Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. maijs, 2012
Drukāt

Spāņi starp tradīcijām un krīzi


spanis_leta

Spānija ir viena no tām Eiropas valstīm, kas šobrīd balansē uz bankrota robežas. Kā dzīvo spāņi un vai viņu dzīvesveids mainās ekonomiskās situācijas ietekmē? 


 

Latvietes pieredze

Latviete Ilze jau vairākus gadus dzīvo Valensijā. Viņa atceras: “Mums abiem ar vīru Latvijā bija ļoti labi apmaksāts darbs, bet līdz ar krīzes sākšanos abi to zaudējām. Vīrs labi zināja spāņu valodu un bija strādājis Spānijā pirms mūsu iepazīšanās, tāpēc vienā dienā salikām mūsu iedzīvi mašīnā un trīs diennaktis ceļojām uz Spāniju, jo citu iespēju neredzējām un citas valodas nezinājām. Jau otrajā dienā pēc mūsu ierašanās vīrs sāka strādāt, bet tagad viņam te ir celtniecības firma, kurā pēc vajadzības palīdzu arī es. Mani pirmie iespaidi bija graujoši. Aizbraucām pie vīra paziņu ģimenes, un greznais dzīvoklis man lika domāt, ka tur mīt bagātnieki, taču izrādījās, ka tā dzīvo vienkārši strādājoši cilvēki. Spāņos mani visvairāk pārsteidza viņu laipnība, tas, ka visur un vienmēr sasveicinās un atvadās. Nepieņemama man ir cūcība bāros, paradums visu mest uz grīdas.”

Ilze stāsta, ka Spānijā ģimenes galva ir vīrietis, lēmumus tradicionāli pieņem vīrieši, kaut gan mūsdienās arī sievietes viedoklis un vēlmes ir ļoti svarīgi. Spāņu sievietēm ir iespēja atstāt bērnu bērnudārzā jau no pirmajiem mēnešiem, pēc Ilzes novērojumiem, to dara 90% māmiņu. Iepriekš strādājušām sievietēm ir iespēja arī palikt mājās ar bērnu un saņemt 100 eiro pabalstu, taču dzīve valstī ir dārga, tāpēc sievietes izvēlas atgriezties darbā.

 

Uz jautājumu, vai spāņu jaunieši agri kļūst patstāvīgi, Ilze atsmej: “Īsti memmesdēliņi, ne ko pielikt, ne atņemt! Standarts ir vismaz līdz 30 gadiem dzīvot pie vecākiem vai uz vecāku rēķina. Šeit ir normāli dibināt savu ģimeni tikai ap 40 gadu vecumu.

 

Bieži ir gadījies redzēt smieklīgus skatus, piemēram, atbrauc dēls, tā ap 35 gadiem, izskatīgs vīrietis, un sauc pa visu sētu – mammuci, kas šodien būs garšīgs vakariņās? Sākumā biju šokā, ka spāņu sievietes pret saviem bērniem izturas vienādi – vai bērnam četri vai četrdesmit gadi.”

Jautāta par pašreizējo parādu krīzi valstī, Ilze saka: “Salīdzinot ar Latvijā piedzīvoto, te es krīzi neizjūtu, kaut gan ziņu raidījums stundas garumā var runāt tikai par to, ka ir briesmīga krīze un valstij draud bankrots. Starp mūsu daudzajiem paziņām ir tādi, kas ar augstāko izglītību jau gadus trīs sēž bez darba. Es personīgi uzskatu, ka kaut kādu darbu var atrast, taču spāņi nevēlas pielāgoties un samazināt savas prasības. Piemēram, viens draugs agrāk strādāja apbedīšanas birojā un pelnīja 3000 eiro mēnesī, tagad jau divarpus gadus ir bez darba, kaut kādi piedāvājumi ir, bet viņš taču neies strādāt par zemāku algu, nekā saņēmis agrāk.

Mans secinājums – spāņiem patīk slinkot. Ja viņiem maksā ļoti labu algu, tad kaut cik kustēsies, bet citādi nekā. Man ir gadījies neskaitāmas reizes strādāt kopā tieši ar kārtīgiem spāņiem, un arī viņiem stundas laikā vajag izkūpināt desmit cigaretes un tikai tām pa vidu kaut ko padarīt. Latvieši no spāņiem varētu pamācīties vairāk smaidīt, bet spāņi no latviešiem noteikti varētu mācīties strādāt un darīt savu darbu ar godu! Man šeit ir nācies iemācīties darboties desmitreiz ātrāk, bet ar tūkstošreiz zemāku kvalitāti, jo viņiem ir vienalga, kā – ka tik tā krāsas bundža ir uz sienas… Latvijā biju augsta līmeņa apdares meistare, bet te sāku atkal no nulles, jo citi materiāli un citas prasības.”

 

Spānietes redzējums

37 gadus vecā Marija del Valle Montesa Torresa ir dzimusi un augusi Seviljā, bet pašlaik strādā par spāņu valodas skolotāju Romā. Savu tautu viņa raksturo šādi: “Esam mantojuši kultūru, kas ietver dažādas reliģijas un ideoloģijas, tāpēc esam ar plašu redzesloku, atvērti un pieklājīgi. Esam toleranti ar visu rasu, politiskās piederības un seksuālās orientācijas cilvēkiem, mūsu uztverē katrs cilvēks ir unikāls. Esam lepni par savu valsti, mums ir stipra ģimenes izjūta.”

Marija atzīst, ka spāņu jauniešu patstāvība tiek atlikta uz aizvien vēlāku laiku, jo jaunieši ilgāk studē. “Spāņu mammām patīk pasargāt un palutināt savus bērnus, tomēr, salīdzinot ar Itāliju, spāņu jaunieši nav tādi memmesdēliņi kā itālieši. Itālietes savus bērnus vairāk kontrolē un valda pār viņiem, bet mēs cenšamies atbalstīt, kopt ģimenes vienotību. Tāpēc rezultāts ir citāds.”

 

Par krīzi Marija saka: “Cenšamies pārdzīvot šo vēsturiski grūto brīdi ar paškritiku un sparu. Esot Itālijā, redzu, ka itālieši uztver krīzi ar upura attieksmi, bezcerību, izskan pat frāzes: “Man kauns par šo valsti.” Spānijā neko līdzīgu neesmu dzirdējusi, esam vairāk optimisti un neuzgriežam muguru savai zemei arī grūtā brīdī.”

 

Tādēļ Marijai šķiet paradoksāli, ka pašlaik krīze skar Eiropas dienvidu valstis, kurās ir vairāk dabas resursu. Viņa pieļauj domu, ka Eiropas varenie šo krīzi vēlējušies kā pretsparu iespējai, ka dienvidu valstis varētu izlemt iztikt bez Eiropas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+