Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. jūnijs, 2012
Drukāt

Spāņu ogļraču pēdējā cīņa


Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Spānijas valdības lēmums ekonomiskās krīzes dēļ krasi samazināt atbalstu valstī esošajām ogļraktuvēm izraisījis streikus, manifestācijas un sadursmes ar policiju, kas turpinās no jūnija sākuma, kā arī pamudinājis 180 ogļračus doties 500 km garā protesta gājienā uz Madridi.

 

Spānijas vēsturē trešā “Melnā gājiena” mērķis šoreiz nav uzlabot darba apstākļus vai prasīt lielāku algu, bet tikai saglabāt ogļraktuves līdz ES noteiktajam 2018. gadam.

 

Prasa ievērot norunas

1. jūnijā aizsāktais ogļraču streiks ir pilnībā apturējis Spānijas ogļraktuvju darbu, jo tajā piedalās 100% strādājošo. Beidzamajās nedēļās Astūrijas un Leonas provincēs okupētas trīs ogļraktuves, vienā no tām septiņi ogļrači jau 25 dienas neiznāk no pazemes. Protestu laikā ogļrači bloķējuši ceļus, bet 22. jūnijā iesāka tā saukto Melno gājienu no Leonas uz Madridi. Paredzēts, ka melnajos darba tērpos ģērbtie strādnieki, kas devās ceļā no vairākām ogļraču pilsētiņām vienlaikus, ieradīsies Madridē 11. jūlijā. Pirms došanās ceļā viens no tā dalībniekiem Horhe intervijā mēnešrakstam “E-il mensile” paskaidroja: “Ogļraktuvju problēma ir daudz plašāka nekā viena diskusija parlamenta sēžu zālē. Ogļraktuve ir darbs, dzīve, ciešanas un iedrošinājums tām provincēm, kas pārtiek no akmeņogļu ieguves un bez šī darba grimtu nabadzībā.”

Ogļraču protesti ir guvuši pārējo valsts iedzīvotāju atbalstu, un gājiena dalībnieki nakšņo skolās un sporta zālēs, ko viņu rīcībā nodevušas lielākas un mazākas pašvaldības. No Leonas līdz Madridei ir 487 kilometri.

 

“Iesim pa ielām un autostrādēm gan karstā saulē, gan jebkuros citos laikapstākļos. Bet es nebaidos. Man un maniem kolēģiem nav bail. Nav bail, jo mēs ticam savai lietai un tāpēc, ka šis ir vienīgais civilizētais veids, kas mums palicis, lai liktu valdībai apdomāties un iebilstu pret tās lēmumu,” teica Horhe.

 

Spānijas vēsturē šis nav pirmais ogļraču gājiens uz Madridi. 1962. gadā ogļraktuvēs strādājošie ar streiku, protestu un gājiena palīdzību cīnījās par darba apstākļu uzlabošanu un algu palielināšanu. 1992. gadā uz galvaspilsētu kājām devās 500 ogļrači, kas protestēja pret parādos iegrimušas ogļraktuves slēgšanu un strādājošo atlaišanu. Toreiz valdība atteicās tikties ar gājiena dalībniekiem, tomēr aizsāka dialogu ar arodbiedrībām un uz laiku atlika ogļraktuves slēgšanu. Šoreiz ogļrači prasa tikai to, lai tiktu turpināta līdz šim paredzētā ogļraktuvju subsidēšana līdz 2018. gadam, kad tās jebkurā gadījumā tiks slēgtas.

 

Nepazīst peļņu

Spānijā šobrīd strādā 7900 ogļrači, kas sadalīti 47 ieguves zonās un gadā saražo 8,5 miljonus tonnu akmeņogļu. 1985. gadā, kad Spānija iestājās Eiropas Ekonomikas Kopienā, ogļraktuvēs strādāja 52 910 cilvēki, taču Eiropas politika un jaunievedumi enerģijas ražošanā ir pakāpeniski izspieduši šo sektoru. Tomēr pat savos ziedu laikos Spānijas ogļraktuves, kuras eksistē kopš 1801. gada, nekad nav bijušas ienesīgas. Tās nebija izdevīgas 20. gadsimta sākumā, kad britu akmeņogles maksāja divreiz lētāk, un jo vairāk tās nav izdevīgas mūsdienās, kad dzīvo no valsts subsīdijām un atņem finansējumu videi draudzīgāku un efektīvāku enerģijas avotu apguvei.

Jau 1935. gadā viens no tā laika ietekmīgākajiem spāņu ekonomistiem Romans Perpiņja Grau rakstīja par to, ka akmeņogļu ieguves subsidēšana atstāj negatīvu ietekmi uz pārējām tautsaimniecības nozarēm, bet 77 gadus vēlāk situācija nav būtiski mainījusies. Turklāt Spānijas ogļraktuves nespēj nodrošināt valstij nepieciešamo akmeņogļu daudzumu – bez pašu saražotajām vēl gandrīz 20 miljoni tonnu tiek ievesti no citām valstīm. Pat akmeņ-oglēm bagātais Astūrijas reģions importē 70% no tajā patērētajām oglēm.

 

Prognozē neveiksmi

Taču ogļraktuvju saglabāšana ir kļuvusi par sociālu jautājumu, jo akmeņogļu ieguves zonā tā ir vienīgā saimnieciskā darbība un iedzīvotājiem ir neiespējami atrast citu darbu. Spānija šobrīd ir Eiropas valsts ar visaugstāko bezdarba līmeni, vai tā var atļauties aizsūtīt mājās arī ogļračus? To skaita samazināšana jau ir izraisījusi apdzīvoto vietu pamešanu, īpaši Teruelas provincē, kur pirms gadsimta bija 
252 000 iedzīvotāju, bet 2001. gadā vairs tikai 136 000 un 43 neapdzīvoti ciemati.

Eiropas Savienība ir atļāvusi subsidēt ogļraktuves līdz 2018. gadam, kas ļautu apturēt to darbību pakāpeniski, neatlaižot nodarbinātos piepeši, bet gan pārkvalificējot tos vai paredzot pirmstermiņa pensionēšanās iespēju.

 

Vienlaikus ES prasa Spānijai samazināt valsts izdevumus, ko valdība cenšas izpildīt, cita starpā samazinot subsīdijas ogļraktuvēm par 190 miljoniem eiro jeb 63%, kas, pēc arodbiedrību un raktuvju īpašnieku aplēsēm, nozīmē tūlītēju sektora nāvi.

 

Tomēr krīzes situācijā, lai saņemtu ES palīdzību, Spānijas valdība ir spiesta pieņemt drastiskus lēmumus un baidās, ka, piekāpjoties ogļračiem, pamudinātu uz līdzīgu cīņu citas nozares, kurām samazināts valsts finansējums – raksta spāņu laikraksts “El Pais”. Tādēļ preses izdevums prognozē, ka ogļračiem vairs neizdosies iežēlināt valdību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+