Latvijā
Sabiedrība

Skolasbiedri kļūst līdzcietīgāki, bērns attīstās labāk. Pieredze ratiņkrēslā parastā skolā 0


Katrīna skolā no stāva uz stāvu nokļūst īpaši ierīkotā ar pulti vadāmā pacēlājā.
Katrīna skolā no stāva uz stāvu nokļūst īpaši ierīkotā ar pulti vadāmā pacēlājā.
Foto: Karīna Miezāja

Uz klases ekskursijas laikā Pērnavā uzdotu jautājumu “Vai jums ir sociālais projekts ar bērnu ratiņkrēslā?” Rīgas igauņu pamatskolas pedagoģe Ivika Keisele atbildēja: “Nē, nav projekta, Katrīna mācās mūsu klasē.”

“Un kur tu iezīmēji Polārzvaigzni?” dabas zinību stundā Katrīnai Rozei Krūmiņai jautā klasesbiedrs un ieskatās viņas darba burtnīcā. Jo trešklasnieki strādā grupās, attīstot prasmi sadarboties un palīdzēt citiem. Gan Rīgas Igauņu skolas direktore Urve Aivare, gan klases audzinātāja Ivika Keisele, gan asistente Linda Ūzuleņa apstiprina – skolasbiedri cenšas dažādi palīdzēt Katrīnai, kura pārvietojas ratiņkrēslā. Bērna ar invaliditāti klātbūtne citiem māca līdzjūtību un empātiju (vārds “empātija” cēlies no grieķu valodas un nozīmē spēju iejusties citas personas emocionālajā stāvoklī).

Meklēja vietu parastā skolā

No mācību priekšmetiem Katrīnai vislabāk patīk zīmēšana. Pieaugusi viņa vēlētos kļūt par šuvēju. Māmiņa Jana Krūmiņa teic, šī iecere droši vien radusies tāpēc, ka meita bieži redz mammu mājās šujam. Ar Janu Krūmiņu sarunājos brīdī, kamēr Katrīna darbojas zīmēšanas pulciņā bērnu un jauniešu centrā “Altona”. Jana stāsta, ka vēl Katrīnai patīk spēlēt tenisu ratiņkrēslā. Krūmiņu ģimenē ir pavisam četri bērni, vecākā māsa Rebeka arī mācās Rīgas Igauņu pamatskolā – piektajā klasē, Katrīna ir vidējā meita, jaunākajai māsai Petrai ir seši gadi un pastarītim brālītim – gadiņš.

Mamma atceras, ka par Katrīnu ģimenei sacīts, ka bērniņš pats neelpos un neēdīs, nesmaidīs… Taču pēc ārstu veiktajām operācijām mazā smaidīja, reaģēja uz pasauli tāpat kā Janas vecākā meita. “Pēc Katrīnas pirmās operācijas mans vīrs viņu piereģistrēja bērnudārzā,” atminas Jana. “Vaicāju: “Kāpēc tu to dari?” Kad pusotra gada vecumā pienāca rinda uz vietu dārziņā, es sapratu, meitiņai kustību traucējumi ir, bet citādi – bērns kā bērns, kāpēc lai neapmeklētu dārziņu. Sākumā vedām uz privāto bērnudārzu, un tikai četru gadu vecumā Katrīna sāka apmeklēt parastu pašvaldības dārziņu. Toreiz jau sapratu, ka viņa mācībās tiek citiem līdzi.”

Jana Krūmiņa sāka meklēt skolu, kurā vispirms mācīties vecākajai meitai Rebekai, vēlāk arī Katrīnai un Petrai: “Pirmā skola, ko man Rīgas dome piedāvāja, bija speciālā izglītības iestāde bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, kur vispār nav nekādas vides pieejamības bērnam ratiņkrēslā,” Jana atceras smagās sarunas ar Rīgas domes ierēdņiem. Viņa meklē skolu trim bērniem, bet tiek ieteikta speciālā. Nevedīs taču abus veselos bērnus turp. Sapratusi, ka pašai jāiet uz skolām un jārunā.

“Skolā, kam būtu jāuzņem bērni atbilstīgi deklarētajai dzīvesvietai, man paziņoja, ka tā esot īpaši apdāvinātiem. Kaut gan ir parasta mikrorajona skola,” atminas daudzbērnu ģimenes māmiņa. “Nākamajā man neteica “nē”, bet redzēju, ka ļoti nobijušies no tā, ka būtu bērns ar invaliditāti.”

Par Igauņu pamatskolu bija dzirdētas labas atsauk­smes no citiem vecākiem.

Tajā Janai apsolīja: “Pamēģināsim.” Kad skola bija ar mieru, bija jādabū pašvaldības atļauja un solījums, ka gādās par vides pieejamību, lai bērns ratiņkrēslā tur var mācīties (skolā nebija lifta, tāpēc nepieciešams pacēlājs, lai tiktu augšā uz otro stāvu). Jana teica: “Divus gadus veltīju, lai to panāktu. Likums ļauj bērnam ar invaliditāti mācīties parastā vispārējās izglītības skolā, nevis speciālajā, un valsts piešķir asistentu. Bet pašvaldības ierēdņiem vienkāršāk šķita nedarīt.”

“Jāintegrē tagad, nevis vēlāk”

Mamma ir priecīga, ka meitai ir brīnišķīga klases audzinātāja un jauki klasesbiedri un skolasbiedri: “Es redzu, ka arī lielie pusaudži izturas draudzīgi pret Kristīni.”

J. Krūmiņa darbojas nevalstiskā organizācijā “Latvijas Spina Bifida un Hidrocefālijas biedrība”. Viņa ir atbalstījusi citas mammas pūliņus, lai bērns apmeklētu parastu vispārizglītojošo skolu. “Neiet viegli,” secina Jana. Viņa piebilst – kaut arī pamazām situācija mainās, direktore stāstījusi, ka tagad pedagogu konferencēs runā par iekļaujošo izglītību. Bērnudārzā, ko apmeklējusi Katrīna, šogad ir cita meitenīte, kam tāda pati diagnoze.

Ja Katrīna būtu iekārtota speciālajā skolā, neviens no viņas neprasītu to līmeni, ko meita jau sasniegusi, spriež J. Krūmiņa. “Tagad meita ir spiesta mācīties, turēties visiem līdzi. Sabiedrībā skaisti runā, ka invalīdi jāiekļauj darba tirgū. Bet kā iekļaut darba tirgū, ja viņš gājis speciālajā skolā, dzīvojis tādā siltumnīcas režīmā un ar reālo dzīvi nav saskā­ries? Ja bērnus neintegrē sabiedrībā skolas laikā, vēlāk to izdarīt ir daudz grūtāk.”

Protams, ne katru bērnu ar invaliditāti var ielikt parastajā skolā; ir arī tādi, kam jāmācās speciālajā, uzskata Jana.

Viņa zina, ka dažās Eiropas valstīs parastās skolās izveidotas atsevišķas klases bērniem ar invaliditāti, un piebilst: “Bet mums jau nav ne tās infrastruktūras, nedz sabiedrība ir gatava, ka, piemēram, skolā būtu viena tāda klase.”

Pamatskolas direktore Urve Aivare teic, ka iepriekš viņas pedagogiem ir bijusi pieredze ar vājredzīgu bērnu un ar skolēnu ar nelieliem garīgās attīstības traucējumiem: “Bet Katrīna mūsu skolā ir pirmais bērniņš ar kustību traucējumiem. Ar Rīgas domes starpniecību izdevās dabūt skolai pacēlāju, lai Katrīna ar ratiņkrēslu var uzbraukt otrajā stāvā, kur atrodas klase. Bet līdz trešajam bērns netiek. Tāpēc vajadzēja būvēt liftu, kas uzvedīs trešajā stāvā. Lifta celtniecība pašreiz norit.”

Kamēr klasesbiedri trešā stāva zālē sporto, ar Katrīnu nodarbojas speciālais pedagogs, dod īpašus vingrinājumus. Bet skolēnu velosacensībās Katrīna piedalījās, braucot savā ratiņkrēslā. Ir iecerēts, ka tad, kad būs pieejams lifts, Katrīna dosies uz deju nodarbību. Jo dejošanas pedagoģe meitenīti pazīst no vasaras nodarbībām “Altonā”, un viņai jau padomā pāris īpašas dejas.

Rakstīšana Katrīnai sokas nedaudz lēnāk nekā citiem, vajag papildus vingrināties, bet citādi viņa tiek līdzi. Skolā pirmā palīdze meitenei ir asistente Linda Ūzuleņa – rītos sagaida un pēcpusdienā pavada, palīdz sakārtot mācību piederumus, dažreiz palīdz latviešu valodas un angļu valodas stundās, noved uz ēdnīcu, pavada mācību ekskursijās u. c.

“Es jau biju kā asistente kopā ar viņu divus gadus bērnudārzā un atnācu līdzi uz skolu,” stāsta Linda. Viņai ir sociālo zinību skolotājas un izglītības darba vadītājas izglītība, un par asistenti piekritusi kļūt, paziņas uzrunāta un kristietes pārliecības dēļ.

Linda novērojusi, ka skolasbiedri Katrīnai grib ikdienā palīdzēt, piemēram, dodoties pusdienot, atver ēdnīcas durvis. “Daudz jautājumu mācību gada sākumā uzdod mazie pirmklasnieki. Viņi, redzot, ka es pavadu pa gaiteni Katrīnu vai pēc stundām mēs ārā gaidām, kad atbrauks vecāki, jautā, kāpēc meitene ir ratiņkrēslā, vai viņa nekad nestaigās. Prasa, kāpēc tā ir noticis: vai viņa saslima vai krita, vai mammu un tēti neklausīja. Tad bērniem daudz kas ir jāskaidro,” piebilst asistente.

Igauņu pieredze

Kad Ivika Keisele plāno ekskursijas, viņa zvana muzejiem, ka vēlas vest turp klasi, kurā ir viens bērniņš ar īpašām vajadzībām. Diemžēl nereti saņem atbildes: “Mums nav pielāgotas tualetes un nav lifta.” Dažu muzeju darbinieki par to ļoti atvainojas, bet citi vien nosaka: “Mums nekā tāda nav.”

Taču ne par skolēnu iespējām apmeklēt interesējošu ekspozīciju vien ir runa. Ivika spriež: ja mēs gribam, lai Latvija attīstās kā tūristus uzņemoša valsts, jāapzinās, ka arī cilvēki ar kustību traucējumiem ceļo un vēlas apmeklēt kultūras iestādes. Ivika salīdzina, ka Igaunija šajā ziņā tikusi daudz tālāk: “Mūsu klases ik gadu brauc ekskursijās uz Igauniju, un tur nekad nav bijis problēmu kaut kur tikt bērnam ratiņkrēslā.”

Braucot ekskursijās, tiek izraudzīti tādi autobusi, kuriem durvis pietiekami platas, lai droši var iecelt bērnu ratiņkrēslā.

“Ceļam mēs abas ar asistenti Lindu, šoferi nāk palīgā,” stāsta Ivika. Uz autobusu ar speciālo aprīkojumu, lai cilvēks ratiņkrēslā pats varētu iebraukt tranportlīdzeklī, rindā jāgaida ilgi, teic asistente.

Ivika Keisele atminas, ka kursos Igaunijā ļoti daudz uzzinājusi par to, kā strādāt ar bērniem ar invaliditāti: “Tur ir organizācija, kas nodarbojas ar Katrīnai līdzīgiem bērniem. Sapulcina vecākus, skolotājus, audzinātājus, asistentus ar mērķi dalīties pieredzē. Kursos man stāstīja, ko bērns ar tādu diagnozi spēj, ko var no viņa prasīt un ko ieteicams trenēt.”

Kursos stāstīts, piemēram, ka bērniem ar invaliditāti reizēm ļoti grūti būt troksnī, tad viņi nevar koncentrēties, un ko tādā gadījumā iesākt.

Reizēm Katrīna uzdevumus spēj izpildīt tikpat ātri kā citi, bet reizēm viņai vajag vairāk laika. Audzinātāja to zina un meitenīti nesteidzina. Skolotāja teic: “Klase ir ļoti labi šo situāciju pieņēmusi, citi bērni Katrīnu draudzīgi saprot. Bērni ar invaliditāti vispārizglītojošā skolā attīstās daudz vairāk nekā citos ap­stākļos (speciālajā skolā vai mājmācībā), jo viņi redz paraugus, uz ko tiekties. Un iemācās dzīvot sabiedrībā, kas ir ļoti svarīgi.”

Video – Dima Golubevs, “Apeirons”

Bērni ar invaliditāti skolās

Latvijā ir 8292 bērni ar invaliditāti. Šajā mācību gadā vispārējās izglītības mācību iestāžu 1. – 12. klasē iekļauti 6394 bērni (pērn – 6263 bērni) ar dažādiem traucējumiem.

Ar fiziskās attīstības traucējumiem 86 bērni;

Ar redzes traucējumiem 5;

Ar dzirdes traucējumiem 21;

Ar somatiskām slimībām 19;

Ar valodas traucējumiem 528;

Ar mācīšanās traucējumiem 4702;

Ar garīgās veselības traucējumiem 874;

Ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem 159.

LM un IZM dati

Kam pienākas asistenti

Saistītie raksti

5 – 18 gadus veciem bērniem un jauniešiem un pilngadīgiem cilvēkiem ar I vai II invaliditātes grupu ir iespēja saņemt no valsts budžeta apmaksātu asistenta pakalpojumu pārvietošanās atbalstam un pašaprūpes veikšanai pirmsskolas izglītības, vispārējās pamatizglītības, profesionālās pamatizglītības, arod­izglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās vidējās izglītības iestādēs (izņemot speciālās izglītības iestādes, kas saņem uzturēšanās izdevumus no valsts budžeta).

Publikāciju projektā “Cieņpilnu dzīvi visiem” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”.

LA.lv