Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. novembris, 2016
Drukāt

Satikšanās pie koklētāja

Foto: Talsu muzejsFoto: Talsu muzejs

Talsu novada muzejā līdz 4. decembrim apskatāma Talsu mākslinieku novadnieku darbu izstāde.

Rīt, 16. novembrī, dienā, kad 1996. gadā tika atklāts Kārļa Zemdegas piemineklis “Koklētājs”, muzejā pulcēsies māk­slinieki novadnieki no visas Latvijas, klāt būs pieminekļa izveides komisijas locekļi un bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Viļņa Titāna ģimene. Visiem būs iespēja atcerēties un vēlreiz priecāties par paveikto tradicionālās, ik pa trim gadiem rīkotās izstādes fonā. “Koklētāja” figūra izmantota arī mākslinieku darbos – divās Aijas Zariņas skicēs, kas dāvinātas Talsu muzejam.

 

“Koklētājam” Talsos būs būt!

Izstāde un tikšanās notiek Kārļa Zemdegas “Koklētāja” zīmē, jo novadnieku satikšanās dienā 1987. gadā viss arī sākās – sabraukušajiem toreiz nonākot lauktehnikas muzejā “Kalēji” un ieraugot gandrīz vai gatavu Zemdegas “Koklētāja” figūru (ģipsī, darinātu 1938. gadā), dzima ideja par ieceres novešanu līdz galam. Talsos jābūt granītā kaltam piemineklim Latvijas brīvības cīnītājiem! Gaisā jau virmoja atmodas vēsmas, tās rosināja ķerties pie darba, ar padomiem palīdzēja novadnieki tēlnieki Valda Malēja, Arta Dumpe, arī Aivars Gulbis, iedvesmoja tēlnieka meita Māra Zemdega un māk­slas zinātniece Ruta Čaupova. Tas bija skaists laiks: sabiedrība bija ļoti vienota, pieminekļa izveidei ziedoja uzņēmumi, organizācijas un privātpersonas, mākslinieki deva darbus izsolēm. Taču pēc 1993. gada naudas maiņas visu darbu vajadzēja sākt gandrīz vai no jauna, to apņēmās toreizējā Talsu rajona padome. 1995. gadā pieminekli no Dundagas purviem atvestajā akmenī sāka kalt tēlnieks Vilnis Titāns, tā arī viņš kļuva par īsteno Talsu novadnieku līdz savai aiziešanai mūžībā 2006. gadā.

 

Jauns stāsts par mājām un satikšanos

Šā gada izstādē piedalās 30 autori no Rīgas, Liepājas, Ventspils un Limbažu novadiem, Siguldas, protams, arī no Talsiem un ārzemēs (Itālijā, Beļģijā) dzīvojošie novada mākslinieki. Par vecāko paaudzi (tā kopā ar 40. un 50. gados dzimušajiem var lepoties ar profesionāli stabilāko sniegumu izstādē) ir kļuvuši 30. gados dzimušie mākslinieki – piemēram, Arta Dumpe. Viņa, neraugoties uz aktīvu darbošanos šobrīd monumentālajā tēlniecībā, Talsu izstādei iedevusi savus “joku” darbus mālā: tās ir brīvi mīcītas abstraktas formas, meklējumi varbūt kaut kam nākotnē – kādai skulptūru grupai vai ansamblim.

Izstādē ar darbiem piedalās divi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesori – tekstilmāksliniece Aija Baumane, izmantojot plāno filcējumu un decentu izdrukas uz pelēka fona auduma, radījusi skaistu darbu “Klātbūtne”, kas varētu rotāt un uzrunāt katra mūsu māk­slas labākajās tradīcijās audzināta latvieša māju vai arī sabiedriskajā telpā ienākošo. Atliek tikai izteikt nožēlu, ka tekstilmāksla vairs gandrīz netiek izmantota telpas un vides rotāšanai un mājīguma radīšanai. Savukārt LMA profesors Jānis Andris Osis arī šoreiz pārsteidz ar trīsdimensiju darbu “Kariatīdes un atlanti ačgārnā perspektīvā”, kā izrādās, arī “joku” darbu, kas saņēmis balvu kā “Gada nedarbs `2014” Jūrmalas Mākslinieku nama organizētajā konkursā.

Bijušais talsenieks, Ārlavas pagasta Saslaukās dzimušais fotogrāfs Atis Ieviņš šogad svin savu jubileju, pārskatot savu nepārvērtējamo arhīvu un veidojot biogrāfiskas digitālkolāžas. Šoreiz viņš pastāsta par sev tik nozīmīgiem cilvēkiem kā arhitekts un tekstilmākslinieks Georgs Barkāns, par savu bērnības vietu – Saslaukām – un par savu vecāku gaitām Talsos. No Nogales puses nākusī Inta Dob­rāja kā vienmēr apliecina savu reālisma metodes prasmi, pie reizes visai izstādei piešķirot mazliet pikantērijas šai veļu laikā, radot savu “Gleznotāju” gandrīz vai pilnīgi kailu. Pie izstādes reālisma daļas nepārprotami pieskaitāmas arī māsas Zikmanes – Gundega un Ritma.

20. gs. 50. gadi ir Talsu Krūmu mākslas grupas pamatbiedru dzimšanas laiks. Arī šoreiz tās gleznotāju audekli (Andris Biezbārdis, Gunta Kalsere, Guna Millersone, Zigurds Poļikovs, Andris Vītols) kopējai ekspozīcijai piešķir dinamiku, ekspresiju un pozitīvu brīvības noskaņu, vēlreiz apliecinot, ka viņos nav iestājusies rutīna un laiks viņus dzen tikai uz priekšu. Kolorists Biezbārdis brīvi un nesamocīti komponē savu ceļojumu atmiņas. Kalsere sievišķīgi smalki, bet abstrakti, kā arī savā šā gada jubilejas izstādē savās nojautās šķetina Briseles mežģīnes. Millersoni interesē krāsas dziļums un piesātinājums, inspirējoties no dabas. Zigurds Poļikovs, iepriekšējās Latvijas Gada gleznas balvas ieguvējs, izcili saliek krāsas un tikpat labi arī formas un grafiskos elementus. To pašu var teikt arī par Krūmu grupas fotogrāfu daļu – Ulda Balgas un Daiņa Kārkluvalka vizuālās maņas ļoti labi saredz fotografējamās lietas – to dod, protams, lielā pieredze. Liepājas māksliniece Dzintra Vīriņa uz Talsiem kā vienmēr atvedusi virtuozu lielformāta akvareli. Arī šoreiz “Klusajā dabā ar zemenītēm” ar pavisam minimāliem līdzekļiem – plānu, bet trāpīgu tonālo salikumu un neparastu kompozīciju – panākts patiesa skaistuma un mirdzošas, siltas gaismas iespaids.

Kopizstādes profesionālo līmeni kā aizvien ceļ gleznotāja Tatjana Krivenkova, viņas galēji askētiskā “Gaismas atdalīšanās no tumsas I-II” kopā ar jaunās gleznotājas Ances Gricmanes rudenīgi piesātināto virsmas gleznojumu “Parādība par Maļeviču” nemanot pievienojas Lauras Feldbergas dziju instalācijai “Rudens”. Šie darbi negaidīti labi saslēdzas kopā un veido izstādes telpā jaunu stāstu par mājām, zemi, sauli un satikšanos.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+