Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. septembris, 2013
Drukāt

Solījumi turēti, koferi izpakoti


Ivars BušmanisIvars Bušmanis

Rīt Valsts meža dienests svin savu divdesmito dzimšanas dienu. Piedzīvojuši nemitīgas reformas, atlaišanas un mežniecību likvidēšanu, šo zīmīgo dienu meža darbinieki beidzot sagaida bez optimizācijas stresa. Vai arī sabiedrība var būt mierīga, jo mežs tiek apsargāts tikpat rūpīgi kā tad, kad mežsarga apgaitas bija nesalīdzināmi mazākas? Par to žurnālistu Ivara Bušmaņa un Anitas Jaunbelzeres saruna ar Valsts meža dienesta ģenerāldirektoru Andi Krēsliņu.

– Pirms divdesmit gadiem Latvijā bija 2000 mežsargu. Tagad – 360 mežziņi un vecākie mežziņi. Vai tiekat ar visiem darbiem galā?

A. Krēsliņš: – Pirms divdesmit gadiem dienesta cilvēkiem bija citi pienākumi, šie lielumi nav salīdzināmi, tādēļ runāšu par īsāku laika periodu. Protams, divi var paveikt vairāk nekā viens. Taču arī viens tehniski labi nodrošināts darbinieks var padarīt daudz. Tāpēc uzraudzība mežā šobrīd ir labāka nekā pirms diviem gadiem. Tagad Valsts meža dienestā visiem, kuriem tas nepieciešams darbam, ir dienesta transports un degviela, lai mēnesī nobrauktu 1600 kilometrus. Katram ir arī pārnēsājams dators un digitālās pozicionēšanas iekārta.

Es to kolēģiem biju solījis, bet vēl pirms pāris nedēļām darba biedri man atzinās, ka tikai retais ticējis, ka reiz tas tiešām tā būs. No šā gada pirmā janvāra cilvēkiem vairs nav stresa gaidāmo vai jau veikto reformu dēļ. Koferi ir izkrāmēti. Šo stabilitāti man ļoti gribētos noturēt.

– Vai statistika apliecina, ka kontrole uzlabojusies, vienam mežzinim uzraugot lielāku platību?

– Statistika nepārprotami liecina, ka pārkāpumu mežā kļuvis mazāk. Mums jau var pārmest, ka visu nepamanām, taču šādai tendencei ir arī citi iemesli. Agrāk bija ļoti daudz pārkāpumu, saistīti ar meža atjaunošanu un kopšanu. Šobrīd, kad šiem darbiem meža īpašnieki var izmantot Eiropas Savienības fondu naudu, pārkāpumu skaits neatjaunota vai nekopta meža dēļ krasi samazinās. Tāpēc nevaram lielīties, ka tas ir tikai mūsu nopelns. Taču mūsu cilvēki iesaka un iedrošina meža īpašniekus šos fondus izmantot. Tādu gadījumu, kad mežā būtu nelikumīgi nocirstas lielas platības un neviens to kādu laiku nebūtu pamanījis, nav. Sīku zādzību joprojām ir daudz.

Arī šajā ziņā izmaiņas likumos nākušas statistikai par labu – agrāk meža īpašnieks savā īpašumā malkai gadā varēja nocirst līdz desmit kubikmetriem sauso un vēja gāzto koku, bet šodien šādu ierobežojumu attiecībā uz bojātajiem kokiem nav. Taču šobrīd, īpaši Vidzemē, pieaug zādzību skaits no krautuvēm.

– Vai mežziņu alga ir konkurētspējīga ar atalgojumu privātajās struktūrās?

– Pēc optimizācijas atalgojums uzlabojās, bet tik un tā tas ir apmēram 50% no nozares vidējā, kas ir ap 900 latiem. Mūsu cilvēki šobrīd ar visām piemaksām vidēji pelna ap 500 latiem pirms nodokļu nomaksas, tikpat, cik vidēji valsts budžeta iestādēs. Tāpēc man, cīnoties par budžetu, nav īpaši pārliecinošu argumentu. Lemjot par atalgojumu, neviens neņem vērā, ka Latvijā meža nozare ir pelnoša, atalgojums tur liels, bet kvalifikācija vajadzīga tieši tāda pati kā mūsu cilvēkiem. Zināmā mērā mēs esam tāda kā kadru kalve “Latvijas valsts mežiem” vai privātajām meža apsaimniekošanas struktūrām.

– Un mežziņi pāriet no uzraugiem pie cirtējiem…

– Jā, vilkme ir pietiekami liela.

– Varbūt jums jāprasa kompensācija par kadru sagatavošanu? Kā hokeja klubiem. Un vai šī vilkme tomēr nebeigsies, jo ciršanas apjomi valsts mežos samazinās?

– Es visu laiku uz to ceru… Šis ir pirmais gads, kad aizgājušo vietā pie mums sāk nākt LLU Meža fakultātes studenti. Piesakās arī fizkultūras skolotāji un robežsargi. Taču daudziem ir doma, ka tas būs tikai atspēriens.

– Ko jaunie kadri pārzina labāk – mežu vai datoru?

– Datoru un valodas viņi pārzina labāk. Bet pamatzināšanas par mežu ir un pārējo var iemācīt. Ja mēs varētu pacelt atalgojumu līdz 80% no tā, ko saņem privātstruktūrās, tad dienests nostiprinātos. Tas būtu spēcīgs, zinošs, drošs un godīgs.

– Un šobrīd?

– Atsevišķi gadījumi, kad nezināšanas dēļ tomēr tiek pieļautas kļūdas, ir.

– Kurš izvērtē, vai kļūda pieļauta tīši vai neuzmanības dēļ?

– Vienkāršākajos gadījumos to izvērtējam mēs. Ja sākusies tiesvedība, tad materiālos zaudējumus aprēķina tiesa. Visā pastāvēšanas vēsturē Valsts meža dienestā ir bijuši gadījumi, kad atbildīgā amatpersona ir dabūjusi maksāt vairākus desmitus tūkstošus latu. Taču ne pēdējos gados. Sīkas kļūdas, protams, gadās.

– Pēc pēdējās reformas, kad mežsargi kļuva par mežziņiem, viņi it kā no medmāsu statusa kļuva par ārstiem. Vai mežziņi ir iemācījušies pieņemt lēmumus?

– Sākums bija ļoti grūts. Bijušie mežsargi bija pieraduši pie tā, ka viņiem vajadzēja aizbraukt un apskatīties, aprakstīt situāciju un gaidīt, ko izlems mežzinis. Šodien jau vairākums mežziņu no lēmumu pieņemšanas nebaidās. Mums ir stabila un stingra iekšējā kontrole, kad vienas virsmežniecības speciālisti auditē otru virsmežniecību un reizē arī mācās no kaimiņiem. Pēc pārbaudes rīkojam kopīgu sanāksmi, kurā piedalās gan audita veicēji, gan pārbaudītās virsmežniecības speciālisti. Tā arī apzināmies attiecīgā brīža aktualitātes.

Ar pārbaužu rezultātiem mežziņi var iepazīties mūsu mājas lapā. Tādas kļūdas, kādas agrāk bija lēmumos, kas tika pieņemti attiecībā uz ciršanu pēc caurmēra, šodien nav. Parādās aizvien kaut kas cits. Aktualizējas dabas aizsardzības prasību ievērošana, cirsmu izvietojums. Bet kopumā situācija kļūst aizvien labāka.

– Kāds šis gads bijis meža ugunsdzēsējiem? Karsta vasara vienmēr jūs baidījusi.

– Meža uguns apsardzība ir mūsu vislielākā problēma, un no šīs karstās vasaras mēs baidāmies joprojām. Pagājušie divi gadi šajā ziņā bija gandrīz ideāli, jo meteoroloģiskie apstākļi mūs lutināja. Šī vasara bija normas robežās, esam tikuši galā. Bet, ja degs nopietni, būs lielas problēmas. Kad tika nolemts meža ugunsgrēku dzēšanu atstāt mūsu ziņā, bija arī izrēķināts, kādi resursi vajadzīgi, lai meža dienests to reāli varētu izdarīt.

Ar materiāli tehnisko bāzi mēs puslīdz esam nodrošināti, bet atalgojums sezonas strādniekiem un cilvēkiem par dežūrām sestdienās un svētdienās ir pilnīga katastrofa. Bet sezonas laikā mežzinim jābūt sasniedzamam un gatavam doties uz ugunsgrēka vietu un sākt dzēst visas divdesmit četras stundas diennaktī, visas septiņas dienas nedēļā. Bija paredzēts, ka algām uguns apsardzībā iesaistītajiem mums papildus vajadzēs divus miljonus latu, taču neesam saņēmuši ne santīma. Uguns novērošanas torņos trūkst dežurantu, jo par minimālo algu vairs reti kurš šo darbu vēlas darīt. Ugunsdzēsības brigādes ir vāji nokomplektētas. Bieži vien ir tikai autovadītājs, bet dzēsējs – tas pats mežzinis. Vecākā gadagājuma cilvēkiem, kuri vēl būtu ar mieru vadīt ugunsdzēsēju auto, reti ir tik stipra veselība, lai strādātu lielā karstumā un stieptu pa mežu smagās šļūtenes. Tāpēc katru jaunu ugunsbīstamo sezonu mēs gaidām trīcošu sirdi. No 180 ugunsnovērošanas torņiem sargi atrodas tikai 110 torņos.

– Bet daudzi ugunsnovērošanas torņi ir ļoti sapucēti – ar pievedceļiem un saules baterijām…

– To mēs veicām, izmantojot Eiropas Savienības naudu, un ļoti stingri raudzījāmies, lai viss tiktu padarīts rūpīgi – lai tornis būtu savests kārtībā, lai krāsa būtu atbilstoša un turētos ilgi, lai būtu labs piebraucams ceļš. Saules baterijas torņos uzliktas tāpēc, ka ar laiku gatavojamies pāriet uz videonovērošanu.

– Viens cilvēks virsmežniecībā sēdēs pie monitora un skatīsies, vai kaut kur neparādās dūmu stabs? Bet varbūt pietiks ar vienu pa visu Latviju?

– Ar vienu nepietiks, jo izsaukumu un dūmu ir pietiekami daudz. Šobrīd mūsu lielais pluss ir operativitāte – mēs ātri atklājam, kamēr vēl viegli nodzēst. Neraugoties uz to, ka šovasar ugunsgrēku ir krietni vairāk nekā pērn – ap četriem simtiem –, izdegusī platība ir ap divsimt hektāriem. Tas nav daudz.

– Cik tālu esat tikuši ģeogrāfiskās informācijas sistēmas izveidē?

– Iepirkumi ir veikti. Jau vairāk nekā pusgadu notiek sistēmas teorētiskā izstrāde, un pavisam drīz notiks pirmie praktiskie izmēģinājumi. Domāju, ka tā reāli sāks darboties nākamā gada beigās. Tad visi kartogrāfiskie materiāli un aprakstošie dati būs sasaistīti. Līdz ar to darbs mežā kļūs vieglāks gan mums, gan meža īpašniekiem. Šobrīd kartogrāfiskie dati jāmeklē vienā vietā, bet pārējās datu bāzes ir citā vietā, tas aizņem laiku. Ja mums izdosies savu informatīvo bāzi sasaistīt ar Dabas aizsardzības pārvaldes datiem, Latvija šajā ziņā būs ļoti labā situācijā.

– Mežziņa lielākā problēma esot neprecīzas robežas un taksācija. Kā šādās situācijās iespējams izbēgt no konflikta?

– Mēs prasām, lai kupicas dabā būtu redzamas. Arī instrukcija nosaka, ka mežzinis lēmumus var pieņemt tikai tad, ja robežas ir skaidras. Mežzinim jābūt drošam, ka robežkonflikta nebūs. Sliktākajā gadījumā ir jāpasaka – kamēr jūs neizsauksiet mērniekus un neparakstīsieties, kur jums tā robeža īsti ir, tikmēr es ar jums nestrādāju. Taču parasti situāciju var atrisināt, izmantojot mežzinim pieejamos kartogrāfiskos materiālus.

Ja ir apšaubāma taksācija, mežzinis ir tiesīgs mainīt taksācijas datus. Ja īpašnieks tam nepiekrīt, situāciju vērtē komisija vai arī īpašnieks pasūta jaunu taksāciju.

– Vai tagad, kad jaunajā sistēmā nostrādāti gandrīz divi gadi, jums ir pārliecība, ka izvēlētais reformu ceļš bija pareizs?

– Mēs bijām spiesti iet šo ceļu, ne izvēlēties, kas būtu labākais. Turklāt, lai saprastu, kā labāk, ir skaidri jāzina mērķis. Šobrīd neviens mūsu valstī precīzu mērķi definējis nav. Ir tikai meža politika. Jo mūsu vairāk, jo meža uzraudzība ir stingrāka un precīzāka. Ja cilvēku skaitu vēl samazina, tad iespējas izdarīt ko nepareizu kļūs lielākas. Taču varu teikt ar pārliecību – ar tiem resursiem, ko valsts atvēlējusi meža uzraudzībai, apsardzībai un medību kontrolei, mēs izdarām maksimāli iespējamo. Šobrīd mūs pārbauda Valsts kontrole. Tā vērtē visu pēdējo gadu optimizāciju, bet īpaši pēdējā gada. Viņi iegulda ļoti daudz resursu, lai noskaidrotu, kā mēs pēc optimizācijas strādājam.

– Jūs Valsts meža dienestā strādājat kopš tā dibināšanas. Vai varat raksturot, kāds bija meža darbinieks pirms divdesmit gadiem un kāds tas ir šodien?

– Toreiz un tagad – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas struktūras. Toreiz mežniecības pilnībā apsaimniekoja mežu un mežsargs mežā darīja visu. No stādīšanas līdz ciršanai. Apgaitas bija 2000 hektāru. Mežsargam nebija ne dienesta transporta, ne degvielas, ne formastērpa. Izglītība – lielākoties vidējā speciālā. Instrumenti – mērlente un dastmērs. Mežniecībās rakstīja ar rakstāmmašīnām.

Veidojās privātie meži, un izsolēs varēja nopirkt kopšanas cirtes un kailcirtes. Papīrmalkai bija laba cena. Daudzi, lai izdzīvotu, piestrādāja. Ap 1997. gadu mēs jau sākām atsperties. Sākām pirkt automašīnas, formastērpus, degvielu. Reforma, kas notika 2000. gadā, Valsts meža dienestu sadalīja. Tieši no mūsu kadriem izaugusi akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, no mūsu budžeta tai atskaitīja arī sākuma kapitālu. No meža dienesta atdalījies arī Gaujas nacionālais parks un Meža konsultāciju pakalpojumu centrs.

Šodien visiem mežziņiem ir augstākā izglītība. Visi prot strādāt ar datoriem. Visi ir nodrošināti ar moderniem mērinstrumentiem, par kādiem mēs toreiz nesapņojām, jo nebijām tādus nemaz redzējuši. Palīgsaimniecības šodien ir reti kuram, jo siena vākšanai laika neatliek. Ar alkoholu un arī tikai brīvajā laikā draudzējas pavisam retais.

– Kādi, jūsuprāt, būsiet vēl pēc 20 gadiem? Varbūt tad meža dienestu aizstās uzraksts: “Uzmanību – mežā notiek videonovērošana”?

– Esmu pārliecināts, ka arī pēc divdesmit gadiem Latvijā mežs būs un būs arī cilvēki, kas to uzrauga. Sabiedrība būs vairāk zinoša gan par mežu, gan dabas aizsardzību, un apzinīguma līmenis būs audzis. Pieļauju, darba apjoms varētu samazināties. Līdz ar to vairāk uzmanības varēsim pievērst konkrētu meža vērtību uzraudzībai un apsardzībai. Vācijā, arī Dānijā meža masīvi ir iežogoti un izkopti kā parki. Šīs kļūdas mums nevajadzētu pieļaut. Tā vietā aizsargzonas vajadzētu izveidot jau ap esošajām dabas vērtībām, neaizmir-stot, ka no meža jāiegūst arī ekonomiskās vērtības. Domāju, ka meža aizsargājamās daļas attīstība nākotnē būs meža darbinieku galvenā kompetence.

– Varbūt sniegsiet jaunus pakalpojumus, piemēram, pavadīsiet sēņotājus uz labākajām sēņu vietām?

– Labākās ogu un sēņu vietas – tas viss mūsu datubāzēs būs pieejams, un tie, kas vēlēsies šo informāciju, virsmežniecībās varēs to saņemt.

– Mūsu lasītāji satraukušies, ka cilvēki ļoti intensīvi sēņo un nešpetni izrauj sēnes ar visu micēliju. Viņi jautā, vai nebūtu lietderīgi Latvijā veidot sēņu rezervātus.

– Latvijā tādu ir daudz, jo daudz ir platību, kurās cilvēki nav gadiem kāju spēruši. Arī bez oficiāliem rezervātiem. Mums ir tik daudz šo mazo rezervātiņu, ka valstī sēņu iznīcināšana nekādi nedraud.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+