Sergejs Djomins. RE:search 1
Galerijā “Bastejs” līdz 20. maijam norisinās gleznotāja Sergeja Djomina (1974) personālizstāde “RE: search”, un tajā eksponēti mākslinieka darbi, kas tapuši laikā kopš 2004. gada.
Izstādes nosaukums norāda uz informācijas laikmetu, kurā dzīvojam. Iespēja acumirklī piekļūt informācijas gūzmai, no vienas puses, ir liela priekšrocība, taču šī brīvība var būt mānīga. Pārliecināties, vai informācija ir patiesa, kļūst arvien sarežģītāk, turklāt ne visus ziņu patiesums vispār interesē. Tā informācija kļūst par dezinformāciju un var tikt izmantota kā manipulācijas instruments. Te arī rodas pamats sazvērestības teorijām un viltus ziņām. Taču kritiskākos prātus tas mudina attīstīt tendenci it visu pārvērtēt, raudzīties skeptiski un domāt kopsakarībās. Tāds ir arī mākslinieks Sergejs Djomins. Viņa skatījums uz cilvēci ir visnotaļ kritisks.
Ar vizuāliem līdzekļiem viņš nesaudzīgi un groteski reflektē par laikmetu un globālām aktualitātēm, viņa interešu lokā ir gan eksistenciāli jautājumi, gan politiski un ekonomiski procesi, kā arī reliģiju un ideoloģiju sadursmes.
Mākslinieks ir izstrādājis noturīgu un atpazīstamu rokrakstu. Viņa glezniecībai raksturīgi ietilpīgi un laikmetam neglaimojoši sižeti, kuros ikkatrai detaļai ir nozīme. Dzīvīgi spilgtais un kontrastiem bagātais kolorīts atklāj Djominu kā virtuozu un paradoksus redzošu mākslinieku, turklāt viņš uz apkārt notiekošo raugās bez ilūzijām, taču vienlaikus skaidri un nesatricināmā mierā.
Ar paskarbas ironijas – tāda kā kapeņu humora – devu, alegoriski un vienlaikus tieši Djomina glezniecībā redzami dažādi veidi, kā nokļūt pie iznīcības. Baisais, neglītais un sazvērnieciskais, kas jaušams no gleznu sižetiem, balstās realitātē un personiskā skatījumā uz to, kam pasaulē pieder vara. Piemēram, gleznā, kurā uz koši sarkana fona redzamas divu solīdos uzvalkos tērptu cūku tandēms un kuru profili raugās vienā virzienā. Viena, rotāta ar ordeņiem un uzplečiem, reprezentē militāro ietekmi, savukārt otras cūkas lietišķais ietērps droši vien iemieso kādu vispārinātu un ne visai jauku finansistu – naudas portfeļa turētāju. Atmaskojošais skatījums vēl asāk izpaužas Djomina gleznotajās kara ainās, kuru detalizācija dažbrīd šķiet arī kā asprātīgs rimeiks vēsturiskās batāliju glezniecības ikoniskākajiem paraugiem. Gleznā, kur greznā tronī uz augstām kājām virs kaujas lauka pacēlies apmierināts ģenerālis ar šaujamieroci, šausmas ir īstas un šķebinošas –redzamas norautas galvas, no kurām šļācas asiņu strūklas, brūces un izmisums. Tomēr mākslinieks nav didaktisks – varonības glorificēšanas vai vardarbības nosodījuma vietā te ir jūtīgs vērojums bez lieka optimisma par to, kā cilvēki cits citu ir iznīcinājuši un uzstājīgi turpina to darīt – varas, naudas vai arī politisku un ideoloģiju vārdā. Kā redzams, ne tikai kaujas laukā pildot pavēles, bet arī divatā duelējoties ar mietiem, kamēr tālumā kūp atomelektrostaciju lielie dūmeņi.
Citos darbos parādās Austrumu un Rietumu pasaules uzskatu sadursmes un reliģiskā fanātisma motīvs. Trauksmainība piemīt Djomina urbānajām ainavām, kuru debesīs pavīd draudīga kara tehnika. Saules staru spožā gaisma virs tukšā rūpnīcu kvartāla ar skursteņiem izgaismo dzīvu būtņu neesamību, vēstot par iespējamām briesmām.
Vislielāko atpazīstamību un atzinību līdz šim ir guvuši Djomina pērtiķu ikonu gleznojumi, kas izstādē pārstāvēti ar vairākiem darbiem dažādās motīvu variācijās. Pērtiķu ikonās kristīgā ikonogrāfija sastopas ar evolūcijas teoriju, taču spēcīgie pasaules uztveres pretstati šajās filigrānajās, sakrālās glezniecības tradīcijās ieturētajās gleznās noteikti nav provokācija vai ķircinoša rotaļa ar ticīgu cilvēku jūtām. Kā intervijā Latvijas Televīzijai pirms pāris gadiem atzinis gleznotājs, mums visiem būtu jābūt pateicīgiem pērtiķim par sasniegumiem medicīnā un kosmosa izpētē. Tādējādi svēto tēlu aizvietošana ar pērtiķiem drīzāk var tikt uzlūkota kā cieņpilna goda izrādīšana. Bez šaubām, Djomins ir ironijas meistars. Visai iespējams, ka šī ir īstā attieksme, lai saglabātu nesatricināmu mieru, lūkojoties, kā pasaule jūk prātā, un vienlaikus pildītu ziņneša funkciju, atgādinot, cik mūsu miers ir trausls.
Kamēr cilvēkveidīgas būtnes ar milzīgiem putnu galvaskausiem galē viena otru nost ar asiem mietiem, pērtiķu madonnas un svētie ir kā maigs mierinājums. To zeltītie nimbi un acis ir skaistas un viedas.
