām, kas ņemtas valsts aizsardzībā, nacionālā parka darbinieki ap koku stumbriem tin ciešus stiepļu sietus.

Fragments no Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā Latvija”

LA.lv