Dabā
Zaļā dzīvošana

Kas ir zaļie griķi un auzas? Ar “dzīvajiem graudiem” iepazīstina “Kaņepīšu” biosaimnieki 16

Tagad modē ir zaļie griķi un kailgraudu mieži. Cik vērtīgi tie ir? Vai var izmantot diedzēšanai? IRĒNA TUKUMA NOVADĀ

Kocēnu novada bioloģiskajā saimniecībā “Kaņepītes” audzē graudaugus vairāk nekā 200 hektāru platībā. Saimnieki Guntars Antonijs un Dita Mitničuka apgādā veikalus, restorānus un tiešās pirkšanas grupas ar 36 veidu pašu saražotiem pārtikas produktiem, tostarp dzīvajām auzu pārslām, zaļajiem griķiem, pelēko zirņu miltiem, šķeltajiem zirņiem. Lielāko daļu produkcijas viņi eksportē uz Vāciju, Holandi, Igauniju, Lietuvu. Saimniecībā graudus maļ pašu atjaunotās senās dzirnavās ar dzirnakmeni. Visus darbus saimnieki veic paši. Ditas ziņā ir fasēšana, pasūtījumu pieņemšana, produkcijas realizācija, bet Guntars atbild par visiem zemes darbiem.

– Esam absolūti neatkarīgi, jo mums ir savs graudaugu kombains, kalte, traktori – viss, kas vajadzīgs pārstrādei, – lepojas bioloģiskie lauksaimnieki.

Zaļie griķi ir dzīvi

Nekarsētie jeb zaļie griķi kļūst arvien populārāki veselīga uztura piekritēju vidū. Tiem ir citāds lobīšanas princips. Veikalos nopērkamie brūni grauzdētie griķi tiek lobīti ar tvaiku, bet zaļos griķus pēc nokulšanas termiski neapstrādā. Izkaltētiem graudiem tikai mehāniski noloba brūno miziņu (dzirnavās caur akmeņiem veļoties, griķi pārstrādes procesā attīrās no sēnalām). Tādējādi iegūst zaļos griķus, ko izmanto pārtikas produktu ražošanā.

– Citviet Eiropā tvaicētos griķus nemaz nepazīst, bet pie mums tie vēl ir kā padomju laiku mantojums. Termiski apstrādātiem griķiem ir specifisks aromāts, asāka garša, turklāt tie arī nespēj dīgt, – skaidro saimniecības “Kaņepītes” īpašnieks. – Latvijā pašlaik nav nevienas saimniecības, kas ražotu bezglutēna produkciju. Savā saimniecībā visu veidu labību sējam ar vienu sējmašīnu, kuļam ar universālo kombainu, maļam vienās dzirnavās, tāpēc visai produkcijai klāt ir glutēns. Mums neatmaksājas ražot bezglutēna graudaugu produktus, jo Latvijas tirgus nav tik liels.

Saimniecībā audzē griķu šķirni ‘Aiva’. Salīdzinājumā ar citām tā ir labāka, jo lakst­augiem nav tik daudz lapu un ražu var novākt pirms vēlajām salnām. Audzējot bioloģiski, griķu ražība ir 1,5 t/ha. Ja kuļ vēlu, griķos ir augsts mitruma līmenis (virs 30%), tāpēc viss ūdens jādabū ārā žāvējot. Normālos apstākļos vākti griķi satur 14% mitruma.

Diedzē līdz pirmajiem dīgstiem

Svaigi diedzējumi ir īsta veselības bumba un lielisks uzturvielu avots organisma spēcināšanai, tāpēc tos uzturā lieto svaig­ēdāji – cilvēki ar specifiskiem ēšanas paradumiem (viņu uzturā ir termiski neapstrādāti augu valsts produkti vai ēdieni, kas nav gatavoti par +45 °C augstākā temperatūrā).

Saimniece Dita stāsta, ka viņai pašai visvairāk zaļumu kārojas martā, aprīlī – tad arī sākot dažādu graudu diedzēšanu. Šim nolūkam nepieciešami, piemēram, mehāniski lobīti, veseli griķu graudi, burka, gumija, marle (vai kāds audekla gabals) un šķīvis. Griķus iepriekš kārtīgi noskalo, tad iemērc uz 2–3 stundām. Uzbriedušos griķus ieber sietā un zem tekoša ūdens vēl noskalo gļotaino šķidrumu, pēc tam ber burkā.

Burkai uzliek marli un apliek gumiju. Apgriež burku otrādi un uzliek uz šķīvja, pielej nedaudz ūdens, lai marle būtu slapja (šādi tiek radīti siltumnīcas apstākļi, augi saņem nepieciešamo istabas temperatūru). Nākamajā rītā dīgstus jau var ēst. Griķi satur daudz minerālvielu un vitamīnu. Tajos ir trīsreiz vairāk dzelzs nekā citos graudos. Diedzētus griķus var likt uz sviestmaizēm vai pievienot svaigiem salātiem. Līdzīgi diedzē kviešu graudus, tikai tos vajag ilgāk uzbriedināt – iemērkt jau iepriekšējā vakarā.

– Griķu dīgstus ēd, tiklīdz tiem izlīduši mazi asniņi. Tos nedrīkst pāraudzēt. Ēd divas reizes nedēļā, kārtīgi sakošļājot, lai veicinātu gremošanu. Nav ieteicams griķu diedzējumus uzturā lietot katru dienu, – pamāca Dita.

Dīgst tikai veseli lobītie griķu graudi, kas nav sašķelti uz pusēm. Netraumētām sēklām dīglis atrodas apakšējā kantītē. Pirms diedzēšanas nevajag griķus mērcēt ilgāk par 2–3 stundām, citādi tie izjūk, vairs nedīgst.

Galerijas nosaukums

Diedzētu griķu putra

3 saujas diedzētu graudu, 1 sauja Indijas riekstu, 1 banāns, ūdens. Griķus sa­blendē ar iepriekš izmērcētiem Indijas riekstiem, banānu un pievieno nedaudz ūdens (tas atkarīgs, cik biezu putru vēlas).

Kā pagatavot zaļos griķus

Vajadzēs vienu glāzi graudu un pusotru glāzi ūdens. Liek traukā un cepeškrāsnī +180 °C sutina 30–40 minūtes. Pirms likšanas cepeškrāsnī griķus var apgrauzdēt uz pannas. Gatavojot zaļie griķi saglabā gaišo krāsu. Garša ir līdzīga putraimiem, proti, neitrāla.

Kocēnieši novērojuši, ka svaigēdāji putras parasti nevāra. Lai pēc iespējas saglabātu uzturvērtību, viņi zaļos griķus aplej ar ūdeni, atstāj uz nakti uzbriest un nākamajā dienā ēd. Protams, viņiem ir daudz plašāks griķu recepšu klāsts nekā citiem, kuri pieraduši ēst tikai vārītus griķus.

– Mūsu ģimenē iecienīti ir makaroni no griķu miltiem. Tie ir ļoti garšīgi, turklāt veselīgāki nekā no kviešu miltiem gatavotie. Nepieciešamas tikai trīs sastāvdaļas: 1 glāze griķu miltu, 1 ēdamkarote olīveļļas un viena ola (tās vietā var izmantot 2 ēdamkarotes ūdens). Visas sastāvdaļas kārtīgi samīca, ļauj mīklai 30 minūtes atpūsties, tad izrullē, griež strēmelītes un vāra. Ja makaronus kaltē, tie kļūst drupeni, – saka saimniece.

Kailgraudu mieži – divkārt vērtīgāki

Līdztekus tradicionālajiem miežiem “Kaņepītēs” audzē arī kailgraudu miežus. Atšķirībā no parastajiem kailgraudu miežu plēksnes no graudiem atdala, jau kuļot tīrumā, tādējādi nevērtīgās plēksnes paliek uz lauka kopā ar salmiem. Parastajiem miežiem plēksne ir cieši saaugusi ar graudu, tāpēc graudi pārstrādes procesā jānoloba.

– Kailgraudu mieži ir stingrāki, cietāki, toties divkārt veselīgāki nekā parastie mieži, jo pārstrādes procesā līdz ar plēksnēm netiek atdalīta grauda ārējā kārtiņā esošā šķiedrviela un minerālvielas, ko dēvē par grauda bagātāko daļu. Savukārt no sēnalām atdalītajiem parastajiem miežu graudiem ir nedaudz atsists dīglītis, tāpēc tie vairs nav tik bagāti ar šķiedrvielām, – stāsta Dita.

Kailgraudu miežus pārtikā var izmantot dažādos veidos. Saimniecībā “Kaņepītes” no tiem ražo grūbas un maļ rupjos miltus. No miltiem saimnieki iesaka gatavot bezrauga mīklas izstrādājumus – smilšu mīklas cepumus, pankūkas, makaronus (pastu). Kail­graudu miežu miltiem ir zems lipekļa saturs, tāpēc no tiem nevar cept kēksus – tie sabirst drumstalās.

Grūbas noder arī salātiem. Vispirms tās 12 stundas mērcē ūdenī, tad izvāra mīkstas. Kad atdzisušas, pievieno rozīnes, riekstus, ogas, medu, citrona sulu, olīveļļu.

“Kaņepīšu” saimniece pati regulāri dzer kailgraudu miežu tēju. Divos litros ūdens vāra divas saujas graudu, līdz tie kļūst mīksti. Nokāš šķidrumu un garšai pieliek nedaudz citrona un medu. Tēja iegūst sarkanbrūnu krāsu, ir nedaudz tumīga. Dzēriens mazina tauku daudzumu, ūdens uzkrāšanos organismā.

Kailgraudu miežu graudus var diedzēt tāpat kā kviešus graudus.

LA.lv