Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. aprīlis, 2012
Drukāt

Seriāli iedarbojas gan uz nenobriedušiem prātiem, gan vecāko paaudzi

tv_leta

Vārds “diversija” ir cēlies no latīņu “diversio” un nozīmē “novirzīšanās”. Parasti šo jēdzienu lieto, runājot par militārajiem un ekonomiskajiem uzbrukumiem. Taču tie, iespējams, daudz biežāk notiek morāles laukā. Piemēram, lielākā daļa televīzijas seriālu, vārdos it kā vēl pastāvošās vērtības relativizē līdz katra indivīda instinktiem un mirklīgajām vēlmēm.

 

Būtu naivums ticēt iegalvojumam – ak, tā jau nav īstenība, to nevajag ņemt nopietni. Mēs pat nenojaušam, cik lielu sabiedrības daļu programmē uz ekrāna redzamais. Ne jau, protams, uzreiz, bet lēnām un nemanāmi. Viss ir atkarīgs no tā, kādu audzināšanu kurš ir baudījis un kādā stāvoklī ir viņa ētiskais kompass, ja tāds vispār ir. Būtu gaužām aplami seriālus uzskatīt tikai par izklaidējošo mākslu, tie spēcīgi iedarbojas uz vēl nenobriedušiem prātiem – nomierina un iedrošina darīt lietas, par kādām dažs labs pat varbūt nemaz neaizdomātos, bet vecākajai paaudzei seriāli nozog milzum daudz jau tā tik strauji sarūkošā laika.

Daudzi brīnās, ka iecienīti latviešu aktieri dažādos ekrāna sakleķerējumos tērē savu talantu. Jādomā, vieni to dara aktiermākslas treniņa, atpazīstamības un maizes, citi – sviesta dēļ. Un tā nu ekrānā parādās arī latviešu seriālu varoņi, kuriem gandrīz visiem ir krimināla pagātne vai tagadne, un viņi pa kaktiem un dīvāniem žmurdzās uz nebēdu. Es pa to laiku lavos uz virtuvi, un man jāatzīstas, ka laikam tā arī nekad nekļūšu par lūriķi. Ja mani bērni vēl būtu mazi, nezinu, kā es viņiem skaidrotu ekrānā redzamās bezgalīgās nodevību ķēdes un nekrietnību cilpas. Kriminālo darbību un kaislību sajaukumu nespēj glābt nekādi eņģeļi. Seriālos problēmu nomocītie nenododas nekādiem garīgajiem meklējumiem, bet savus sarežģījumus risina vienīgi ar alkoholu, seksu vai abiem kopā. Daudzi varbūt teiks, ka dzīvē tieši tā arī notiek.

 

Jā, taču dzīvē, par laimi, vienmēr notiek arī kaut kas vēl cits, tur starp gaismu un tumsu izsenis valda gan kāda neizskaidrojama līdzāspastāvēšana, gan cīņa. Ar ko arī ir vērtīga gan pati dzīve, gan laba literatūra, dramaturģija un kino.

 

Var tikai pabrīnīties par latviešu seriālu veidotāju nevēlēšanos rakt dziļāk, kur ir papilnam īstu kaislību un dramatisma. Tik daudzu cilvēku likteņi prasīt prasās ienākt literatūrā un kino. Mēs burtiski staigājam pa filmu un seriālu scenārijiem. Nekas nav jāizdomā, vien jāturas pie īstenības ar vienu, pie iztēles ar otru roku. Vir­džīnijas Lejiņas pēc Vladimira Kaijaka romāna “Enijas bize” pirms krietna laika uzņemtā divdesmit sēriju televīzijas filma “Likteņa līdumnieki” liecina, ka arī seriāls var būt aizraujošs un, vēstījumam plūstot caur īstenību un iztēli kā starp diviem krastiem, raisīt spēcīgu līdzpārdzīvojumu, un, pateicoties spilgtām lomām, ļaut aktieriem iemantot popularitāti. Laimīgie izņēmumi rodas, no dzīves nenovirzoties.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+