Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
25. oktobris, 2012
Drukāt

Svešais cirvis ir mūsu rokās

Foto - LETAFoto - LETA

Viss paiet. Pirmdienā, 22. oktobra rītā, bija pagājusi arī Andreja Eglīša simtgade. Svētdienas “Panorāma” rādīja atskatu uz simtgades svinībām, par kurām īpaši bija domāts dzejnieka dzimtajā pusē – Ļaudonā.

 

 

Es velti gaidīju ekrānā parādāmies kaut ko no tieši tur rīkotās plašās svinību programmas, Ļaudona izrādījās no Rīgas pārāk tālu. Kā daudz kas novados notiekošais. Ļaudona šim notikumam bija gatavojusies ļoti atbildīgi. Nelielajā ļaužu pārpildītajā Ļaudonas pareizticīgo baznīcā sapulcējušos emocionāli caurstrāvoja (varbūt tieši tāpēc, ka bijām plecu pie pleca) Zemessardzes kora (diriģents Ārijs Šķepasts) izpildītā Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”. Pēc tam Ļaudonas kapos tēlnieka Induļa Rankas no akmens gūsta atbrīvotie tēli un rudens lapu iezīmētais ceļš veda uz dzejnieka atdusas vietu, no kuras ir tālu pārredzama apkārtne.

Viena no šā laikmeta iezīmēm ir tā, ka publiskajā telpā galveno vietu sāk ieņemt nevis notikumi, bet skandāli. Sabiedrībai būtiskie notikumi, kuriem vajadzētu iespaidot domāšanu un rīcību pozitīvi, pazib, tā arī neiesakņojušies apziņā. Ievērojamu cilvēku jubilejas ir kā radītas, lai noņemtu sūbējumu viņu vārdam un mūža devumam, tam, ko viņi ir ieguldījuši mūsu visu kopējā nākotnē. Viņi ir tie, kas sagatavo zemi pavasara sējai.

Andrejs Eglītis, kā visas lielas personības, bija neērts gan daudziem vietējiem funkcionāriem un konformistiem, gan arī dažam labam trimdas biedram, jo viņš pēc atgriešanās Latvijā kļuva par pārmetumu tiem, kuri uz šādu soli nevarēja saņemties.

Viņš bija bezkompromisa cilvēks, kaut kādā ziņā Branda līdzinieks. Atšķirībai un atšķirtībai no citiem, kas tik raksturīga izredzētajiem, līdzi nāk gan paša, gan likteņa izvēlētā vientulība.

Viss mainās. Arī tas svešais cirvis, kas Latviju cērt un cērt un par kuru ar dziļām sāpēm rakstīja A. Eglītis. Pēdējos divdesmit gados svešais cirvis ir ielikts mūsu rokās. Lai palūkojamies uz visām tām nejēdzībām, kas neiet mazumā un uz neiedomājami alkatīgajiem vai nozombētajiem ļautiņiem, kuri, tiekot pie varas, sarauj saites ar savu tautu, tās vēsturi un nākotni. Kas viņiem tāds dzejnieks un patriotisms, ja viņi visu pārrēķina tikai tūkstošos un miljonos, bet uz mūžību vienkārši nospļaujas?

Patriotisms ir iedzīts pagaldē, tomēr tas joprojām ir dzīvs. Un te nu kāds lūgums visiem tiem, kuri arī šā gada valsts svētkos daudzinās Latviju. Lūdzu, nenogaliniet patriotismu ar patosu! Skaisti vārdi mums allaž ir pie rokas, kamēr darbi prasa piepūli un laiku. Vārdi izkūp kopā ar elpu novembrī, darbi paliek. Jā, tādu izredzēto kā A. Eglītis vārdi ir pārtapuši darbos. Lasīsim viņu un iesākumam jau tas vien būs daudz!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+