Foto – Karīna Miezāja

Tatjanas lomā debitē Gunta Cēse
 0

Šovakar, 12. septembrī (un vēl 17. oktobrī), režisora Andreja Žagara iestudētajā P. Čaikovska operā “Jevgeņijs Oņegins” uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Tatjanas lomā debitēs dzidrā soprāna balss īpašniece Gunta Cēse.

Reklāma
Reklāma
Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 5
Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 27
TV24
“Jāklausās, ka esam šmaukušies.” Par netaisnību un piemaksām tiem pensionāriem, kuri strādājuši padomju laikā 189
Lasīt citas ziņas

Līdz šim trīsarpus Štutgartē Vācijā savu operas solistes karjeru attīstījušai māksliniecei šī būs pirmā uzstāšanās uz mūsu Baltā nama skatuves. No līdz šim Vācijā dziedātajām lomām Tatjanai nozīmīguma ziņā var līdzināties vienīgi Donna Elvīra operā “Dons Žuans”.

 

Opermūzikas pasaulē izplatīts pieņēmums, ka pēc pirmās lielās lomas jauna zvaigzne pie opermākslas apvāršņa parādās pusgada laikā vai arī tas notiek ļoti ilgi. Viss atkarīgs no veiksmes, apstākļiem, dzīves un mākslas sakritībām. Iespējams, šovakar varam būt liecinieki brīnuma dzimšanas mirklim.

CITI ŠOBRĪD LASA

LNO Tatjanu dziedājušas pasaulē pazīstamā Kristīne Opolais, Aira Rūrāne, arī viesmākslinieces.

Guntai Cēsei tieši Tatjanas lomas interpretācija šogad februārī ļāvusi ar izcilību absolvēt Štutgartes Mūzikas un teātra augstskolas maģistrantūras programmu. Eksāmens bijis nevis publisks koncerts, bet slēgts, to klausījās tikai žūrija, un pati māksliniece drīkstēja zālē uzaicināt trīs kursabiedrus.

Ne partneri, ne kostīms, pat ne pildspalva, ar ko uzrakstīt vēstuli. Jūties gandrīz kaila. Pēc eksāmena secinājusi: jebkurš partneris, pat visbriesmīgākais, ir labāks pat tukšu skatuvi. Un ja vēl komisija prasa neesošā partnera izjūtu…

Šovakar Guntas Cēses partneris Oņegina lomā arī būs Jevgēņijs – Jevgēņijs Hrebtovs, ukraiņu izcelsmes baritons no Lietuvas. Kā jauku partneri Gunta iepazinusi pieredzējušo mākslinieci Ilonu Bageli. “Aukles lomā – tik mīļa, tik silta, pačukst ausī, ja kas piemirstas…” Pie diriģenta pults stāsies Deniss Vlasenko, viens no Krievijas spilgtākajiem jaunākās paaudzes diriģentiem, kuram arī šī būs debija Latvijas Nacionālajā operā.

“Mājās dziedāt ir grūti, jo visi domā – redzēs, ko ārzemēs iemācījusies, kas vēl nesanāk, kādā attīstības posmā viņa ir,” stāsta Gunta, “bet 2. jūnija LNO akadēmijas dalībnieku koncertā bija ļoti jauka publika.” Starp citu, ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu rīkotajā LNO Akadēmijā Guntu Cēsi kā jau latvieti ieaicinājis beļģu vokālais pedagogs Aksels Everaerts.

Reklāma
Reklāma

Opermūzika esot kā atkarība, kas, reiz ievilkusi, tevi nelaiž vaļā. Pirmā dzirksts sirdī iekritusi agrā jaunībā, kādā ierakstā ieraugot dziedātāju Mariju Kallasu, kura fascinējusi arī ar savu aktierisko spēli. Pēc tam Guntas dzīvē ienāca kamerkoris “Tonika”, pēc kura mēģinājumiem vai ik vakaru strādājusi ar jaunajā meitenē talantu saskatījušo Ingrīdu Liberi, mācības Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. 2010. gadā ar izcilību absolvējusi Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas profesora Bruno Egles vokālo klasi, izpildot Violetas lomu no Dž. Verdi operas “La Traviata”. Studiju laikā piedalījusies koncertos visā Latvijā, uzstājusies arī Amsterdamā, Čikāgā, Slovēnijā, Itālijā un Vācijā.

Gunta ir ieguvusi arī bakalaura grādu ekonomikā Banku Augstskolā. Kā stāsta jaunā māksliniece, tagadējiem laikiem loģiski, ka pēc Latvijā iegūtas bakalaura izglītības studijas maģistrantūrā turpina ārzemēs. Tā ir cita vide, citi pedagogi, kur dziedāšanas prasmi papildini ar māku iejusties lomā un tēlā. Kāpēc tieši Štutgarte? Divus gadus pēc tam, kad uz Mūzikas akadēmiju bija atbraucis profesors Tomass Faifers, Gunta aizsūtīja pasniedzējam e-pastu, ka gribētu pie viņa nokļūt studentu apmaiņas programmā “Erasmus”. Atbilde pienākusi nākamajā dienā – jā, es jūs atceros. Nākamais solis – jau minētā Štutgartes Mūzikas un teātra skola. Guntas Cēses operdebija Vācijā notika 2011. gadā Štutgartes Vilhelma teātrī, atveidojot Diānas lomu Ž. Ofenbaha operetē “Orfejs nokāpj pazemē”.

2011. gadā jaunās dziedātājas talants novērtēts ar Alfrēda Topfera fonda gada stipendiju par īpašiem sasniegumiem mūzikā, kā arī Štutgartes Riharda Vāgnera biedrības stipendiju. 2012. gada oktobrī Gunta Cēse iekļuva starptautiskā Riharda Vāgnera jauno balsu konkursa pusfinālā Baireitā.

No Vācijā solistes karjerā piedzīvotā visgrūtāk nācis Spoka tēls B. Britena “Skrūves pagriezienā”. Neliela, taču ļoti grūta un operā svarīga loma. “Bija jāveļ kūleņi kopā ar galvenās lomas izpildītāju, liela auguma dziedātāju, viņa varēja sagrābt aiz kakla vai rokas tā, ka paliec stīva, varbūt mums arī nebija tās labākās partnerattiecības. Viens duets bija jādzied uz milzīgām trepēm, kas līgojās, bet man nebija nekādas drošības jostas. Galu galā izcīnīju nedaudz stabilākus apstākļus par sākumā piedāvātajiem, kaut arī operas veidotājiem tas bija tehniski sarežģītāk. Varēju pieturēties pie sienas, kas patiesībā bija trosēs iekārta plakne un kas tik un tā līgojās. Vokāli un ritmiski tādos apstākļos dziedāt ir ļoti sarežģīti. “Taču tieši šo lomu visvairāk atcerējās publika. E-pasta vēstulēs pat rakstīja, ka patiesi kļuvis baisi jaunajai dziedātājai pār skatuvi kā ēnai noejot. “Ja jau operas sākumā esi mirusi, tas laikam ir diezgan biedējoši,” pasmaidot atceras Gunta.

Kāds pasniedzējs pirms dažiem gadiem jaunajai māksliniecei teicis, ka viņas īstā karjera sākšoties tikai pēc desmit gadiem. Gunta atjokojusi – ak, tad jau vēl astoņi jāgaida. Taču diemžēl nevari sēdēt un gaidīt, ir jāstrādā, jātrenē ķermenis, nervi, lai visa netrīci, uz skatuves izejot.

Daudz darba pie spoguļa, jo dziedātājs pats sevi nekad nedzirdēs, arī ierakstā tava balss skan citādi nekā dzīvē. Bet sejas vaibstus un saspringumu vislabāk atklāj spogulis, dziedātāja labākais skolotājs. Un vēl vajag cilvēku, kam uzticies. Guntai tāda ir pedagoģe Štutgartē Ulrike Zontāga, bijusī Vīnes valsts operas soliste.

Kopš šā gada septembra Gunta Cēse ir prestižā Nirnbergas pilsētas teātra operstudijas soliste un viņu gaida astoņas lomas, no kurām piecas pirmizrādēs tādos uzvedumos kā Dž. Verdi “Nabuko”, R. Štrausa “Arabella”, R. Vāgnera “Valkīra”, kas varētu sagādāt visvairāk prieka. Nirnbergas teātris jaunus solistus meklē jau novembrī, jo opermūzikas pasaulē valda prakse – jo ātrāk rīko noklausīšanos, jo vari cerēt tikt pie labākiem dziedātājiem. Ierakstus un CV sūta simtiem, uz noklausīšanos uzaicina nepilnu simtu. Pirmo pārbaudes dienu Gunta izlaida, jo tā sakrita ar koncertu Parīzē. Laimējās, ka pretendentu bija daudz un viņa paspēja uz pēdējo noklausīšanos. Nirnbergas teātrī uzņem pa vienam no katras balss grupas – vienu soprānu, mecosoprānu, basu, tenoru. Uz soprāniem, protams, vislielākā konkurence, jo to ir visvairāk. Divas stundas pēc noklausīšanās, braucot vilcienā no Nirnbergas uz Štutgarti, Guntas telefonā pienāca īsziņa, ka viņa ir uzņemta uz nākamo sezonu. “Sliktās zonas dēļ nevienam šo prieka vēsti nespēju pateikt, taču iekšā bija ārkārtīga laimes sajūta!” No Vācijas astoņdesmit operteātriem, kur līderi ir Berlīnes, Minhenes, Hamburgas opernami, Nirnbergas teātris ierindojies ap desmitnieku. Tas ir mazliet lielāks par mūsu LNO un nedaudz mazāks par Štutgartes pilsētas teātri. Patlaban Nirnbergā Guntai jau šuj tērpus un piemēro iepriekšējo mākslinieku valkātos, uz jauno mitekli Nirnbergas vecpilsētā netālu no pils un piecpadsmit minūšu gājienā no teātra jau aizvests viens čemodāns. Starp citu, ārzemniekam noīrēt dzīvokli šajā Vācijas pilsētā nebūt nav tik vienkārši. Skatās mazliet ar aizdomām, vācieši īrnieka statusā vietējiem šķiet drošāki. Turpretim meitene no Latvijas, kas dzied… ārprāts, kaut gan esot jau arī sliktāki varianti, Gunta iesmejas.

Viņas izīrētā mājokļa iepriekšējais iemītnieks bijis vijolnieks, kurš, noskatījies video ar Guntas ierakstiem, saimniecei teicis – jums šī meitene jāpieņem, viņa labi dzied, taču mājās to noteikti nedarīs… Par šo noteikumu ievērošanu bijis pat jāparakstās.

Tā sanācis, ka sezona Nirnbergā sākas tieši šovakar, 12. septembrī. Guntai nācies paņemt trīs brīvas dienas, lai varētu koncertēt Rīgā.

Par iespēju dziedāt Tatjanu viņa uzzināja 3. jūnijā. Tas bijis negaidīti. “Nemaz nebiju domājusi Rīgā tik ilgi palikt, biju ieplānojusi jau augusta beigās braukt uz Štutgarti, paņemt mantas un lēnām pārvākties uz Nirnbergu.”

Neslēpju LNO direktora Andreja Žagara man sacīto, ka viņš labprāt piesaistītu Guntu Cēsi LNO ansamblim. “Sākumā nav būtiski, kur dziedi, bet gan – kādas lomas tev piedāvā, vai tās der tavai balsij, raksturam…” saka Gunta Cēse. Patlaban kā savējās viņa izjūt tādas liriskā soprāna lomas kā Tatjana, Mimi, kaut ko no Mocarta, vieglā Verdi. Kas kārotos no latviešiem? Jaunā māksliniece mirkli apmulst. Latviešu operas dziedātājam esot grūtas, jo tām ir bieza instrumentācija. Bet varbūt tālākā nākotnē, kad balss būs ieguvusi lielāku briedumu, viņa vēlētos nodziedāt Spīdolu no Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts”. Rakstura dēļ. “Es esmu es, pati spīdu – šie Spīdolas vārdi man liekas ģeniāli,” saka Gunta Cēse.

Šovakar viņas uzticīgo klausītāju vidū būs vecāki, draugi. Māksliniece cer, ka atnāks profesors Viesturs Gailis, kura vadītajā operstudijā “Figaro” viņa 2008. gadā debitējusi kā soliste Raganas lomā E. Humperdinka operā “Ansītis un Grietiņa”. “Gan jau profesoram Gailim ar viņa kritisko ausi būs ko ieteikt,” cer Gunta, “zināšu, kur tiekties.”

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.