Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
10. aprīlis, 2012
Drukāt

Šonedēļ izšķirsies, vai Zinātņu akadēmiju vadīs fiziķis vai mākslas doktors

lacis1_letaag_1

Ceturtdien, 12. aprīlī, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) biedriem būs jālemj, kurš turpmāk vadīs šo organizāciju – Latvijas Universitātes profesors, fizikas doktors, bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis vai Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, mākslas doktors Ojārs Spārītis. Iztaujāju abus kandidātus par to, ko viņi vēlētos paveikt, vadot LZA.


“Sabiedrībā ir ačgārns priekšstats par to, kas ir Latvijas zinātne. To esmu sapratis, vērojot, kas notiek vietās, kur spriež par zinātni, sākot no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ar tās pašreizējo vadītāju un beidzot ar ikvienu, kam viedokli par Latvijas zinātni pavaicā uz ielas. Valstī ir jābūt prioritātēm, un to skaits nevar būt bezgalīgs. Zinātnei jākļūst par vienu no prioritātēm,” saka I. Lācis. Viņš cer, ka, popularizējot sabiedrībā zinātnes nozīmību un zinātnieku veikumu, izdosies panākt, ka “ikviens sajutīs, ko zinātnieki dara viņa un valsts labā, kā vairo nacionālo kopproduktu”. Tad arī valsts naudas dalītāji kļūs dāsnāki pret zinātniskajām institūcijām. “Līdz šim neesam spējuši parādīt tos izcilos jaunos cilvēkus, kas zinātnē veic pasaules līmeņa darbus, nes pasaulē Latvijas vārdu un rada pievienoto vērtību,” secinājis I. Lācis.

No viņa teiktā izriet, ka iecerēts vairot arī pašas LZA nozīmību un atpazīstamību. “LZA daudzās jomās ir labākie eksperti, kādi vien var būt, taču šīs ekspertīzes iespējas bieži vien netiek izmantotas.” Jāpanāk, lai valdība neuzdrošinātos pieņemt lēmumus par zinātni bez LZA ziņas.

Par komunikāciju daudz runā arī O. Spārītis. Viens no iemesliem, kāpēc viņš piekritis kandidēt uz LZA prezidenta amatu, ir paša līdz šim paveiktais komunikācijas jomā saziņā gan ar sabiedrību, gan pašvaldībām, gan augstskolām. Turklāt komunikācijas un sadarbība notikusi arī starp dažādām zinātnes struktūrām un līmeņiem. 
sparitis_Leta_LK_1

O. Spārītis uzsver, ka LZA jādarbojas, “mēģinot sataustīt to, kas Latvijai tautsaimnieciski un kultūras ziņā ir visvairāk nepieciešams”.

Ja būtu LZA prezidents, O. Spārītis pievērstos arī augstākās izglītības jautājumiem, cenšoties panākt, lai augstskolu absolventu sagatavošana atbilstu darba tirgus proporcijām, lai vairāk jauniešu studētu eksaktās zinātnes. “Izglītības ministram Ķīļa kungam ir taisnība, kad viņš saka, ka demogrāfiskās situācijas un darba tirgus prasību dēļ augstskolām būs jākoncentrējas,” atzīst O. Spārītis.

Paralēli Latvijas studentu izglītošanai augstskolas varētu atvērt studentu plūsmas svešvalodās, lai Latvijas augstākā izglītība kļūtu par pakalpojumu un ļautu izglītībai pelnīt ar zināšanu eksportu.

Šā brīža zinātnes stāvokli O. Spārītis raksturo kā divējādu – daļa zinātnieku pēc PSRS sabrukuma spēja savus izpētes projektus un inovācijas pārorientēt uz Rietumu tirgu, taču – “vienmēr var labāk un vairāk.” “Zinātniskās izstrādes jāpozicionē tā, lai valsts tautsaimniecībai tās nestu maksimālu labumu,” teic O. Spārītis. Zinātnei būtu jāspēj palielināt Latvijā ražoto preču pievienotā vērtība un jāpalīdz valstij ekonomiski atsperties. Taču šis mērķis būs grūti sasniedzams, kamēr valstī nebūs zinātnes politikas – administratīvi menedžētas vadlīnijas, kas aizstāvētu IZM un izrietētu no LZA ekspertu un citu analītisko institūciju prognozēm.

 

Jāpērk zinātnieki

I. Lācis uzsver, ka Latvijā šobrīd kritiski nepietiekot zinātnieku. Piemēram, Somijā ir tikai divreiz vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā, bet zinātnieku gandrīz desmit reizes vairāk. Padomju laikā Latvijā strādāja 14 000 zinātnieku, tagad, pēc I. Lāča aplēsēm, tādu ir vien aptuveni 2000. Par zinātnieku, neatlaidīgi strādājot, pat pie labas apstākļu sakritības var kļūt ne agrāk kā 15 gados. Tāpēc I. Lācis kā risinājumu iesaka zinātniekus nopirkt. Proti, aicināt pētniekus no citām valstīm strādāt Latvijā. Viņi šurp braukšot, ja algā piedāvās 40 – 60 tūkstošus eiro gadā. Ko teiks vietējie zinātnieki, ja ārzemniekiem maksās daudz vairāk? I. Lācis skaidro, ka uz šiem labi atalgotajiem amatiem būtu konkurss, un, ja Latvijas zinātņu vīri būs labāki par ārvalstniekiem, šos amatus varēs ieņemt vietējie. Jau tagad Latvijas zinātnē strādājot veiksminieki, kuri pelna ap 40 tūkstošiem eiro gadā.

 

I. Lācis atzīst, ka pašreizējais Latvijas zinātnes finansējums ir 20 reižu mazāks uz vienu iedzīvotāju nekā vidēji Eiropā, taču, ja šo mazumiņu dalītu tikai starp veiksmīgākajām zinātnieku grupām, “pie esošā zinātnieku skaita naudas pilnīgi pietiktu”.

 

Paši nav pasaules zinātnes spīdekļi

Vaicāti, kāpēc kandidē uz šo amatu, abi vispirms min, ka uzaicināti. O. Spārītis uzsver, ka viņu uzrunājuši tagadējais LZA prezidents Juris Ekmanis un bijušais prezidents Jānis Stradiņš, bet I. Lācis atsaucies kolēģu aicinājumam.

I. Lācis piemin arī vēlmi pārbaudīt sevi un uzsver, ka “ir pēdējais brīdis, lai sabiedrībā mainītu priekšstatu par zinātni un zinātniekiem Latvijā”.

 

Kad jautāju, kādi ir LZA prezidenta amata kandidātu nozīmīgākie veikumi zinātnē, I. Lācis paškritiski teic: “Nekad neesmu bijis nekāds pasaules zinātnes spīdeklis.” Tūlīt pēc tam viņš uzsver, ka daļa viņa zinātnisko darbu tiek starptautiski citēti.

 

I. Lāci priecē, ka izdevies darboties komandā, kas pirmā pasaulē apzināti ieguvusi magnija oksīda monokristāliskas plānas kārtiņas, ko var leģēt ar izoelektroniskajiem piejaukumiem. Tā tika iegūti kristāli, kurus izmantoja, lai pierādītu, kā autolokalizējas eksitoni platzonas pusvadītājos. Cīrihes augstākajā tehniskajā skolā kopā ar kolēģiem izdevies izaudzēt monokristālu jaunam materiālam, kurā varētu uzglabāt ūdeņradi.

Arī O. Spārītis nenosauc vienu vērtīgāko pētījumu. “Mani pētījumi ir bijuši Latvijas kultūras vēsturē – Latvijas renesanses, baznīcu, reformācijas periods. Mana mūža mīlestība ir Latvijas sakrālā kultūra – esmu veltījis grāmatas un publikācijas Latvijas dievnamu kultūrai, atjaunošanai un restaurācijai, popularizēšanai un izpratnei.”

Kāpēc LZA locekļiem par savu līderi vajadzētu izvēlēties tieši viņu, nevis konkurentu, jautāju abiem amata kandidātiem. I. Lācis atbild īsi: “Tāpēc, ka esmu dabaszinātnieks.” No atbildes izskaidrojuma noprotams, ka I. Lācis uzskata – Latvijas eksaktās jomas zinātnieki ir profesionālāki par sociālo un humanitāro nozaru pārstāvjiem.

O. Spārītis šo jautājumu nosauc par humora pilnu un teic, ka mūsu saruna nav priekšvēlēšanu kampaņa, jo ar pašslavināšanos LZA locekļu izvēli ietekmēt neesot iespējams.

 

Uzziņa

Latvijas Zinātņu akadēmijā ir 109 īstenie locekļi, 56 goda locekļi, 90 ārzemju locekļi, 130 korespondētājlocekļi, 79 goda doktori. LZA ir gan aktīvi strādājoši, gan pensionējušies zinātnieki.

Aprīlī beidzas līdzšinējā akadēmijas vadītāja Jura Ekmaņa otrais četru gadu pilnvaru termiņš. LZA statūti paredz, ka prezidentu ievēl uz četriem gadiem ne vairāk kā divas reizes pēc kārtas. Iepriekšējā termiņa prezidents pēc amata atstāšanas tradicionāli tiek ieteikts par viceprezidentu, un tātad arī par Senāta un Prezidija locekli.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+