Latvijā
Izglītība

Franks Gordons: Skola un valoda 0


Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

Vjačeslavs Dombrovskis, kurš bija izglītības ministrs Valda Dombrovska valdībā, ekonomikas ministrs Laimdotas Straujumas valdībā, 2014. gada martā tika ievēlēts par Reformu (eks-Zatlera) partijas priekšsēdi, 2015. gada aprīlī paziņoja par aiziešanu no aktīvās politikas, taču šogad, apmetis kūleni, iestājās “Saskaņā” un tagad kļuvis par partijas kandidātu valdības vadītāja amatam. Viņš devis interviju žurnālam “Otkritij gorod” (“Atvērtā pilsēta”).

Pieskaroties “Kārļa Šadurska mācību valodas reformai vidusskolās”, Vjačeslavs Dombrovskis saka, ka “var un vajag” panākt tajā grozījumus, neļaujot “likvidēt bilingvālo (divvalodu. – F. G.) izglītību”. Viņš ir lokans: “Saskaņai” tagad esot savs īpatnējs plāns: vidusskolu beidzot, abiturientam jāprot trīs valodas – latviešu, angļu “un trešā pēc izvēles”. Un ­V. Dom­brovskis pārliecināts, ka “daudzi izvēlēsies krievu valodu”.

Taču jāsaprot, ka līdz tam reforma ir apturama, jo krievu skolām trūkstot kvalificētu latviešu valodas pasniedzēju.

Tā nu tāda laipošana. Te nebūtu lieki atgādināt – manuprāt, vajadzīgās un svētīgās “Šadurska reformas” mērķis ir novērst divkopienu statusa nostiprināšanos Latvijas Republikā. Jaunietis, sekmīgi beidzot vidusskolu, kurā visi priekšmeti apgūti latviešu valodā, vairs nejutīsies svešs, apzināsies savu piederību Latvijai un tātad arī Eiropai, Rietumiem. Savu dzimto valodu viņš neaizmirsīs, jo Latvijā viņa rīcībā ir milzīgs krievu periodisko izdevumu un grāmatu klāsts. Lai Latvija kā latviešu tautas nacionālā valsts nepārvērstos duālā “Latkrievijā”, bez reformas neiztikt.

Tālāk lieti der salīdzinošā jeb komparatīvā īstenības izpētes metode. Patlaban Putina valstībā notiek autonomo reģionu (“Federācijas subjektu”) pamattautu cīņa, atvairot Kremļa centienus izskaust šo tautu valodas no skolām, radot tajās mazvērtības sajūtu. Konflikta situācija sevišķi skaudri jūtama Tatarstānā, kurai Putina priekštecis Boriss Jelcins savulaik solīja maksimālu pašnoteikšanos. Tās galvaspilsēta Kazaņa kļuvusi par tatāru kultūras centru, un jāpiezīmē, ka islāma sunnītu paveids, pie kura turas tatāri, ir mērens.

Tatarstānā tagad parādījušies plakāti ar uzrakstu: “Apturēt valodas genocīdu!”

Pirmais draudu signāls atskanēja 2017. gada jūlijā, kad Putins kādā uzrunā uzsvēra, ka “krievu valoda ne ar ko nav aizstājama” un ka “etnisko minoritāšu” valodu mācībām jābūt optionālām – pēc izvēles, lai nepieļautu, ka kāds ir spiests apgūt valodu, kas nav viņa dzimtā. Un īpaši inspektori devušies uz Tatarstānu un etniski radniecīgo Baškortostānu, lai atceltu attiecīgo tautu valodu obligāto statusu skolās. Un daudzi tatāru un baškīru valodas pasniedzēji tiek atlaisti no darba.

Kazaņā un Baškortostānas galvaspilsētā Ufā notika protesta demonstrācijas. Tatāri nav aizmirsuši, ka Kremlis aizliedza viņiem atgriezties pie latīņu alfabēta, ko Staļins tiem aizliedza 1940. gadā.

Šā gada jūnijā pārkrievošanas pretinieki nodibināja “Krievijas tautu demokrātisko kongresu”, lai cīnītos “par multikulturālismu (!) un federālismu”.

Kā redzam, zināmu jēdzienu nozīme mainās atkarībā no apstākļiem. Patlaban mācību valodas jautājuma izpratni Rīgā un Kazaņā šķir principiāla starpība. Tā ir, kā mēdza teikt marksisti, dialektika, un tas jāsaprot.

LA.lv