Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
24. jūlijs, 2014
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Manā ādā


Mana_ada_7

Kritiķu atzītā “Manā ādā”, pat ietekmīgu izdevumu dēvēta par pēdējā laika iespaidīgāko filmu, nepavisam nav ierindas kinoteātru repertuāra piedāvājums, kaut gan šādā kontekstā tiek izrādīta. Laikmetīgā britu drāma ar Skārletu Johansoni galvenajā lomā katrā ziņā nav tas, ko varētu gaidīt no filmas ar šī kalibra zvaigznes piedalīšanos.

Galēji eksperimentāla estētikā un saturā, ar scenāriju, kurš nemaz necenšas izstāstīt stāstu vai salikt loģiski secīgā ķēdē notikumus vai sasniegt dramatisku kulmināciju. Un to neievietot arī kāda viena žanra plauktā – iespējams, to var dēvēt gan par šausmu filmu, gan zinātnisko fantastiku, taču tai nepiemīt tipiskie šo filmu elementi, pie tam vienlaikus tā ir teju taustāmi reālistiska.

Vārdā nenosaukta sieviete (Johansone) klīst pa tumšām, lietainām Skotijas pilsētām un laukiem, uzglūnot neko nenojautošiem upuriem – vīriešiem. Mazliet vulgāri tērptā būtne, kas izskatu un drēbes sākotnēji iegūst no mirušas meitenes ceļmalā, ir citplanētiete, kura savaldzina, izmantojot visvienkāršākos ieročus – seksualitāti, ķermeni, pazudinot jebkuru, kurš bijis tik naivs, lai uzticētos skaistās svešinieces aicinājumam sekot viņai uz mājām. Cilvēciskas emocijas kā līdzjūtība, bailes, rūpes, viņai ir svešas, viņa šķietami slīd cauri filmas nemīlīgajai pasaulei ar salti atsvešinātu skatienu sastingušajā sejā – Johansones aktiermeistarības paraugstunda. Jau gadiem kalpojot par Holivudas izkārtni jēdzienam “seksīgs”, viņa ir ideāli piemērota šai lomai jutekliski valdzinošas plēsējas lomā, vienlaikus demonstrējot pat biedējošu iejušanos ledusaukstajā tēlā, kam vairāk kopīga ar mehānismu, nevis dzīvu cilvēku. Filma novirzās no ierastā slepkavību sērijas kursa, sievietei sākot apjaust šīs pasaules mirstīgajiem piemītošās maņas, jūtas, uztveri – no plēsēja viņa pati draud pārvērsties par upuri.

Ietekmju ziņā filmas režisors uzskatāmi ietekmējies gan no iracionālas, draudošas atmosfēras meistara Deivida Linča, gan art-house zinātniskās fanstastikas kino paraugiem Nikolasa Rouga gaumē. Britu strādnieku šķiras vides portretējumā filma savā ziņā līdzinās britu režisoru Andreas Ārnoldas un Kena Louča darbiem. Viņiem tik raksturīgais reālisms vienkāršajā vidē šeit filmā radīts, filmējot ar slēpto kameru Skotijas ielās, veikalos, un citur, tverot vienkāršo cilvēku, kuru vidū pat var nebūt neviena statista, dabiskās gaitas un sejas izteiksmes.

Vienmuļās, repetitīvās darbības un abstraktās, sapnim vai vīzijai līdzīgās ainas ar upuru iznīcināšanu pavada draudošs skaņu celiņš – iespējams, viens no centrālajiem faktoriem nemierīgas, pārdabisku spēku un baiļu pilnas atmosfēras radīšanā, piestrāvojot filmu ar vārdos grūti raksturojamu nemiera sajūtu.

Jāpiekrīt britu kritiķiem faktā, ka Johansone galvenajai lomai izvēlēta perfekti – Holivudas A klases zvaigzne šādā vidē – Glāzgovas drēgnajās strādnieku ielās, industriālajās ainavās un mežos ir tikpat neiederīga, kā citplanētiete no Marsa. Šeit viņas lomas izvēlē daudz kopīga ar drīzumā gaidāmo filmu “Lūsija” / Lucy, rež. Liks Besons, kurā Johansone arī tēlo sievieti – vienlaikus upuri un vienlaikus – juteklisku, pārdabiskām spējām apveltītu slepkavu.

Runājot par ādu – skatītājam zosāda garantēta.

UZZIŅA:

“Manā ādā” / Under the Skin

Rež. Džonatans Gleizers

Lielbritānija, 2013

Drāma / zinātniskā fantastika / šausmu filma

Galvenajā lomā – Skārleta Johansone

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+