×
Mobilā versija
Brīdinājums +14.1°C
Ludmila, Laimdots, Laimiņš
Piektdiena, 22. jūnijs, 2018
4. februāris, 2018
Drukāt

Staļina garā ēna Latvijas tēlotājmākslā: rokaspuiši pret budžu mākslu (12)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Staļina laika mākslai Latvijā pētnieki līdz šim bija metuši līkumu. Iespējams, negibēja smērēt rokas ar baiso mantojumu, kad pat izcili mākslinieki kļuva par okupācijas varas pakalpiņiem. Ar mākslas vēsturnieces Ilzes Konstantes 798 lappušu izdevumu, ko laidusi klajā izdevniecība “Neputns”, baltais plankums ir aizdarīts.

“Paldies, Dievam, tas ir beidzies!” sajūtu pēc apjomīgā pētījuma pabeigšanas, kas viņai prasījis desmit gadu darba un arī savu daļu veselības, raksturo autore. Ne jau no sēdēšanas arhīvos vai pie manuskripta, bet no liecībām par sagrautajām cilvēku dzīvēm no represēto lietu materiāliem. Vai arī vēl šodien atzītu mākslinieku vēršanos pret saviem kolēģiem ar nežēlīgu kritiku un intrigām. “Viena no arhīva vēsturniecēm, redzot, kādā neģīmī esmu, teica – tik nelaidiet visu šo sevī iekšā.” Kad pirms sarunas ar “Mājas Viesi” nācies grāmatu pāršķirstīt, atkal viss tā vien sagriezies…

Uz jautājumu, ko no grāmatas var uzzināt lasītājs bez dziļākām zināšanām mākslā, Ilze Konstante atbild, ka pētījums ļauj izprast, kādos apstākļos tapa Staļina laika māksla un kā tolaik dzīvojuši mākslinieki, kas tāpat kā viņu daiļrade bijuši tik dažādi. “Mēģināju nesist tikai vienos vārtos – man ir nepatīkami, ja kādu tikai gāna,” viņa piebilst. Vēsture rāda piemērus, ka kaismīgs sociālistiskā reālisma atbalstītājs un savu amata brāļu kritizētājs var mainīties un aicināt uz godīgu darbu, bet līdzās padomju varu slavinošiem propagandas paraugiem arī tolaik radās vērtīga māksla, taču tā visbiežāk palika pašu mākslinieku darbnīcās – uz otra molberta.

Foto – Ilze Pētersone

Ilūzijas ātri izkūpēja

Komunistu varas dzirnas mala smagi un smalki. Sāka ar reorganizāciju un mākslas iestāžu vadošo darbinieku nomaiņu un jaunu iecelšanu – īsti Staļina garā “kadri izšķir visu”. Izmantoja gan vietējos, jau pārbaudītos resursus, kas bija pierādījuši uzticību komunisma ideāliem brīvvalsts laikā, gan tā sauktos Krievijas latviešus. Kā viņi nonāca savos amatos – katram savs stāsts, norāda autore. Vieniem tie nāca ar patiesu ticību labākai nākotnei un taisnīgākai valsts iekārtai, citiem – kā akla pakļaušanās stiprākajam un bailes par savu un ģimenes dzīvību un pat kārdinājums iegūt ievērojumu stāvokli sabiedrībā. Bija arī lētticīga sekošana saukļiem un skaistiem solījumiem līdz mežonīgai atriebības kārei pret citādi domājošiem vai sekmīgākiem kolēģiem.

Par to, kā padomju propaganda pirmajās dienās spējusi ietekmēt mākslinieku prātus, liecina nedaudzie ieraksti gleznotājas Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatā. 1940. gada jūnijā rakstītie teksti ir sajūsmas pilni par jauno, priecīgo dzīvi un Baltijas valstu “pievienošanu” PSRS. “Visu laiku es gatavojos uz PSRS, tagad tas atnāca pats. Sāksies sociālistiskais reālisms mākslā.” Pēc diviem mēnešiem jau citas noskaņas: “Daudz pārmaiņu. Sākas savstarpēja plēšanās. Cilvēki kā suņi. Viens otru grib nograuzt. (..) Bet karjeristiem šeit jau panākumi.” Beļcovas dzīvesbiedrs gleznotājs Romans Suta pat nonāca vajāto skaitā, lai gan abi bija to vidū, kas brīvvalsts laikā allaž apmeklēja Latvijas Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām sarīkojumus. Organizācija ietilpa Vissavienības biedrībā kultūras sakariem ar ārzemēm un jau 1929. gadā tika nodibināta kā palīgs boļševistiskās ideoloģijas izplatīšanai, tālredzīgi mērķējot uz Latvijas okupāciju.

7. oktobrī pēc sarkanarmiešu koncerta Beļcova prāto, kāpēc jūtas bēdīgi, dvēselē vairs neesot tās pacilātības, kad sirds vai pamirusi no prieka un lepnuma par savējiem – krieviem. “Vai patiesi tā vajag būt, ka tuvumā viss iznāk sliktāk?”

Jaunās varas tuvplāns izskatījās ne tikai slikti, tas bija draudīgs un nesaprotams. Mākslinieku savienības deklarācijā 1941. gada februārī tika svinīgi paziņots, ka Latvijas mākslinieki ies pa vienīgo iespējamo komunisma ceļu, viņu svēts pienākums sniegt vislielāko atbalstu Komunistiskajai partijai un padomju valdībai jaunas Padomju Latvijas republikas celšanai un vislabāk to var panākt, nostājoties uz sociālistiskā reālisma ceļa. Taču vienlaikus savienība solīja stingri raudzīties, lai tās biedru rindās neiekļūtu strādnieku šķiras ienaidnieki un bijušie reakcionārā režīma kalpi. “Šie pēdējie citētie vārdi, kā redzēsim tālākā vēstures ritumā, kļuva liktenīgi daudziem Latvijas māksliniekiem,” atzīst Konstante.

Gleznā pārāk daudz gaļas

Šodien lasot diskusijas par varas pieprasīto sociālistisko reālismu mākslā un mākslinieku izmisīgo vēlmi saprast, kā to “mālēt”, tās var šķist pat smieklīgas, ja vien nebūtu daļa no izpostītām dzīvēm. Ne tikai Latvijā, arī citās komunisma jauncelsmes republikās padomju laikus slavējošo mākslas darbu bija maz, formālisma un nacionālisma – tā tolaik sauca visu, kas neatbilda sociālistiskā reālisma rāmim – recidīvs joprojām nebija izravēts. 1946. gadā tika piegrieztas skrūves visā padomju kultūras politikā, sākās lielās pārkārtošanās un ideoloģisko kļūdu labošanas laiks, kas Latvijā pavēra ceļu denunciācijai un atriebībai. Formālisma aizsegā varēja uzbrukt jebkuram, pat jaunajai varai lojālais Mākslas akadēmijas rektors Oto Skulme dabūja brāzienu par 1945. gadā meistarīgi uzgleznotajiem “Kauguru nemieriem”. Mākslas lietu pārvaldes priekšnieks rakstnieks Fricis Rokpelnis (dzejnieka Jāņa Rokpeļņa tēvs. – Aut.) darbu nosauca par rupju politisku kļūdu, bet aktīvais ideologs Arturs Lapiņš, kurš zināms kā operas scenogrāfs, kolēģu kritiku noveda līdz nejēdzībai. Kādā no sanāksmēm, kurās padomju laikā kolektīvi tika izvērtēti mākslas darbi, jaunais censonis paziņoja, ka Skulme nepareizi parādījis, ka latvieši uzbrūk krievu karavīriem, jo šie paši karavīri vēlāk bijuši latviešu dumpja dalībnieki. Viņa nopēlumu izpelnījās arī Rūdolfs Pinnis – gleznotājs kādā tirgus paviljonā pārāk aizrāvies ar gaļas bagātību rādīšanu, aizmirstot, ka kolektivizācijas laikā jācīnās par lopu saglabāšanu. “Privātais budzis cenšas lopus izkaut un pārdot tirgū, caur ko iespējams, ka parādītā gaļa ir tieši šī budža darbības rezultāts,” paziņojis Lapiņš.

Ne tikai ar kritiku, bet arī kolēģu pazemošanu izcēlās topošais mākslinieks, Maskavā “apkaltais” boļševiks Ojārs Ābols, vēršoties pret Konrādu Ubānu, apsmejot “mākoņstūmēju” Pēteri Kundziņu, “pagrimušo” Pinni un “nekam nederīgo” Jāni Pauļuku. Toties pēc Staļina nāves un personības kulta atmaskojošā kongresa Ābola pārliecība apmeta 180 grādu kūleni un viņš sāka aicināt uz godīgu darbu, gleznojot tā, “kā jums izskatās, ka vajag”. Konstante domā, ka pārmaiņas notikušas dzīvesbiedres Džemmas Skulmes ietekmē, kā arī iespaidu dēļ, kas radās kopīgā ceļojumā apkārt Eiropai ar kuģi “Pobeda”.

Kritika vēlamo rezultātu nedeva pietiekami ātri, tāpēc pārmetumi turpinājās. Pār Ubāna, Leo Svempa, Oļģerta Ābelītes un citu meistaru galvām tie bira arī pēc Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas 10. kongresam veltītās izstādes1949. gadā. Grūti pat saprast, vai Franciska Varslavāna teiktais šajā padomju absurda teātrī bija nopietni domāts vai ironija: “Kalniņa (gleznotājs Eduards Kalniņš un viņa glezna. – Aut.) “Pēc loma” arī ir formālisms. No kāda materiāla ir zivs? Nevar četros gados atbrīvoties no formālisma.”

Svemps, kurš nežēlastībā bija kritis ilgāku laiku, pat ķērās pie paškritikas, publiski atzīstot, ka viņš tāpat kā daudzi kolēģi vēl sēžot vecajās pozīcijās, bet kapitālistiskās pasaules lozungs “Nav svarīgi, ko gleznot, bet – kā gleznot” ir novecojis. Tāpat esot novecojuši un sevi izsmēluši Matiss un Pikaso… Nelīdzēja arī tik “drosmīgs” apgalvojums, viņš tāpat zaudēja Mākslas akadēmijas katedras vadītāja amatu. Amata brālis Uga Skulme savu “grēksūdzi” par maldu ceļiem un aicinājumu arī citiem kolēģiem sakoncentrēt radošos spēkus padomju mākslas attīstībai nopublicēja laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Vēlāk savā “Atmiņu grāmatā” skaidrojis, ka rakstu licis uzrakstīt Lapiņš.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

    • Vai tu , mudaks srannijs , savos penteros reiz negribētu kā sūdos nosmakt ? Atradies te dzejdaris – intelektuālis ar Minskas miliča juridisko izglītību ! Tevi gaida saitos , kuri beidzās ar točka ru . Tur arī izpaudies , neveiksminiek ! Tur tevi(nav kļūda , LIELA burta neesi vērts) pēc nopelniem novērtēs !

  2. esmu pragmātiķis - . Atbildēt

    uzmālēt vienu ūsaiņa viepli pēc apstiprinātā parauga ir vieglāk, nekā mācīties kompozīciju u.t.t. visādas nepraktiskas gudrības…
    Arī apmaksa bija par vairākām kārtām augstāka…
    Plus bleķi pie krūtīm un braucamdzelzis savs, lai nav jāspaidās tramvajā…
    [… un varēja plenēros kolhozos mākslinieciski drāzt vietējās slaucējas … ]
    .
    Vienīgā kaitinošā neērtība – vajadzēja stundām nīkt uz skatuvēm prezidijos un klausīties, līdz riebumam apnikušās, caur koppapīru pavairotās standarta runas, vāji lasīt protošo izpildījumā…
    Bet nekur nav maizes bez garozas.

  3. Pēc iepriekšējiem komentāriem redzams, ka tomēr vēl ir daudzi, kam patiesība kož kaulā. Žēl padomiskos laikus. Kāds sakars šodienas emigrantiem ar mākslas vēsturi?

  4. …kur tie mūsdienu gudreļi rodas…Pretīgi.

  5. Tagad ir amerikāņu demokrātija, esam Jevropa – cilvēks cilvēkam brālis, draugs un palīgs!
    “No 2000. līdz 2016.gadam Latviju pametuši 100 000 iedzīvotāju ar augstāko izglītību, telekanāla LNT raidījumā “900 sekundes” teica Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans.”

  6. Tad, kad visi laikabiedri būs apmiruši sāks rakstīt arī visādus pamfletus par 70.tajos un 80.tajos gados represētajiem. Smieklīgi.

  7. Tas bija sen. Autore sena. Rezultāts arī senatnīgs, laikabiedriem. Nav bijusi vēlēšanās palasīt ko vairāk par laikmetu, jaunāku cilvēku viedokļus, tāpēc tāds pagarlaicīgs empīrisks apcerējums ar vienu otru svaigāku detaļu.

Draugiem Facebook Twitter Google+