Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
12. jūlijs, 2015
Drukāt

Guntis Ščerbinskis: Solvita paēdusi un karogs dzīvs (16)

Foto - LETAFoto - LETA

Latvijas Universitātes docente Solvita Olsena turpmāk 14. jūnijā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā – varēs mierīgi rīkot saviesīgas svinības, neizkarot pie savas mājas ballītes noskaņai traucējošo valsts karogu sēru noformējumā. Pēc iepriekš šai sēru dienā saņemtā brīdinājuma par karoga neizkāršanu, juriste Olsena Satversmes tiesā (ST) apstrīdēja likumā noteikto pilsoņa pienākumu pacelt valsts karogu noteiktās svētku un piemiņas dienās. Viņasprāt, tas ierobežojot izteiksmes brīvību.

ST, gatavojot spriedumu, acīmredzami, vadījusies pēc principa – lai vilks paēdis, bet kaza dzīva, un burtiski izlīdusi caur adatas aci. Tiesa nav bijusi tik drosmīga, lai valsts karoga likumā revidētu normu, kas nosaka pienākumu pacelt šo valsts simbolu. Jāteic – tas tiešām būtu par daudz, jo karoga pacelšanas tradīcija Latvijā ir viena no nedaudzajām tradīcijām, kas, lai arī simboliski un ar likuma pantu, tomēr atgādina par vienotu nāciju vai vismaz Latvijas ceļu uz vienotu sabiedrību, kam ir kopīga vēsture, svinamās reizes un tamlīdzīgi. Tomēr arī juriste Olsena var justies gandarīta par savu ieguldīto darbu konstitucionālās sūdzības sagatavošanā, jo ar ST spriedumu turpmāk fiziskas personas vairs nedrīkst sodīt par valsts karoga likumā noteiktā pienākuma nepildīšanu. Jāatdzīst, ka līdz ar to valsts karoga pacelšana kļuvusi par brīvprātīgu pienākumu un likumā turpmāk šai normai atvēlēta vairāk dekoratīva loma.


Vērtējot ST spriedumā paustos argumentus, jāteic, ka šajā reizē te netrūkst subjektīvisma. Piemēram, ST tiesneši akcentējuši šābrīža situāciju, kas ļauj secināt, ka, viņuprāt, 25 gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas Latvijas valstiskums un pilsoniskā apziņa ir nostiprinājusies, kamdēļ sankcijas par konkrēto pilsoņa pienākumu zaudē aktualitāti.

Tomēr ar tādu pašu subjektīvisma devu var apgalvot, ka tieši pēdējo divu gadu laikā ģeopolitiskā stāvokļa dēļ Latvijas valstiskums ir apdraudētāks kā jebkad agrāk, kopš neatkarības atgūšanas. Turklāt, nevaram izlikties neredzam arī informatīvo karu, kura viens no mērķiem ir šķelt mūsu sabiedrību, starp citu, arī attieksmē pret valstiskiem simboliem. Šajā ziņā ST spriedums pakalpo šiem mērķiem. Subjektīvs, manuprāt, ir arī ST paustais secinājums, uz kā balstīts lēmums par soda atcelšanu. Proti, demokrātiskā sabiedrībā neesot pieļaujama soda paredzēšana par viedokļa nepaušanu. Bet ir taču zināmas vairākas demokrātijas, piemēram, Beļģija, kur paredzēts sods par pilsoņu nepiedalīšanos vēlēšanās. Tāpēc, pat, ja arī nostājos to privātmāju īpašnieku pusē, kuriem karoga pacelšana līdz šim sagādājusi nepārvaramu piepūli, no Satversmes tiesas tik būtiskā jautājumā bija sagaidāma izsvērtāka argumentācija.

Kas notiks tālāk? Svarīgi ir apzināties un modelēt iespējamās sekas. Protams, esmu pārliecināts, ka lielākā daļa pilsoņu pildīs savu karoga pacelšanas pienākumu tāpat kā līdz šim, jo neba jau soda dēļ viņi to veikuši. Vienlaikus, esmu pārliecināts, ka netrūks pilsoņu, kuri demonstratīvi to vairs nedarīs, līdzīgi tiem, kas, piemēram, atsakās runāt valsts valodā. Zinot, kādas provokatīvas akcijas pret mūsu valsts simboliem bijušas līdz šim, pieļauju, ka uzradīsies arī kūdītāji, kuri kampaņveidīgi mudinās attiekties no valsts karoga pacelšanas. Kādi no tā visa būs ieguvumi? Ar nožēlu jāatzīst, ST spriedums rada augstu risku, ka valsts karoga pacelšana no labas sabiedrību saliedējošas tradīcijas kļūs par jaunu konfrontācijas objektu.

Kā saka, ar vislabākajiem nodomiem var bruģēt ceļu uz elli. Tāpat kā tehnoloģiju attīstībai nav robežu arī izpratne par vārda un izteiksmes brīvību sabiedrībā, protams, aizvien paplašinās. Atbilstoši mehānismi (autoritārismā – vieni, demokrātijā – citi) tomēr kalpo tam, lai samēroto kopējo ar individuālo labumu. Šajā gadījumā ST pozīcijā grūti saskatīt kādas rūpes par kopējo sabiedrības labumu. To liedz gan minētie ģeopolitiskie apstākļi, gan no ST sprieduma izrietošās iespējamās sekas. Jācer, ka ar juristu atbalstu tik drīz nenonāksim pie situācijas, kad pie privātmājām plīvos citu valstu karogi, piemēram, Krimas pievienošanas dienā, pie namiem, ko līdz ar uzturēšanās atļaujām iegādājušies iebraucēji. Arī to taču būtībā var pamatot ar Satversmes 100. pantu: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. ščerbinskim vajag padomāt par to karogu biežās izkarināšanas jēgu?

  2. Cilvēki, kas bija ar šo kundzi velobraucienā pa Franciju, stāsta, ka bezkaunīgāku un egoistiskāku būtni var pameklēt. Plus, lai dabūtu savu, viltīgi manipulē ar citiem.

  3. Turpmāk specdienestiem būs vieglāk noteikt pilsoņu lojalitāti.

  4. Ir vēl viena lieta, acīmredzami netaisnīga, kura bojā dzīvi privātmāju īpašniekiem – trotuāri. Iela ar visu ietvi ir pašvaldības īpašums, to izmanto visi, taču mājas īpašniekam ietve ir jātīra. Ziemā un rudenī (sniegs, lapas) cilvēks ir piesiets pie savas mājas un strādā par sētnieku. Šāda kārtība pie mums ir no padomijas laikiem. Varbūt atradīsies kāds enerģisks cilvēks, kas iesūdzēs tiesā?! Personīgi man šī lieta, paldies Dievam, nav aktuāla, jo mūsu ielai nav ietves, taču zinu, ka daudziem tas sagādā lielus kreņķus.

    • likumu ir smags sociālisma domāšanas paraugs. ne nu tikai karogs un trotuārs. karer par katru caur ST iziesim….. 🙂 ātrāk butu normālus likumdevejus ievelet, bet tādus atkal nav kur dabūt

  5. Demokrātijas vairāk kā kultūras nebūs, lai ko te par n-ājm okupācijām netrallinātu ščerbinskieši.

  6. ST akcents prasās pēc pārfrazējuma.
    “Piemēram, ST tiesneši akcentējuši šābrīža situāciju, kas ļauj secināt, ka, viņuprāt, 25 gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas Latvijas valstiskums un pilsoniskā apziņa zaudē aktualitāti.”

  7. Nav ko brīnīties, Sudrabas partijas biedra Kūtra “skola”.

  8. pasaule karogu nevilksana ir sodama lieta?? Vai kads to var pateikt

  9. nu man karogs nekad nebija pie mājas Atbildēt

    kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ ka mana māja ir meža vidū un policisti nekad lidz manim neatbrauc, turklāt māja vel atrodas dziļi manā īpašumā, var teikt ka tas jāšķērso lai līdz manim tiktu, un tikmer jebkuru suns apēdīs ja es neatsaukšu, bet ari mani vienmer tracinājis tas obligātais karoga karināšanas pasākums. piespiedu patriotisms nav patriotisms, tas ir tikai palieka no komunisma laika domāšanas. lamājam komunistus, čeku, bet paši nekur tālu no viņu darba stila un metodēm neesmam aizgājuši

    • Sanāk, ka Tu karogu izkar tikai cerībā, ka policists pie Tevis atbrauks, bet šams, maita, nebrauc, tad nafig jākar karogs.
      Jā, nu tas ir īpatnēs patriotisma paveids…

      • patriotisms noteikti nav Atbildēt

        faktā vai karogs ir vai nav, jo teikim daudzdzivokļu mājas iemitnieki ta’cu nekādi tad to patriotismu neizrāda , viņiem ir cilvēks kas to demonstrēviņu viet;a. sanāk diskriminācija, kamer vieniem pie kājas ir vai nav karogs jo viņus tas neskar( varu saderet ka 99,99% toe pseidopatriotu kas te netā kviec par sodiem karoga karināšanai, paši nemaz nekarina, jo nav pie kā) bet citus soda par ” patriotisma neizrādišanu” . tad taisnigi butu ka pie daudzdivokļu mājas karoga pacelšanas jāsapulcejas visai mājai, ja kāds neierodas uz svinigo karoga izkāršanu tam uzrais soda kvīti. nav jau grūti prasit lai citi ” izrāda patriotismu” ja pašu tas neskar

        • Nu, nav tev tā patriotisma, un tad? Netaisnojies un nepārliecini citus. Sapratām. P.S. nez kā ar atkritumu izvešanu meža vidū. To jau arī neviens neizkontrolē, vai ne? P.S.S. Bet, ja ienaidnieks iebruks, tas tevi arī meža vidū atradīs un suns tankam nebūs šķērslis. Bet varbūt labi saprat8sieties.

  10. Pie manas mājas karoga vairs nebūs nekad! Un ne jau kaut kādas noraidošas attieksmes dēļ (tieši otrādi – savulaik gan uz barikādēm gāju, gan svarīgākajās demonstrācijās. Un ne jau tāpēc to darīju, lai Latvijā paliktu kā PSRS, tikai viss otrādi). Tā obligātā karogošanās daudzus gadus man sagādājusi gana kreņķu – kad braucu mājās pēc diennakts dežūras un domāju – paspēšu atbraukt pirms policistiem un izkārt to karogu vai tomēr viņi būs pirmie un man jau no tā nelielās algas nāksies maksāt sodu?! Esmu pārliecināts, ka vismaz 90 %-ti privātmāju īpašnieku jūtas ļoti pateicīgi Olsenas kundzei, jo šī obligātā karogošanās daudziem sagādāja galvassāpes. Jo cilvēki tak nesēž mājās, pat pensionāri dažreiz grib kaut kur aizbraukt. Neslēpšu – jūtu ļaunu prieku par dažu eksaltētu žurnālistu un deputātu kreņķiem tagad. 😀 Un esmu droši pārliecināts – pat vislatviskākajos privātmāju rajonos karogu turpmāk būs maz, it sevišķi sēru dienās. Vai Latvija nebija palikusi vienīgā valsts Eiropas savienībā, kur karogi pie privātmājām jākar obligāti? Malacis, Olsenas kundze, lai Jums veicas!

  11. ST, gatavojot spriedumu, vadījusies pēc principa lai vilks paēdis, bet kaza knapi dzīva!

  12. ST ir bez mugurkaula

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (31)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Jūs, bērniņi, nāciet…

Bijušais premjers, tagadējais uzņēmuma “Latvijas Gāze” vadītājs Aigars Kalvītis turpmāk varēs daudz biežāk sazināties ar savu bērnības draugu Kasparu Upacieri jeb Ufo, kurš pieņemts darbā par sabiedrisko attiecību speciālistu. “Latvijas Gāzē” iztiku pelna arī tādi bijušie politiķi un amatpersonas kā Jānis Straume, Vinets Veldre un Elita Dreimane.

Lasītāju aptauja
Vai Egila Baldzēna vadībā arodbiedrības kļūs ietekmīgākas?
Draugiem Facebook Twitter Google+