Latvijā
Izglītība

Svarīgākais uzdevums – iedvesmot skolēnu 1


Kad ekonomikas skolotāja Inta Jorniņa ar balvu rokās dodas caur skolas gaiteņiem, skolēni viņai aplaudē. Tomēr skolotāja atzīst, ka balva nav nākusi viegli.
Kad ekonomikas skolotāja Inta Jorniņa ar balvu rokās dodas caur skolas gaiteņiem, skolēni viņai aplaudē. Tomēr skolotāja atzīst, ka balva nav nākusi viegli.
Foto – Karīna Miezāja

Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas pedagoģe Inta Jorniņa ir pirmā, kas saņēmusi Ekselences balvu ekonomikas skolotājiem. Kā jāstrādā, lai tiktu pie šāda apbalvojuma, un vai mūsdienu skolēnos mīt uzņēmēja gars: par to šī saruna ar I. Jorniņu.

 

Vai Ekselences balva, ko līdz šim pasniedza tikai eksakto mācību priekšmetu skolotājiem, mudinās ekonomikas skolotājus strādāt vēl radošāk?

I. Jorniņa: – Iespēja saņemt šādu balvu ir ļoti jauka un brīnišķīga. Ekonomikas skolotājiem jau arī līdz šim bija iespēja tikt pie balvas. “Junior Achievement Latvia” pasniedz balvas gada skolotājam un gada skolēnam ekonomikā. Šo skolotāja balvu esmu saņēmusi jau divas reizes. Taču to skolotājiem pasniedz par to, ka viņu skolēni aktīvi dibina mācību uzņēmumus un iesaistās cita veida aktivitātēs, kas saistītas ar uzņēmējdarbību. Ekselences balva vairāk ir par to, kā skolotājs vada stundas, kā saprot šo ekonomikas mācību priekšmetu.

Taču, ja būtu zinājusi, kāds būs ceļš līdz šai balvai, diez vai būtu pieteikusies. Man bija ļoti sarežģīti sacensties ar citiem skolotājiem stundas vadīšanā. Šīs stundas laikā vajadzēja vienā minūtē pateikt, kāds ir mans ekonomikas skolotāja moto. Vajadzēja 20 minūtes vadīt pašu stundu, stāstot skolēniem, kas ir komersants un komercdarbība. Runājām arī par to, kas ir darba devējs un ņēmējs. Aicināju skolēnus padomāt, kas viņi paši dzīvē grib būt. Parunājām par ievērojamākajiem uzņēmējiem. Pēdējās piecas minūtes ik pa brīdim rādīja, cik laika atlicis. Tas ļoti atšķīrās no ierastajām stundām. Vajadzēja analizēt pārējo četru balvas pretendentu stundas. Tad vajadzēja uzlabot neveiksmīgu stundas plānu un rast inovatīvu risinājumu konkrētai stundas tēmai.

Tomēr jāsecina, ka man ir veicies ar balvām. Gadās tā, ka nezinu, vai īsti gribu šo darbu vēl darīt, gribas kaut ko dzīvē mainīt. Tādos brīžos allaž atgadās kaut kas priecīgs un tad atkal esmu gatava turpināt. Esmu ieguvusi jaunu sparu strādāt vēl labāk.

Šajā mācību gadā veicas jo sevišķi: septembrī mūsu skola saņēma nozīmīgu Eiropas “Junior Achievement” balvu kā viena labākajām skolām Eiropā, kurās iespējams apgūt uzņēmējdarbību. Šādu balvu saņēma 17 skolas no 17 dažādām Eiropas valstīm. Ar vienu no manām skolniecēm biju arī Stokholmā, kur viņa prezentēja darbu finanšu pratības jomā, kas izstrādāts sadarbībā ar Latvijas Banku. Tur saņēmām jau pasaules līmeņa balvu. Šajās starptautiskajās balvās bija liels citu un neliels mans nopelns, kamēr Ekselences balvas saņemšanā mans nopelns jau ir lielāks.

Cenšamies mācīties ne tikai stundās, bet piedalīties visos konkursos un pasākumos, kur vien var. Aktīvi veidojam skolēnu mācību uzņēmumus.

 

Kā jums izdodas panākt, ka skolēni gatavi uzņemties “klapatas” un veidot šos uzņēmumus?

Motivēt nav vienkārši. Tāpēc daļai skolēnu mācību uzņēmumi jādibina obligāti. Skolā ir trīs dažādu novirzienu paralēlklases. Tie, kuri ir komercklasē, jau 7. klasē mācās rakstīt biznesa plānu, bet 8. klasē veido mācību uzņēmumu. Arī 11. klasē komercklases skolēniem jāveido mācību uzņēmumi. Pirms stāties komercklasē, skolēni jau zina, kādas būs prasības. Ja negrib uzņēmumu, lai neizvēlas komercklasi! Pēdējos gados gan arī vispār­izglītojošajā virzienā 11. klasē jāveido uzņēmumi.

Esam iesaistīti arī kādā Eiropas projektā, kurā tiek pētīts, kas skolēnos mainās, kad viņi dibina mācību uzņēmumus. Tas nozīmē, ka gada sākumā skolēni, kas veidos mācību uzņēmumus, aizpilda plašu anketu. To pilda arī viņu vecāki. Kad skolēni gadu darbojušies šajā mācību uzņēmumā, viņi atkal pilda anketas. Balstoties uz šā pētījuma rezultātiem, tiks veidota Eiropas politika skolēnu uzņēmējdarbības veicināšanai.

Nākamgad vajadzētu būt lieliem svētkiem – ceram, ka tad skolā nodibināsies 500. mācību uzņēmums. Pirmais tika dibināts 1993. gadā.

 

Cik daudzi no skolēniem uzņēmējiem vēlāk nodibina īstus uzņēmumus?

Pirms dažiem gadiem skolniece Elīna Barkāne pētīja, kas noticis ar mūsu absolventiem, kam bijis mācību uzņēmums. Secinājumi bija ļoti labi. Tobrīd Latvijā bija ekonomiskā krīze, bija daudz bezdarbnieku. Taču pētījums parādīja, ka starp šiem absolventiem nav bezdarbnieku, ka visi sevi ir atraduši darba tirgū. Savus uzņēmumus nodibina apmēram 20 procenti. Ir arī tādi, kuri vienlaikus strādā algotu darbu un vada savu uzņēmumu.

Nav jau visiem jākļūst vēlāk par uzņēmējiem, taču viņi vismaz būs izmēģinājuši, kā tas ir. Tāpēc argumentēti varēs pieņemt lēmumu, ko savā dzīvē darīt. Turklāt tas, kuram bijis kaut mācību uzņēmums, būs arī labāks darba ņēmējs: viņš vairāk sapratīs darba devēja problēmas un vajadzības.

 

Vai kāds “lielajā” dzīvē attīsta to pašu produktu, ko sācis ražot mācību uzņēmumā?

Tā gan parasti nenotiek. Pirms dažiem gadiem mums bija ļoti labs uzņēmums, kas ražoja koka tauriņus. Viens no šā uzņēmuma īpašniekiem, kurš tagad mācās augstskolā tikai otro gadu, nodibinājis Jelgavā kebabu ēstuvi. Ļoti priecājos, ka viņam izdevies tik ātri sevi atrast biznesā. Acīmredzot mācību uzņēmumā ir ieguvis pārliecību: “Es varu!”

Protams, ne vienmēr savu uzņēmumu izdodas atvērt tik ātri pēc skolas beigšanas. Reiz gan tikāmies ar kādu uzņēmēju, kurš teica: savs uzņēmums jādibina, kamēr vēl esi jauns un dzīvo pie vecākiem. Jo tad, pat ja biznesā neveiksies, tev būs kur dzīvot un vecāki tevi pabaros. Tāpēc ļoti labi, ka augstskolās ir biznesa inkubatori. Domāju, ka ar laiku Latvijā būs aizvien vairāk uzņēmēju.

Labi arī, ka ir dažādi konkursi un programmas, kas atbalsta jaunos uzņēmējus. Piemēram, nesen mūsu 12. klases skolēns konkursā “Biznesa ekspresis” uzvarēja Zemgales novadā un ieguva 5000 eiro sava produkta – interesanta, inovatīva gaismekļa – attīstībai.

 

Ja ir tik daudz mācību uzņēmumu kā jūsu skolā, vai iespējams vienmēr rast jaunas idejas, kādus produktus šiem uzņēmumiem ražot?

Idejas atrast vienmēr ir grūti neatkarīgi no tā, vai uzņēmumu ir daudz vai maz.

 

Kāda ir skolotāja loma? Vai jūs arī domājat, ko skolēniem ražot, vai tikai konsultējat?

Ir dažādi: vienam daudz vajag palīdzēt, citam mazāk. Kādam vidusskolā vispār nevajag palīdzēt, jo 8. klasē jau pilnībā iemācījies strādāt šādā uzņēmumā. 7. klasē sākums gan ir ļoti grūts.

Mācību uzņēmumi ļoti attīsta skolēnu spēju darboties komandā. Kad “parastās” stundās ir grupu darbs, bieži vien viens skolēns strādā par visiem, bet uzņēmumā darba ir tik daudz, ka nav iespējams vienam visu paveikt: gribot negribot darbi ir jāsadala un otram ir jāuzticas. Skolēni iemācās arī plānot laiku, jo pēdējā vakarā pirms tirdziņa nav iespējams uztaisīt visu produkciju.

 

Kas notiek, ja izrādās, ka uzņēmuma ražotais produkts nav veiksmīgs un pēc tā nav pieprasījuma?

Tad piedāvājums jāmaina. Vai produkts jāuzlabo vai jāražo pavisam kas cits. Mācību gadā ir vismaz seši mācību uzņēmumu tirdziņi. Ja pirmajā un arī otrajā neveicas, vēl ir iespēja visu mainīt. Katru gadu kāds uzņēmums nomaina produkciju. Arī dzīvē – īstajā biznesā – tā var notikt.

 

Kāda, jūsuprāt, ir mūsdienu jauniešu attieksme pret naudu? Darba devēji bieži vien sūdzas, ka jaunie cilvēki gribot viņu kvalifikācijai neatbilstoši augstu atalgojumu.

Tajā pašā laikā ļoti populārs ir brīvprātīgais darbs. Jaunieši ir gatavi daudz ko darīt, neprasot, lai viņiem par to samaksā. Saviem jauniešiem vienmēr cenšos stāstīt, ka jāraugās ilgtermiņā. Iespējams, augstskolā jāizvēlas prakses vieta, kur nemaksā, bet kur var iegūt vairāk zināšanu un kontaktu.

Tomēr: jā, jaunieši grib naudu. Iespējams, tāpēc, ka ļoti daudziem vecāki šo naudu nevar iedot. Tas ir iemesls, kāpēc viņi grib ātrāk sākt pelnīt. Ir skolēni, kuri strādā, jau mācoties vidusskolā. Un ne jau tāpēc, ka viņi būtu naudaskāri, bet tāpēc, ka viņiem vienkārši vajag izdzīvot.

Nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc profesionāli tehniskajās skolās ir stipendijas, bet vidusskolās un ģimnāzijās to nav, kaut arī pie mums bērni mēdz braukt no laukiem un viņiem mēdz būt diezgan smagi materiālie apstākļi. Tātad profesionālo izglītību atbalstām, bet gaišās galvas ģimnāzijās ne.

Vienā pasākumā gan dzirdēju kādu uzņēmēju, kurš teica, ka viņu gan neuztrauc tik ļoti jauniešu augstās prasības pret algu, cik tas, ka jaunieši vienmēr grib, lai darbs būtu interesants. Tad rodas bažas: kurš darīs neinteresantos darbus.

 

Kā jūs nonācāt līdz lēmumam mācīt ekonomiku?

Vispār esmu ģeogrāfijas skolotāja. Sāku te strādāt, kad skola dibinājās. Kad biju te nostrādājusi trīs gadus, “Junior Achievment Latvia” izsludināja uzņemšanu kursos ekonomikas skolotājiem. Sāku domāt, ka ģeogrāfijā man nemaz tik daudz stundu nav, gribētu mācīt arī ekonomiku. Aizbraucu uz kursiem un ķēros pie šī darba. Bija jau arī interesanti, kāda gan šī ekonomika ir. Sākumā bija tikai viena grāmata – vai nu angliski, vai krieviski, ko izmantot ekonomikas skolotāja darbā.

Kāpēc skolēniem būtu jāmācās ekonomika? Pati atzināt: ne jau visi būs uzņēmēji.

Katrs ik dienu pieņem kādus ekonomiskus lēmumus. Domāju, ka katrs saprātīgs ekonomikas skolotājs māca neņemt ātros kredītus, uzkrāt, stāsta, kas ir trešais pensiju līmenis, kas ir apdrošināšana, kāda jēga darba līgumam un arodbiedrībai, kā strādā bankas. Tas ir obligāti nepieciešams.

 

Tātad mācāt arī finanšu pratību un darba tiesības?

Jā, tas ir obligāti nepieciešams. Jo skolēns pēc vidusskolas var arī neaiziet nekur citur mācīties, tāpēc šīs zinības jāapgūst jau skolā. Cenšos dot arī kritisko domāšanu, lai jaunieši neticētu tiem deputātu kandidātiem, kuri vienlaikus sola palielināt pabalstus un samazināt nodokļus.

Ceru, ka jaunajā uz kompetencēm balstītajā izglītības standartā šie jautājumi būs vairāk iekļauti.

 

Vai pati nepiedalīsieties tā radīšanā? Valsts izglītības satura centrs solīja piesaistīt skolotājus.

Es pieteicos, bet mani neakceptēja. Es gan ļoti gribētu, lai, pirms šis standarts tiktu izstrādāts un stātos spēkā, tomēr ar skolotājiem izdiskutētu, ko mēs saprotam ar koncepcijā iekļauto uzņēmējdarbības kompetenci. Negribētos, lai notiek tā, ka vispirms ir lēmums un tikai tad sākas diskusijas. Diemžēl iepriekšējais standarts tapa diezgan šaurā lokā un mēs tikai saņēmām galarezultātu.

 

Vai, jūsuprāt, izglītības satura reforma bija vajadzīga?

Es vispirms paskatīšos, kāds šis jaunais saturs būs, un tad secināšu, vai man to vajadzēja.

 

Kas jums patīk skolotāja darbā un kas traucē strādāt?

Man patīk tas, ka skolotājam ir dota milzīga vara. Skolotājs var skolēnus aizvest uz vienu un var aizvest uz otru pusi. Var dot idejas un iedvesmu tālākai dzīvei un var vispār nemotivēt, tikai parādīt, ka dzīve ir šausmīga. Ļoti svarīgi skolotājiem ir apzināties motivēšanas svarīgumu. Un tā sajūta, ka izdevies skolēnu motivēt, ir lieliska.

Savukārt vistraģiskākais skolotāja dzīvē ir tas, ka fiziski nav laika visu izdarīt tā, kā vajadzētu. Veiksmīgs, labs skolotājs un darbaholiķis – tie diemžēl ir sinonīmi. Ir grūti apzināties, ka varēja kaut ko izdarīt labāk, ka varēja kādam bērnam vairāk palīdzēt, bet diemžēl neesi bijis spējīgs to izdarīt. Tagad visi žēlo lauku skolēnus, bet man žēl pilsētas bērnu, kuru klasē ir ap 30. Tad, kad daudzi apslimuši vai kāda cita iemesla dēļ nav skolā, stunda noskaņas ziņā ir daudz labāka: bērni vairāk var izteikties.

LA.lv