Latvijā
Politika

Zobi vietā, tanki arī. Saruna ar aizsardzības ministru Raimondu Bergmani 16

Foto – Valts Kleins

Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka lādzīgais un šķietami lācīgais aizsardzības ministrs RAIMONDS BERGMANIS ir populārākais no Latvijas ministriem. Viņš lauž krēslus un stereotipus, neļauj sev izsist zobus, ir lepns par mūsu karavīru profesionālismu, augstāk par visu vērtē godprātību un krietnumu, darba dēļ nepagūst izgulēties, tomēr ir atradis laiku palīdzēt nosvērt Galapagu bruņurupučus.

Neprotam nopirkt ne tankus, ne vilcienus, ne auto policijai. Visiem, kas šos pasūtījumus pieņēma, vajadzētu zobus izdauzīt un no darba padzīt. Tā pirms neilga laika paziņoja Saeimas deputāts saskaņietis Andrejs Elksniņš. Vēlējos pārliecināties, vai jums zobi vēl vietā? Un arī noskaidrot, kā īsti ir ar tiem mūsu tankiem jeb, pareizāk sakot, bruņutransportieriem.

– Zobi vietā, un arī bruņutransportieri ir savā vietā. Puikas ar šo tehniku jau piedalījušies mācībās “Zobens 2016” un pēc tam “Sudraba bultā”. Prieks redzēt, kā viņiem deg acis. Nav svarīgi, vai bruņutransportieri ir lietoti; svarīgi, kā tie ir lietoti un kā tie kalpos mūsu apstākļos. Mācības ir apliecinājušas, ka tas bija pareizs lēmums un pareiza izvēle. Neesmu šo projektu sācis, taču priecājos to īstenot. Par aizsardzību gluži kā par veselības aprūpi un izglītību katram ir viedoklis. Protams, nav iespējams visus Latvijas iedzīvotājus pavizināt ar mūsu jauno tehniku, taču tie, kas braukuši un redzējuši to darbībā, atzīst, ka viņu priekšstats ir mainījies. Īsāk sakot, lēmums bija pareizs.

– Vai taisnība, ka jaunā tehnika bojā mūsu jau tāpat nožēlojamos ceļus?

– Nē, nav vis. Bruņutransportieri lielākoties tiek izmantoti poligonos vai mācību laukos. Parasti mēs tos pārvadājam ar treileriem, taču šī tehnika droši drīkstētu braukt arī pa koplietošanas ceļiem. Mācībās Latgalē mēs ar ģenerāli Ozoliņu pārliecinājāmies, ka, piemēram, es ar savu ķermeņa svaru zāli pieminu stiprāk nekā šī modernā tehnika, kam spiediens uz virsmu ir minimāls. Pats brīnījos. Jāsaka liels paldies cilvēkiem, kas ļāva mums mācībām izmantot savu privāto zemi, jo tehniku pārbaudīt vajag ne tikai poligonā. Un, ja jau šie cilvēki atzina, ka mēs viņu zemi nebojājam, tātad nebojājam arī ceļus.

– Dīvaina lieta: visi atceras nelaimīgās sapieru lāpstiņas, bet nezina, ka arī lietots bruņutransportieris var uzticami kalpot mērķim, kādam tas iegādāts.

– Sapieru lāpstiņas jau sen atdotas atpakaļ, firma atmaksājusi valstij par tām iztērētos trīs tūkstošus eiro; visi, kam bija jāsaņem sods, to ir saņēmuši. Par bruņutransportieriem tagad zinās.

Galerijas nosaukums

– Ko vēl varat ierakstīt veikuma plusiņu ailē?

– Plusiņu ailē varētu ierakstīt daudzas fundamentālas pārmaiņas. Tomēr galvenā – valdība ir nolēmusi palielināt aizsardzības budžetu. Te vislielākais paldies tautai, jo valsts budžets – tā ir nodokļu maksātāju nauda.

– Un gana liela nauda – divi procenti no iekšzemes kopprodukta, kas tiks atvēlēti valsts aizsardzībai, sākot ar 2018. gadu.

– Jā! 2015. gadā bija viens procents, šogad 1,41 procents jeb 368 miljoni eiro, nākamgad jau 1,7 procenti jeb 449 miljoni eiro un 2018. gadā – divi procenti.

– Vai nenotiks kā agrāk, kad par aizsardzības budžeta naudu tika būvētas sporta halles, finansēti basketbola un hokeja klubi?

– Sporta halles tiks būvētas, jo patlaban mums ne Lielvārdē, ne Ādažos, nedz Alūksnē nav sporta infrastruktūras, bet tā karavīra profesijai ir absolūti nepieciešama, un mūsu puikas to ir pelnījuši. Nupat pie mums bija ASV karavīri, un es apskatījos, kāds svars desantniekam jānes uz muguras: pacēlu izpletni, mugursomu, ekipējumu. Lai ar to visu pārvietotos un darbotos, karavīram jābūt ļoti spēcīgam. Nākamgad Latvijā ieradīsies sabiedrotie. Viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdeva viņu pārstāvji, bija par sporta infrastruktūru.

– Eiropas Savienības pamatlīgumos kā nākotnes iespēja minēta arī Eiropas armija. Nesen Eiropas Komisijas prezidents Junkers šo ideju aktualizēja, taču tā neguva atsaucību.

– Pirms neilga laika Bratislavā notika Eiropas aizsardzības ministru neformāla tikšanās, kur par to runājām. Šī bija retā reize, kad diskusijā piedalījās pilnīgi visu valstu pārstāvji. Viedokļi bija ļoti dažādi. Lielākās bažas, ko pauda arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: lai šādi netiktu radīta NATO paralēla struktūra. Spriedām, ka ES jāfokusējas uz krīzes situāciju risinājuma operācijām, jāattīsta drošības industrija, jākoordinē loģistikas un medicīnas jautājumi, kā arī jādara viss, lai lēmumi tiktu pieņemti iespējami ātri. Gada beigās tiksimies vēlreiz.

– Oktobra otrā pusē Ādažu bāzē notika mācības “Sudraba bulta”.

– Mūsu karavīriem pirmo reizi bija iespēja piedalīties starptautiskās mācībās ar savu bruņutehniku. Psiholoģiski tā ir ļoti svarīga lieta. Arī man, kopš esmu šajā amatā, viens no emocionāli spilgtākajiem brīžiem bija 2015. gada 18. novembrī, kad pa 11. novembra krastmalu pirmo reizi pēc ļoti, ļoti ilga pārtraukuma brauca mūsu bruņutehnika. Dīzeļmotoru rūkoņa, kas citam varbūt šķita lieks troksnis, man skanēja kā mūzika. Šogad 18. novembrī ceram vēl lielākā skaitā nodemonstrēt tautai mūsu aizsardzības spējas. Lai cilvēki nāk, vēro un lepojas!

– Kāpēc Norvēģijas speciālo uzdevumu vienība, kas ir viena no piecām spēcīgākajām pasaulē, pilnībā uzticas Latvijas īpašo uzdevumu vienībai?

– Tāpēc, ka ļoti labi viņi mums ir. Tas ir elitārs klubs, šo vienību karavīri visā pasaulē atšķiras no pārējiem, viņi ir mākslinieki, virtuozi. Piemēram, šīs vienības rekrutēšanas procesā var notikt tā, ka cilvēks, kam fiziskā sagatavotība, veselība, nepieciešamās iemaņas – viss ir ļoti labā līmenī, taču, nonākot stresa situācijā, viņš pēkšņi nespēj pieņemt pareizo lēmumu un nekvalificējas. Viena kļūda – un viņš netiek uzņemts.

– Esmu dzirdējusi, ka no divdesmit diviem pretendentiem kvalificējas viens, apmēram tāda ir proporcija.

– Jā, šajā vienībā ir visstingrākā atlase. Mūsu sadarbība ar Norvēģijas specvienību, kas patiešām ir viena no spēcīgākajām pasaulē, ir ilga un sekmīga. Puiši kopā veikuši daudzas sarežģītas operācijas. Kad mūsu speciālo uzdevumu vienība šogad brauca uz Norvēģiju sertificēties, daudzi tur brīnījās, ka tik mazā valstī esam spējuši izveidot tik spēcīgu komandu. Un arī ekipējums, ko valsts iegādājusies, ir ļoti augstā līmenī. Šogad vienībai bija divdesmit piecu gadu jubileja, ieradās arī Norvēģijas speciālās vienības komandieris, lai pasniegtu apbalvojumus mūsu karavīriem par kopā paveikto. Tas ir ļoti patīkami. Uzticība ir profesionālisma augstākais novērtējums. Līdzīgi bija, kad mūsu karavīri kopā ar amerikāņiem veica apmācības Afganistānas bruņoto spēku karavīriem. Liela kauja notika pie Kītingas, kur mūsējie un amerikāņi cīnījās plecu pie pleca, ar mūsu karavīru pūlēm tika izglābti ļoti daudzi amerikāņu karavīri. Pēc tam mūsējie saņēma visaugstākos ASV militāros apbalvojumus. Tas ir stāsts par uzticēšanos. Kā bruņinieku laikos. Morāli ētiskais kodekss pēc visaugstākās vērtību skalas – kad vienas valsts karavīri uzticas citas valsts karavīriem kā brāļiem, kā savējiem.


– Vai var teikt, ka arī ar Kanādas bruņotajiem spēkiem mūs vienos šāda brālība?

– Līdz šim tik cieša sadarbībā mums bijusi tikai ar norvēģiem, dāņiem un britiem. Ar jauno Kanādas aizsardzības ministru esam tikušies vien dažas reizes, taču sajūta – it kā mēs būtu sen pazīstami. Mūsu sarunas ir konstruktīvas un ļoti atklātas. Daudzi mūsu karavīri jau ir mācījušies Kanādā. Prieks par kanādiešu vēlmi palīdzēt radīt drošības sajūtu ne tikai Latvijā, bet visā reģionā. Viņi apzinās, ka mūsu finanšu resursi ir ierobežoti, tāpēc uzreiz pasaka: mēs nedrīkstam pasliktināt Latvijas karavīru apstākļus, dzīvosim kopā ar viņiem, tāpat kā viņi. Tā arī ir brālība un godaprāts. Mēs celsim jaunas kazarmas, kur dzīvos gan mūsējie, gan kanādieši. Darāmā ir ļoti daudz, vienlaikus jārisina visdažādākie jautājumi. Paldies mūsu karavīriem par izpratni.

Viņiem patlaban jāattīsta bruņotie spēki un infrastruktūra, vienlaikus jāstrādā ar sabiedrotajiem. Slodze ir milzīga, viņi dara vairāk, nekā tiek prasīts. Paldies arī karavīru ģimenēm par sapratni un atbalstu. Šis nav viegls laiks, un karavīra profesija arī nav viegla. Kājnieki apgalvo, ka lietus un dubļi esot labākais laiks mācībām, jo tad iespējams izmēģināt visus sarežģītākos variantus. Pēc tam saulainā laikā veikt savu pienākumu būšot gandrīz vai atslodze.

– Vai Latvijā būtu lietderīgi atjaunot obligāto militāro dienestu?

– Šobrīd ne. Patlaban mums nav tam nepieciešamo resursu – instruktoru, infrastruktūras. Mums ir zemessargi, kas dara gandrīz neiespējamo. ES kaujas grupas mācībās, kur piedalījās arī mūsu zemessargi, citu valstu pārstāvji brīnījās, ka mūsu brīvprātīgie darbojas līdzvērtīgi profesionāļiem. Un vēl mēs esam sākuši rezerves karavīru apmācības.

Mūsdienu kara apstākļos profesionāļi ir daudz efektīvāki. Ir jādomā arī par moderniem ieročiem – bezpilota lidmašīnām, elektroniskām ierīcēm. Jāskatās, kur ieguldīt resursus, lai tie sniegtu vislielāko atdevi. Mūsu prioritātes ir pretgaisa aizsardzība un prettanku ieroči. Tiesa, mēs nevaram iegādāties “Patriot” sistēmas, tomēr jau patlaban mūsu rīcībā ir efektīvi pretgaisa ieroči, kas rada lielāku drošības spēju.

– Drošības spēju rada ne tikai “Patriot” sistēmas, bet arī cilvēki patrioti un nācijas vienotība. Kāda ir jūsu attieksme pret faktu, ka Latvijā joprojām ir krievu skolas, kurās māca atšķirīgu vēsturi, ik gadu 9. maijā pie okupācijas armijai veltīta pieminekļa notiek ne jau klusa kritušo godināšana, bet lielkrievu šovinisma orģijas ar saukli “možem povtoritj”, proti, “varam atkārtot”?

– Tā ir realitāte. Diemžēl. Vēl kā Saeimas deputāts biju izbraukumā Daugavpilī, kur runājām arī par šiem jautājumiem. Un tad Daugavpils novada – ne pilsētas, bet novada – vadītāja teica, ka visas novada skolas ir pilnībā pārgājušas uz mācībām valsts valodā. Konfliktu nav, visi visu saprot un pieņem. Interesanta pieredze, par ko nebiju zinājis.


– Tātad vajadzīga politiskā griba. Rīgai būtu no kā mācīties.

– Jā, bērnu un jauniešu izglītošana ir ļoti svarīga. Krievijas prezidents ir paziņojis, ka patlaban risinās cīņa par jauniešu prātiem. Skolai ir milzīga nozīme. Otrs spēcīgs ietekmes veids ir televīzija. Varu vien apbrīnot, cik meistarīgi Krievijas televīzijas kanālos tiek melots un manipulēts ar skatītāju apziņu. Ne velti šajā industrijā Kremlis ik gadu iegulda no viena līdz diviem miljardiem dolāru. Krievija par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu ir sniegusi neskaitāmus paziņojumus, kas ir pretrunā cits citam, katrs nākamais apgāž iepriekšējo, taču publiku tas vairs neinteresē. Publika reibst no melu eiforijas.

– Kremļa mediji aktīvi un prasmīgi tiecas izārdīt un sagraut jebkuru vērtību sistēmu, lai mazinātu ikvienas nācijas, arī latviešu, valstsgribu, tātad arī valsts aizsardzības spējas. Ko ministrija dara, lai stātos tam pretī?

– Hibrīdkara mērķis ir raisīt cilvēkos nedrošību un bailes. Radīt labilu sistēmu, kurā daudz vienkāršāk ir blefot. Pretī mēs varam stāties tikai ar saviem darbiem. Šogad ir vērojams milzīgs pieplūdums Zemessardzē, tas pats arī profesionālajā dienestā – Aizsardzības akadēmijā šogad iestājies vislielākais jauno kadetu skaits. Zemessargu vidējais vecums patlaban ir trīsdesmit pieci gadi. Aktīva ir arī Jaunsardze, kas liecina, ka jauniešos veidojas valstiskuma sajūta, patriotisms. Nav svarīgi, cik no viņiem kļūs par karavīriem, cik par ārstiem, skolotājiem, policistiem, inženieriem vai ugunsdzēsējiem, taču viņi visi būs lojāli mūsu valsts pilsoņi. Esam lepni, ka šogad Robežsardzes koledžā Rēzeknē trīsdesmit pirmkursnieki nāk no Jaunsardzes.

Ja runājam par valsts nākotni, galvenais ir vēlme iesaistīties. Ejam uz vēlēšanām, neesam vienaldzīgi! No tā, ka apvainosimies uz partijām vai politiķiem, nekas nemainīsies. Bet, ja iesaistāmies, tad ar domām un darbiem veidojam savu valsti labāku un stiprāku. Svarīgs ir ikviena pienesums. Mani arī brīdināja: ko tu tur bāzies, kam tev to vajag! Bet, kad man oficiāli beidzās dienests, man bija četrdesmit pieci gadi, veselas rokas un kājas. Kā lai sēžu mājās un neko nedaru? Tāpēc izlēmu iesaistīties.

– Lai sakārtotu to lauciņu, kas uzticēts?

– Tieši tā. Gribētos jau ātrāk un vairāk. Daudz kas izdarīts, daudz kas vēl jādara. Taču, ja padomājam, kā bija pirms divdesmit pieciem gadiem, sasniegts ir ļoti daudz. Zinot, kādu ekonomisko, demogrāfisko un arī domāšanas mantojumu esam saņēmuši no okupācijas režīma, solis, kādu esam spēruši prom no padomju režīma, ir milzīgs.


– Latvijas aizsardzības koncepcijā Krievija kā drauds ir minēta divpadsmit reizes, un arī Krievija savā koncepcijā Latviju min kā draudu. Vai situācija ir prognozējama?

– Ar Krieviju nekas nav prognozējams. Aukstā kara laikā, ja par ko vienojās, tad vienošanās noteikumus ievēroja. Noteikumiem jābūt arī krīzes situācijās, arī kara laikā.

Ir 1949. gada Ženēvas konvencijas, kurās viss skaidri noformulēts gan par gūstekņiem, gan par civiliedzīvotājiem. Karavīrs karavīru ciena, ja tiek ievēroti kara noteikumi. Varšavas un Velsas NATO samiti apliecina, ka pasaule ir pamodusies no snaudas. Bija laiks, kad šķita, ka ir iestājies miers, taču Krievijas agresija Gruzijā, Krimā, Ukrainā, notikumi Sīrijā liecina par gluži pretējiem procesiem.

– Krievija pēdējā laikā arvien biežāk agresīvi tuvojas mūsu un ne tikai mūsu gaisa telpai un teritoriālajiem ūdeņiem. Vai agrāk arī tā bija, tikai par to klusēja, vai tas ir kas jauns?

– Tā kā tagad nav bijis nekad. Stratēģiskie bumbvedēji tuvojas mūsu robežai un tad pēdējā brīdī nogriežas un aizlido prom.

Mūsu sabiedrotie, kas nodrošina Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanu no Šauļu gaisa bāzes Lietuvā un Emari gaisa bāzes Igaunijā, regulāri ir spiesti pacelties gaisā, lai noskaidrotu, kas lido, jo iepriekš nav iesniegts šo lidojumu plāns. Ceļas augšā, lai identificētu. Tas rada apdraudējumu, jo mēs jau iepriekš nevaram zināt, kas notiks. Tāpat Krievija pie mūsu robežas rīko iepriekš neizziņotas militārās mācības, kam ir uzbrukuma, nevis aizsardzības mācību raksturs. Mēs trenējamies aizsargāt savu valsti. Tā ir atšķirība.

– Kura šogad bija kreņķīgākā diena?

– Labs jautājums. Piektdiena, 7. oktobris, Krievijas prezidenta Putina dzimšanas diena. Kaimiņvalsts bruņotie spēki šo datumu mēdz nosvinēt visnotaļ dīvainā veidā. Pagājušajā gadā no Kaspijas jūrā izvietotiem karakuģiem uz mērķiem Sīrijā tika izšautas raķetes “Kaļibr”. Šogad “Iskanderi” tika aizvesti uz Kaļiņingradu, notika mācības, tika šautas ballistiskās un taktiskās raķetes. Tajā dienā mūsu sabiedrotajiem bija vislielākais patrulēšanas lidojumu skaits.

– Kā efektīvāk varētu sargāt robežu ar Krieviju, kas ir gan Latvijas, gan visas Eiropas Savienības robeža? Pirms kāda laika tika runāts par sienas celtniecību. Cik tālu šis process pavirzījies?

– Robežas nostiprināšanā sadarbojamies ar Iekšlietu ministriju, kuras pārziņā ir fiziskā robežu sargāšana. Ceru, ka nākamgad mums beidzot izdosies sakārtot dokumentus, jo patlaban notiek demarkācijas darbi, kad Latvijas un Krievijas puse saskaņo katru robež-
stabu – vai tas pareizi iezīmēts kartē, vai pareizi novietots dabā. Līdz šim tas nebija izdarīts.

– Vai uz mūsu valsts simtgadi beidzot būs noslēgta robeža ar Krieviju?

– Jācer. Man šajā sakarā radās virkne jautājumu vēl tad, kad biju Saeimas deputāts. Krievi apgalvo, ka pāri viņu robežai pat muša nevarot pārlidot, taču robeža viņu pusē ir absolūti nesakārtota, nekas tur nav izdarīts. Arī mums vēl daudz jādara, taču mūsu pārejas punkts ir moderna māja, nesen uzbūvēta, bet Krievijas pusē joprojām stāv vagoniņš. Pagājušajā gadā mūsu robežsargi noķēruši vairāk nekā piecsimt nelegālo pārkāpēju. Nez kā viņi tika pāri Krievijas robežai?

– NATO spēku integrācijas vienības Operatīvās pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Saimons Bedmens nesen paziņoja, ka NATO Speciālo uzdevumu vienība nepieciešamības gadījumā Latvijā spētu izvietoties četrdesmit astoņās stundās vai pat ātrāk. Vai mēs varētu noturēties četrdesmit astoņas stundas?

– Izvietoties varētu arī ātrāk, taču lēmumu pieņemšanas process aizņem laiku. Četrdesmit astoņas stundas mēs varam noturēties. Kara spēlēs esam modelējuši dažādas situācijas, daudz esam iemācījušies, ar katru brīdi pieaug mūsu pretgaisa aizsardzības spējas. Mums ir Zemessardze, kur mēs šobrīd veidojam paaugstinātas gatavības vienības, mums ir Speciālo uzdevumu vienība – ir daudz, ar ko lepoties un uz ko varam paļauties. Pieaug Latvijas pašaizsardzības spēja un arī kolektīvās drošības spēja. Protams, mēs ceram, ka to nenāksies lietot, taču tikai tas, kas ir gatavs, var justies drošs un būt mierīgs.

– Oļģerts Bergmanis, jūsu tēvs un prasīgais treneris, kas šogad aizgāja mūžībā, – kādas rakstura īpašības viņš jums palīdzējis izkopt?

– Nepadoties. Darīt no sirds un līdz galam – cik tev lemts un dots. Var gadīties traumas un ķibeles, taču ir jācīnās. Spēkavīru sacensībās Mežaparkā man bija divas smagas traumas, tomēr turpināju cīnīties. Vēlāk pats nespēju noticēt, ka ar diviem plēstiem muskuļiem izdarīju to, ko nebiju spējis gadu iepriekš. Un vēl: esi godīgs pret sevi un pārējiem, turi vārdu. Patlaban šīs īpašības nav populāras, tomēr tās ir mūžīgas vērtības. Savukārt punktualitāti un kārtības mīlestību man ieaudzināja vecāmāte, kas bija guvusi Sibīrijas rūdījumu. Saviem bērniem mēģinu iemācīt, ko man iemācīja priekšnieks, kad nokļuvu Saeimas un Prezidenta drošības dienestā: galvenais ir vēlēšanās un attieksme. Pat vislabākais ekipējums un modernākie ieroči nelīdzēs, ja nebūs vēlēšanās un attieksmes.

– Ko darāt īsajos atelpas brīžos?

– Vislielākais gandarījums ir kopā ar ģimeni padarīt kādu darbu brīvā dabā vai arī doties kādā izbraukumā. Ceļojumos man patīk izložņāt visus vēsturiskos stūrīšus. Latvijā ir daudz skaistu vietu. Šogad, apmeklējot vienības, tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, par to atkal pārliecinājos. Un vēl ir interesanti aprunāties ar cilvēkiem. Tik daudziem mājās glabājas fotogrāfijas un liecības, kas saistītas ar valsts tapšanu, brīvības cīņām.

Bet citā reizē gribas vienkārši apsēsties un pavērot, kā mākoņi slīd. Agrāk gāju uz darbu kājām, paceļu galvu un pēkšņi elpa aizraujas – cik skaistas ir māju fasādes, debesis, saule. Dažkārt ir svarīgi apstāties un izbaudīt mirkli.

– Jūs esat svarīga persona ne vien pārnestā, bet arī burtiskā nozīmē. Vai tādēļ ir gadījušies kuriozi?

– Krēsli zem manis lūst regulāri. Plastmasas mēbelēs vispār nedrīkstu atzvelties. Taču ir kāds īpašs gadījums. 1996. gadā olimpisko spēļu laikā Atlantā kopā ar brāli viesojāmies smalkā amerikāņu mājā ezera krastā. Sēžu uz bāra krēsla, kas maksā vairākus simtus dolāru, un pēkšņi jūtu, ka krēsla kājas slīd katra uz savu pusi, un es neko tur nevaru padarīt. Esmu uz grīdas, man kauns, bet saimnieki nobijušies, jo Amerikā olimpietis ir gandrīz kā dievs. Krēsls pagalam, bet ar mani viss kārtībā. Turklāt pēc tam firma saimniekam kompensācijā par sagādātajām neērtībām iedeva četrus jaunus krēslus un vēl kumodi. Latvijas tirgotāji varētu pamācīties šādu attieksmi pret klientu.

– Skola rokā! Ja ievajadzēsies kumodi, lūgšu jūs pasēdēt manā krēsliņā! Un kā ar Galapagu bruņurupučiem – vai arī šogad palīdzējāt Rīgas zoodārzam tos nosvērt?

– Jā! Interesanta sakritība: kad bruņurupucienēm svars kritās, nokrities biju arī es. Patlaban viņas ir krietni pieņēmušās, un arī es esmu pieņēmies. Par 
viņām priecājos, par sevi gan ne. Tās ir darba blaknes. Nav laika ne paēst, ne 
izgulēties, organisms nesaprot, kas notiek, pāriet uz aizsardzības režīmu, sāk veidot uzkrājumus.

Saistītie raksti

Vajadzētu kopā ar karavīriem patrenēties, taču tam vienkārši nav laika. Paskatos uz darāmo darbu sarak-
stu un saprotu, ka par sevi parūpēties patlaban neiznāks. Amats uzticēts grūtā laikā.

 

Raimonds Bergmanis

Dzimis 1966. gada 25. jūlijā Pļaviņās.

Absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, ieguvis divus maģistra grādus.

Kā svarcēlājs supersmagsvaru kategorijā desmit reizes izcīnījis Latvijas čempiona titulu, divdesmit vienu reizi labojis Latvijas rekordu; piedalījies piecos pasaules čempionātos un trijās olimpiskajās spēlēs. Augstākie sasniegumi: Eiropas vicečempions, 6. vieta pasaules čempionātā, 9. vieta olimpiskajās spēlēs.

Barselonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā nesis Latvijas delegācijas karogu

Spēkavīru sacensībās “World’s Strongest Man” trīs reizes izcīnījis trešo vietu, kā arī uzstādījis pasaules rekordu baļķa celšanā.

Bijis Latvijas Olimpiešu kluba prezidents un viens no Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidentiem.

Strādājis Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā.

Ilgus gadus bijis Nacionālo bruņoto spēku karavīrs.

Kā Zaļās partijas biedrs ievēlēts 12. Saeimā no Zaļo un zemnieku savienības saraksta

Kopš 2015. gada Latvijas aizsardzības ministrs.

Precējies ar Viktoriju Bergmani. Ģimenē trīs bērni – Marta Barbara (20), Teodors (17), Arnolds (10).

LA.lv