Skaistumam jābūt praktiskam 1
Maija vidū Rīgā jau 19. reizi tika pasniegta Latvijas Arhitektūras gada balva, kuras laureāti šogad ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola un tās rekonstrukcijas autori – Zaigas Gailes birojs. Pēc tam, kad nacionālā žūrija pusfinālam bija izvirzījusi gandrīz 20 labākos Latvijas arhitektūras veikumus, pie darba ķērās otra ‒ starptautiskā ‒ žūrija, kurā līdzās trijiem citiem slaveniem citvalstu arhitektiem darbojās arī Igaunijas Mākslas akadēmijas Arhitektūras fakultātes dekāns Tomass Tammis.
‒ Saprotu, ka redzējāt visus Arhitektūras gada balvai nominētos objektus. Vai varat pastāstīt, kuri bija jūsu favorīti un kādēļ?
T. Tammis: ‒ Visi darbi ir ļoti labi un tiešām būtu pelnījuši balvu, taču dažiem ir lielāks potenciāls un slēptā vērtība. Mēs, arhitekti, darām ļoti daudzas lietas, kas beigās reizēm var šķist kā kaut kas pavisam mazs, un viens no šādiem piemēriem ir Lielo gada balvu saņēmusī Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas ēka – tur vienkāršam vērotājam šķiet, ka bijuši tikai daži pieskārieni – tā ir iztīrīta, izcelti celtnes pozitīvie aspekti.
Balvai izvirzīto pusfinālistu vidū bija vēl divi ļoti interesanti urbānisma piemēri – Kuldīgā un Līgatnē. Stāsts pat nav tik daudz par pašām ēkām, kā par infrastruktūru, loģistiku, apkārtni, to, kādi materiāli izmantoti, kā ēkas saspēlējas ar zemi, reljefu, gaismu, saules stāvokli. Kā mēs novērtējam apkārtni, izceļam tajā svarīgāko, kā atstājam iespējas nākotnei ‒ tas kaut kādā veidā ir vēl svarīgāk par pašu restaurācijas faktu.
‒ Latvijā pēdējos gados arvien lielāka vērība tiek pievērsta koka arhitektūrai, un tas man vienmēr liek jautāt: ko mēs saglabājam kā vērtību, no kā atsakāmies un kā to izvērtēt?
‒ Jā, vērtību jautājumi ir ļoti svarīgi, un vajag atcerēties, ka pilsētas vienmēr tikušas celtas kā cilvēku dzīvesvietas, nevis kā muzeji. Nepārprotami, mums ir jānovērtē pagātne, bet tāpat arī jāizvērtē, vai vēsturiskais mantojums ir izmantojams – ja nav, mums jāļauj tam aiziet.
‒ Pat ja tā ir ļoti skaista lieta?
‒ Kas ir skaistums? Pēc manām domām, skaistumam jābūt praktiskam, lietojamam. Triviāls salīdzinājums – uzskatu, ka dumjš cilvēks nevar būt skaists. Var runāt par drupām, kuras, kļūstot par ainavas sastāvdaļu, atkal ir lietojamas. Bet, ja mēs kādā brīdī nespējam kaut kam atrast nekādu lietojumu – kaut arī tas varbūt nav ārkārtīgi praktisks izmantojums –, tad, man šķiet, mums jāļauj tam iet. Pamatu pamats tomēr ir, ka mums jāspēj senās ēkas kaut kā izmantot.
‒ Bet varbūt jautājums ir ne tik daudz par pašas ēkas potenciālu, kā mūsu ierobežoto iztēli?
‒ Labi teikts. Vienmēr ir vērts padomāt divreiz, pirms ko nojaukt.
‒ Sacījāt, ka jums bijušas divas ļoti kompaktas dienas, kuru laikā iepazināt Latvijas jaunāko arhitektūru. Kāda ir sajūta, kad skatāties uz Latvijas un Igaunijas arhitektūru, kas ir līdzīgs un kas – atšķirīgs?
‒ Runājot par izjūtu, es vienmēr Latvijā jūtos kā mājās, jo, protams, ainava, reljefs, klimats, arī arhitektūra ir ļoti līdzīga. Rīgā gan urbānā ainava kļūst atšķirīga. Pēdējais brīdis, kad Tallina patiešām plauka kā lielpilsēta, bija 16. gadsimta beigas, kamēr Rīgai arhitektoniskais bums iekrita 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā.
‒ Mans jautājums vairāk bija saistīts ar jauno arhitektūru, kam jāiederas senajā pilsētas ainavā.
‒ Arī šajā ziņā mani ļoti iespaidoja Līgatne un Kuldīga. Laikam jau to arhitektūra labi ilustrē norises pēc Otrā pasaules kara, bet īpaši pēdējos 20 gados, kas ir bijis ļoti neoliberāls un uz brīvo tirgu orientēts laiks, kad viss ticis privatizēts un ir bijusi apgrūtināta vispārinātāka lēmumu pieņemšana vai pat vispārinātāka izpēte. Tas, kas noticis Līgatnē vai Kuldīgā, kur viss pilsētas centrs tiek uztverts kā viens objekts, kā sistēma vai komplekss – es neesmu redzējis šādus piemērus Igaunijā. Tas, es domāju, ir ļoti vērtīgi, un ir dažādi veidi, kā to izdarīt. Es gan neesmu īsti pārliecināts, ka mums katrā ziņā vajadzētu atdzīvināt noteiktu pagātnes posmu, kas zināmā mērā ir kritika gan par Kuldīgu, gan Līgatni, taču darbs ir bijis ļoti sistemātisks, un tam ir skaidrs iznākums.
‒ Vēl ir jautājums par arhitektūru, ja to tā var nosaukt, kas celta 70. – 80. gados…
‒ Tā ir ļoti svarīga tēma. Tallinā trešā daļa iedzīvotāju dzīvo šādos plānveida mikrorajonos. Ir vairākas problēmas, piemēram, tie bija celti 50 gadiem, kas nupat jau lielākajai daļai namu tuvojas beigām. Protams, tie var izturēt vēl kādus 50 gadus, bet šīm ēkām ir ļoti slikta siltumizolācija, nekvalitatīvas konstrukcijas. Un tas pat nav svarīgākais – šajos mikrorajonos pilnīgi nav vērojama urbānā dzīve. Tajās ir vislielākais iedzīvotāju blīvums, bet trūkst aspektu, kam būtu jānāk kopā ar to ‒ iedzīvotāju komunikācijas, sadzīves. Protams, padomju laikā tas īsti netika veicināts, pat ja nebija aizliegts.
‒ Pašas ēkas jau arī neaicina uz komunikāciju, nekādi to neveicina.
‒ Jā, tās ir ļoti monofunkcionālas ēkas, domātas tikai tam, lai cilvēki tajās pārgulētu un paēstu. Tādēļ, domāju, maksimāli jāveicina dažādu mazo biznesu ieplūšana mikrorajonos – apavu remontdarbnīcas, frizētavas, veikaliņi, dažādas tirgotavas, kafejnīcas. Ja tas izdosies, mēs mainīsim arī šo apvidu uztveri iedzīvotāju prātā. Šajā ziņā mūsu jauno namu rajoni nav tik ļoti atšķirīgi kā rietumvalstīs. Ir gan cita būtiska atšķirība – rietumos šie rajoni ir mazāki un lielā mērā marginalizēti, jo tajos pārsvarā dzīvo trūcīgie. Pie mums mikrorajonu iedzīvotāju portrets ir daudzveidīgāks, un jebkurā gadījumā trešo daļu iedzīvotāju, kā tas ir Tallinā, nevar marginalizēt.
Un ir vēl kāds aspekts: mums jābūt gataviem šos rajonus aizvietot. Par to jau tagad jāsāk domāt. Tā var būt ļoti liela neveiksme, tā var būt ļoti liela veiksme, taču par to ir jādomā.
‒ Šādai plānošanai, iespējams, būtu jānotiek valsts vai vismaz pašvaldības līmenī, jo cilvēkiem, kuri dzīvo mikrorajonos, ir dzīvoklis, un lielākā daļa to ne spēs, ne arī vēlēsies mainīt, nopērkot jaunu…
‒ Jā, un, tā kā šis dzīvojamais fonds ir tik apjomīgs, apsaimniekotāji to īsti nespēj arī pārraudzīt, tādēļ patiešām jādomā, kā nodrošināt finansējumu, lai pamazām mainītu šo vidi.
Bet, ja runā par apjomīgu pilsētplānošanu, man jāsaka – pilsētplānotāji un arhitekti mēdz būt neviennozīmīgās attiecībās. Ikreiz, kad sākam kaut cik nozīmīga mēroga plānu, ir jāapsver, ka mēs neradām nākotni, tā veidosies pati, tomēr mums jābūt kaut cik skaidrai idejai par to, kādā virzienā vēlamies virzīties. Kā un vai vispār pilsētplānošana to var iespēt, es šaubos. Teiksim, padomju laika mikrorajoni patiesībā bija ļoti rūpīgas plānošanas un izpētes iznākums – tika domāts, kas būs nepieciešams to iedzīvotājiem, cik lieliem jābūt dzīvokļiem. Vai mēs tādēļ esam ar tiem apmierināti?
Cita veida plānošana būtu noteikta blīvuma vai publiskā transporta, vai kāda vēl abstraktāka regulējuma ieviešana. Šie faktori tomēr pārsvarā attīstās brīvgaitā, tas ir, tirgus rezultātā. Es uzskatu, ka mums gan Igaunijā, gan Latvijā pilsētplānošanā tirgus ir ņēmis pārsvaru, un, iespējams, būtu jāvirzās atpakaļ uz lielāku plānošanu, taču jautājums – kur apstāties. Droši vien svarīgākais patlaban būtu plašākas diskusijas, lai varētu saprast vīziju, ciktāl plānošana ir nepieciešama.
‒ Ir šīs divas puses – pilsētplānošana un tirgus un pa vidu – arhitekti. Kā sadzīvojat ar šādu situāciju?
‒ Arhitektūra nav un, manuprāt, nevar būt kontrastā ar tirgu, jo kas gan tā par arhitektūru, kas nespēj pielāgoties vietējiem apstākļiem, kas pamatā arī ir tirgus apstākļi?! Esmu bijis dažādās situācijās, arī tādās, kurās tirgus situācijā grūti saskatīt pozitīvo, taču mēs darbojamies noteiktos kultūras, klimata, arī ekonomiskajos rāmjos, un diezin vai ir vērts mēģināt tos lauzt. Lielākoties, es domāju, arhitektiem jācenšas izmantot visu, kas viņiem patrāpās pa rokai – reizēm tas ir ļoti sarežģīti, citreiz viegli, taču nedomāju, ka varam to mainīt.
‒ Esat kā arhitekts strādājis divās ostas pilsētās – Ventspilī un Pērnavā. Vai varat salīdzināt?
‒ Ventspilī mūsu birojs veidoja jauno ostmalas koncepciju, un tas bija ļoti interesanti. Varēja just, ka pilsētā tiek likts ļoti liels uzsvars uz publiskās telpas attīstīšanu – veidotas āra kafejnīcas, vietas, kur cilvēkiem pulcēties, komunicēt. Pērnavā bija gluži atšķirīgs projekts – tur rekonstruējām senāko pilsētas sabiedrisko ēku – dūņu sanatoriju. Bija ļoti strikti ierobežojumi, kas jāievēro, un, domāju, tā ir pēdējā ēka, ko Pērnavā atļauts būvēt tik tuvu liedagam.
‒ Pagājušajā gadā mums Latvijā notika divi ļoti būtiski ar arhitektūru saistīti negadījumi – ugunsgrēks Rīgas pilī un Zolitūdes “Maxima” traģēdija, kuras dēļ savu sertifikātu apturēja projekta arhitekti…
‒ Rīgas pils ugunsgrēks, protams, bija lielā mērā darba negadījums, bet Zolitūdes projekta arhitekti – ne jau viņi vienīgie pie šīs traģēdijas bija vainīgi…
‒ Esat bijis Rīgā diezgan daudz reižu, pieļauju, ka esat redzējis Rīgu bez jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas un arī ar šo akcentu?
‒ Patiešām, Rīgā esmu bijis vairākkārt, redzējis jauno bibliotēkas ēku dažādās būves stadijās un neilgi pirms pabeigšanas biju arī tajā iekšā – es noteikti priecātos kļūt par lasītāju šādā bibliotēkā. Manuprāt, tā ir ļoti laba ēka ‒ gan arhitektoniski skaista, gan arī veidota ļoti atbilstoši savām funkcijām. Taču Rīga ir tāda mēroga metropole, ka neviena atsevišķa ēka, pat tik nozīmīga kā jaunā Nacionālās bibliotēkas ēka, nespēj būtiski mainīt pilsētvidi.
Es domāju, ka reizēm mēs pārāk daudz gaidām no celtnēm. Protams, ja tās ir slikti dizainētas, ievietotas nepareizā vietā, nekvalitatīvi uzceltas, tad tās izceļas, traucē ainavai. Bet, ja ēka ir vairāk vai mazāk labi uzcelta, tad tā gluži vienkārši iederas. Reizēm arhitektūrai, protams, jāveic nozīmīgas izmaiņas, bet lielākoties tomēr tai jābūt, tā sakot, klusi un mierīgi fonā. Tāpat arī ar bibliotēkas ēku – protams, līdz ar tās uzcelšanu šī vieta Daugavas krastā ir mainījusies uz labu, tomēr galvenokārt bibliotēka ir funkcija, vieta, kur notiks visdažādākie sarīkojumi. Staigājot pa Rīgu, labi redzams – Daugava ir tik plata, tās krastos ir tik daudz namu, ka viena būve krastmalā, pat ļoti atšķirīga no citām, nevar atstāt pārmēru lielu iespaidu.
Radošā vizītkarte
TOMASS TAMMIS
Igaunijas Mākslas akadēmijas Arhitektūras fakultātes dekāns un praktizējošs arhitekts studijā “Arhitektuuri Agentuur un Allianss”, kas strādā ar dažāda mēroga projektiem – no interjeriem līdz pat lielmēroga plānošanas piedāvājumiem.
Absolvējis Igaunijas Mākslas akadēmiju un ieguvis maģistra grādu “Architecture Association” (Londona).
Pēdējos gados pēta un mēģina rast pārmaiņas daudzdzīvokļu māju kvartālu plānošanā.
Viens no Igaunijas arhitektu sabiedrības viedokļu līderiem.
