Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. oktobris, 2012
Drukāt

«Sen beidzies dzejas laikmets svēts»

veidenbaums_173

Šogad aprit 145 gadi kopš Eduarda Veidenbauma (3.10.1867. – 24.05.1892.) dzimšanas un apaļi 120 – kopš viņa nāves.

 

Starp diviem gadskaitļiem nepilns gadsimta ceturksnis, kurš ne jau pirmajai paaudzei liek sev jautāt: un par ko mani atcerētos, ja es nomirtu 25 gadu vecumā? Eduardu Veidenbaumu atceras. Viņa dzīves laikā publicētie populārzinātniskie raksti plašai publikai gan piemirsušies, tomēr apkopoti, iespiesti un saglabāti vēsturei. Gluži citādi sanācis ar dzeju. Kaut gan pirmā dzeju kopa, zem kuras paraksts “Eduards Veidenbaums”, iznāca gadu pēc jaunā vīrieša nāves, tieši kā dzejnieku viņu jau pazina plašs ļaužu pulks, kas bija lasījuši spīta, rūgtas ironijas, dzīvesalku un samierināšanās ar nāvi pilnās vārsmas rokrakstā.

Tieši kā dzejnieks Eduards Veidenbaums ir nozīmīgs arī šodien, jo viņa nebija dzejas stils, kam savā laikā sekotāju, tracinājis visu laiku valdošās aprindas. Kā dadzis acī tas bija Krievijas impērijas cenzoriem. Plaši daudzināts Veidenbaums nekļuva arī pilsoniskajā neatkarīgajā Latvijā, bet relatīvi nesenajos padomju laikos rokgrupa “Pērkons” par dziesmām ar Eduarda Veidenbauma tekstiem saņēma uzstāšanās aizliegumu. Absurdu, protams, padziļināja fakts, ka Veidenbaums padomju literatūras vēstures grāmatās oficiāli atzīts par revolucionāru dzejnieku… Taču laikam jau viņa nepieķemmētā, nepiegludinātā daiļrade pat rūdītākajiem partijas funkcionāriem lika sajust savas liekulības dziļumu.

Gribētos gan Veidenbaumam uzdot trīs jautājumus, kā ierasts mūsu dzejas slejā, taču atbildes var meklēt tikai viņa vēstulēs un laikabiedru atmiņās, piemēram, izmantojot 1961. gadā iznākušos Kopotos rakstus.

– Mūsdienās aktuāla jauniešu apreibināšanās ar alkoholu un citām atkarību izraisošām vielām. Jums savulaik arī piemita kaislība uz alu un vīnu, bet gadu pirms nāves atmetāt – vai domājot par veselību?

– Savu agrākējo vieglprātības filozofiju esmu atmetis, kuras moto bija: “Cilvēks visu var darīt, kas tik iegribas, nekā nevar zināt, kas ir patiess, kas labs, kas slikts, tātad nav arī nekāda pienākuma ne pret sevi, ne pret citiem.” Kamēr dzīvo, kamēr grib dzīvot, tikmēr vajaga būt pienākumiem, tādēļ ka dzīve bez viņiem zaudē visu savu patīkamību un nav vairs panesama.

– Gan jūsu populārzinātniskajos rakstos, gan dzejā jūtams cīņasgars. No kā un par ko galvenokārt?

– Dzīvot ir cīnīties, un labākais cilvēks pasaulē ir tas, kas aizstāv sevi un citus pret pārestībām, kas mūžam karo pret netaisnību.

– Zinājāt, ka esat smagi slims, ka iespēja nomirt daudz lielāka nekā izdzīvot. Kā to panesāt?

– Ko lai dara? Jācīnās ar baciļiem. Es ar sevišķu humoru tagad uzskatu pasauli, un ir ar humors atrodams, kad uzskata cilvēciņus visapkārt, kas visi dreb no nāves un mani ar sevišķu cienību uzskata kā kādu lielmocenieku, redzēdami, ka pie manis baiļu nebūt nav un ka es tādos kritiskos apstākļos vēl zobojos ar reliģiju etc. etc.

 

Mefistofeļa 
padoms

Kam velti tu dārgo laiku tērē

Un dzejām papīri tu smērē?

Sen beidzies dzejas laikmets svēts,

Pēc maizes tagad cilvēks brēc,

Jo mūsu prozaiskās dienās

Nav žēlabainām dzejām cienas:

Ēst salkušam tās nevar dot,

Un paēdis tās nesaprot.

Tu raksti romānīšus vieglus

Un saprātīgi zobojies,

Lai plašai publikai ceļ smieklus, –

Tu redzēsi, kā tad tev ies:

Būs slava liela, kaudzēm naudas,

Un dzīvi baudīsi, cik jaudas.

 

***

Īsts filozofs nav pesimists,

Bet dzīvi jautri bauda

Un priecājas, cik jauda.

Vēl mieži laukos kupli briest,

Vēl netrūkst daiļas skuķes,

Kam patīk, tas var raizes ciest,

Es labāk guļu puķēs.

 

***

Par velti ir nožēlot agrākos grēkus,

Kas izlietu ūdeni sasmelt vairs spēj?

Tad labāk ir saturēt dūšu un spēkus

Un cerēt: vēl rudenī labību sēj.

Lai jaunajo stādu sedz aukstajais sniegs,

Tak pavasars atnāks un saule, un prieks.

 

Eduards Veidenbaums. Mākslinieks Rihards Delvers; sastādītāja Inta Čaklā, 
2005. gads.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+