Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
18. aprīlis, 2012
Drukāt

Spīķeru koncertzālē – muzikāla izrāde “Hotelis Atlantīda”

hotelis_ts_1

Šovakar, rīt un parīt Latvijas Radio koris aicina uz muzikālu izrādi “Hotelis Atlantīda” Spīķeru koncertzālē. Skanēs Artura Maskata mūzika ar Aleksandra Čaka vārdiem.

 

Režisora Viestura Kairiša un scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Jurjānes uzburtajā trīsdesmito gadu Rīgas sadzīvē iejutīsies Latvijas Radio koris un kora solisti, vijolnieks Indulis Cintiņš, kontrabasists Jānis Stafeckis, perkusionists Ivo Krūskops un pianists Aldis Liepiņš, kura ziņā būs ne vien klavieru melnbaltie taustiņi, bet vesela loma ar ārkārtīgi enerģētisku piesātinājumu.

Jautāts, kā dziedātāji tiek galā ar aktieriskiem uzdevumiem, Viesturs Kairišs atteic, ka mēs jau visi dzīvē esam mazliet aktieri. Labākie Latvijas kori pēdējā laikā ne reizi vien apliecinājuši arī tēlu veidošanas prasmes. Nesen par to varējām pārliecināties kora “Kamēr” iestudētajā K. Orfa operā “Mēness” Latvijas Universitātes Lielajā aulā.

Izrāde “Hotelis Atlantīda” būs Radio kora un Artura Maskata otrā sastapšanās skatuviskā iestudējumā kopš 2003. gada novembra, kad ar milzīgiem panākumiem uz Dailes teātra skatuves tika uzvesta izrāde “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts” ar Artura Maskata mūziku un Ojāra Vācieša dzeju.

 

Desmit gadus 
auklēta ideja

Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava stāsta, ka ideja uzvedumam ar Maskata mūziku un Čaka dzeju neuzšvirkstējusi vienā mirklī, bet auklēta gandrīz desmit gadus. No komponista Artura Maskata dabūtās notis mūzikai ar Aleksandra Čaka dzeju diriģents atvilktnē pārcilājis teju ik gadu, un viņu nepametusi sajūta, ka Čaka dzeja Maskatu uzrunājusi ne mazāk kā Ojāra Vācieša teksti. “Mēģinām apstāties un saprast, kas ar mums notiek ļoti personiski,” šādi diriģents raksturo darbu pie izrādes. “Atrodoties starp Čaku un Maskatu, starp ideālo pasauli un realitāti, ir savdabīga sajūta – šī ideālā pasaule, ilūzija ir vienlīdz spēcīga ar to, kādu mēs varētu iedomāties dzīvi Latvijā pirms kara, kuru daudzi idealizē. Vai tā pasaule ir nogrimusi vai arī pastāv tāda, par kādu sapņojam? Nosaukums “Atlantīda” šim stāstam piešķir ārkārtīgi dziļu dimensiju. Šī ir mūzika, ko nevar spēlēt un dziedāt no notīm, un tās dvēsele ir Artura Maskata dzejas lasījums.”

 

Atlantīda kā zudusī jūtu pilsēta sevī

Režisors Viesturs Kairišs uzskata, ka par Aleksandru Čaku ir daudz mītu. “Urbānais dzejnieks, modernists, traģiska figūra. Bet Čaks ir arī neiespējamu jūtu, smeldzes un vientulības dzejnieks. Ne Čaks, ne Maskats nerunā par pilsētu kā urbānu veidojumu. Pilsēta – tā ir jūtu pasaule, kas it kā pazudusi vai arī būtiski mainījusies. Tā ir vieta, kurā notiek Artura Maskata un Aleksandra Čaka satikšanās.”

Viesturs Kairišs, raksturojot uzveduma būtību, teic – zudusī Latvija uzvedumā ir kā metafora. Mūsdienu cilvēks kā Orfejs nolaižas Latvijas trīsdesmito gadu pasaulē ar smeldzi un atmiņām par zudušo. Izrādes galvenais varonis Spēlmanis spoguļattēlā viesnīcas numuriņā it kā sašķeļas divos tēlos un tā ir metafora cilvēka piespiedu esamībai vienatnē, kurā atklājas gan drastiskas, gan jautras, gan piedauzīgas cilvēku attiecību ainiņas.

 

Veltījums trīsdesmito gadu Rīgai
Hotelis3_TS_11

Komponista Artura Maskata redzējumā Atlantīda ir kas tāds, kas aizgājis, – trīsdesmito gadu Rīga ar ilgām, mīlestību, sāpēm, atcerēšanos, Rīga ar cerībām, Rīga, kurai nav gājušas pāri divas okupācijas, Rīga, kuras vārds skan tik īpaši, ka kādreiz tā dēvēta par mazo Parīzi.

Vācietis un Čaks ir dzejnieki, kas Arturu Maskatu uzlādējuši kopš skolas gadiem. Spilgtā atmiņā vēl Pētera Pētersona leģendārā izrāde “Spēlē, spēlmani!” Jaunatnes teātrī, kas spēcīgi satriekusi ar pārdzīvojumu, kas bijis citāds nekā latviešu dzejā pierasts. Ārkārtīga patiesības un skaudruma smeldze.

Rakstot mūziku ar Čaka dzeju, Arturs Maskats ik pa laikam pavēris pērn klajā nākušo dzejniekam veltīto Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmatu. Kaut tā veidota kā fantāzija par to laiku, komponists teic, ka grāmatai uzticas, jo visam ir savs racionāls pamats. “Man Artūrs Dimiters ir stāstījis, ka bijis tajā sapulcē, kur Pelše lamājis Čaku, viņam klātesot, un šis notikums dižo dzejnieku lielā mērā salauza,” stāsta Arturs Maskats.

Šoziem komponista rokās nokļuvuši viņa audžuģimenes albumi. “Rakstot mūziku ar Čaka dzeju, man acu priekšā ataust mana vectante Berta Raģis. Nu jau vairāk nekā 30 gadus viņas nav mūsu vidū, taču jaunībā viņa, ārkārtīgi skaista meitene, līdz pat 40. gadiem dzīvoja Rīgā. Atminos, kā vecumdienās, dzīvodama savās atmiņās, viņa brauca uz Rīgu ar kādu īpašu, tikai viņai vien zināmu uztveri un skatu uz pilsētu. Runājot par tiem laikiem un šodienu, man atmiņā viņas stāstītais, ka tās pašas grāmatas, kas rotāja inteliģentu plauktus Rīgā, lasīja arī izglītotākie cilvēki Latvijas laukos.”

Pie deviņām jau esošām dziesmām tagad klāt nācis divtik. Dziesmu “Rīga” dažs labs atcerēsies dzirdējis arī Rīgas astoņsimt un astoņsimt desmit gadiem veltītajos dziesmu lielkoncertos Mežaparka estrādē. Solistam rakstīto dziesmu Sigvards Kļava pierunājis aranžēt korim. “Man nekad nebūtu nācis prātā, ka šī dziesma varētu tikt līdz Dziesmu svētku estrādei,” teic Arturs Maskats.

 

Sižeta vietā 
Spēlmaņa izjūtas

Izrāde “Hotelis Atlantīda” nebalstās sižetiskā stāstā, bet Spēlmaņa dzīves pieredzē, emocijās, izjustajā. Spēlmanis nokļūst dzīves krogā ar visdažādākajiem iemītniekiem, Čaka personāžiem – tur ir meitenes, vīrieši, skandālisti, romantiķi, trakuļi, dzērāji, neveiksmīgi iemīlējušies, dzīves paradīze un dzīves elle. Ivaru Cinkusu aizkustina Maskata mūzikā atklātā ārkārtīgi spēcīgā vientulības izjūta. Tur ir gan erotiskas, gan trakulīgas fantāzijas, gan vientulība, nāve un mīlestība… Galvenās lomas tēlotājs, pazīstamais diriģents, koru vadītājs un solists Ivars Cinkuss teic, ka Spēlmanis atklāj pirmās seksuālās pieredzes, dzīves sitienus un sāpes. “Maskata un Čaka lieluma sintēze kā gaisa balonā paceļ debešķīgos augstumos un nolaiž traģiskos dziļumos. Ja es atnāktu uz izrādi kā klausītājs, būtu nedaudz skaudīgs uz to puisi, kas dzied Spēlmani,” viņš atklāj.

 

“Matrozis laķenēs”

Viens no skaudrākajiem tēliem uzticēts Radio kora solistei Gundegai Krūmiņai. Viņas varone ir vientuļa sieviete, kas hoteļa istabiņā ierodas, seksuāli satraukta, un sapņo par matrozi, kuru kādreiz redzējusi un kurš šķiet neaizsniedzams ideāls. “Mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kuri citu acīs šķiet ar dzīvi gandarīti, bet patiesībā dvēselē ir ļoti vientuļi un nesaprasti,” teic lomas atveidotāja, “taču, jau ieraugot notis ar dzejoli “Matrozis laķenēs”, viss it kā nostājās savās vietās, kaut, protams, tēls prasa lielu saņemšanos, aktierisku meistarību.”

Kopš Spīķeru koncertzāle nonākusi “Latvijas koncertu” valdījumā, tā savā darbībā ieguvusi jaunu dimensiju. “Hotelis Atlantīda” nav pirmais muzikālais uzvedums. Skatītāju iemīļotās “Pasakas par ziediem” patlaban atrodas Ņujorkā un sākušas savu Amerikas tūri.

 

Uzziņa

Muzikālā izrāde “Hotelis Atlantīda”

Mūzikas autors: Arturs Maskats, Aleksandra Čaka dzeja.

Režisors: Viesturs Kairišs; muzikālais vadītājs: Sigvards Kļava.

Scenogrāfe: Ieva Jurjāne.

Lomās: Latvijas Radio kora mākslinieki.

Koncerta rīkotājs: “Latvijas Koncerti”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+