Kultūra
Literatūra

Te ir mana dzimtene: Alvila Berga latvieša definīcija 16

Latvieši svešumā – šī formula literatūrā nav nedz jauna, nedz pārsteidzoša. Un tomēr katru reizi ir interesanti saprast, vai ir pateikts kas jauns par to, kā ārpasaule iedarbojas uz “puikām no Rēzeknes” – tā vienu no sava stāsta “Tetovētāja piektā stunda” galvenajiem varoņiem dēvē bijušais darba migrants Alvils Bergs.

No spilgtākajiem migrantu stāstiem, kas re­ālo pieredzi iekausē literārā darbā, jāatceras Viļa Lācīša prātojumi un traģikomiskais Laimas (toreiz Muktupāvelas) Kotas romāns “Šampinjonu derība”. Savukārt kinoreklāmas mākslinieks no Jūrmalas, vārdā Alvils Bergs, savā pirmajā grāmatā konsekventi meklē radoša migranta dzīves jēgu svešumā. Viens ir stāsts “Barsa”, kas Barselonas tēlu paradīzes dārza nozīmē izmanto maksimāli – tā ir sapņu zeme, uz kuru galvenajam varonim Dināram gribas aizbēgt, turklāt tur viņš būs prom no savas nevainojami rūpīgās krievu draudzenes Annas, depresīvās latviešu draudzenes Elīzas, toties kopā ar neatklāta rakstura pārmīlīgo Žizeli. Kas līdzīgs notiek arī “Tetovētājā” – tetovēšanas aroda naudīgumu un mazākkaitīgumu atklājušais klūgu pinējs Georgs redz ainas no šausmīgi izvirtušās Retumu pilsētas dzīves, lai tomēr arī pats kļūtu par tiešu kaisles upuri un nokļūtu Barsā. Viņam nav saprotams, kā var nožogot upi, pat ja tas ir netīrs pilsētas kanāls.

Berga varoņi vairs nav latvieši celtniecības laukumos un dārzeņu pakošanas fabrikās, tie ir “latviešu mazā inteliģence”, ne mazāk cienīti un godāti Eiropas sabiedrībā kā jebkurš savējais. Par spīti profesionālajiem panākumiem gan dominē noskaņa “tikai neaizmirsti, ka nevienam neesi vajadzīgs” (9). Ar šo pretrunu sevī vajadzētu cīnīties arī stāstu varoņiem, domājams, tāpēc ir nepieciešama sapņu zeme Barsa, kas sauc kaislīgāk par Adamovas ezera krastu. Barsa viltīgi aicina arī lasītāju, lai gan saturiski, pēc Berga, Barsa ir antitēze latviskām vērtībām – darbam, stabilitātei, rūpēm par savu zemi un īstai mīlestībai.

Autora vēlme nedaudz pamācīt un pārmācīt zinātkāro lasītāju ir cienījama, lai gan nekļūst skaidrs, kāpēc pēkšņi Latvija, pat ja tā ir dziļā Latgale, tik ļoti atšķiras no kaislību, reibinošu vielu pārņemtas Derbijas, Barsas vai Rīgas? Pats autors jau pirmajā stāstā tēlaini izsakās, ka “uz melnbaltā šaha laukuma vairs nevar spēlēt ar vienkāršiem divu krāsu kauliņiem” (7), ar to varbūt domājot arī globalizāciju, toleranci un citas Rietumu vērtības skatā uz ārpusi, ne tikai iekšpusi. Interesants šajā kontekstā ir latviešu inteliģentā vīrieša tēls – pēc Berga stāstītā palicis prātā, ka tas ir kotletes štopējošs, alu un savu brīvību cienījošs radījums, kuram ir, iespējams, smaga nepieciešamība pēc skaistām sievietēm, dažreiz neizskaidrojami muskuļota vai vismaz spēcīga miesasbūve un viegla nosliece uz homofobiju. Latvieti, uz kurieni? – autors it kā sauc no grāmatas lappusēm. Ja latvietis ir “iztaisnojis saknes” un zina, kas tam nepieciešams, piemēram, grozu pīšana, tad autors ļauj viņam atgriezties. Savukārt, ja latvietis ir nedaudz zudis izvēļu priekšā, tad Bergs, visdrīzāk, atstās to pamocīties turpat, kamēr nebūs vēlreiz vīlies brīvās Rietumu pasaules nesavienojamībā ar latviešu dvēseli. Labi, ka nevienu no šiem latviešiem nav žēl, tie nekļūst par ideālu.

Tēlainība ir viens no Berga prozas ieročiem, jo bez neveiklām vietām kā dialogā dzirdamā “šitās bedres nelaimīgās maukas” (14) autors prot uzburt ļoti reālistiskas ainas, kuras ir vēlme pārlasīt – dažreiz arī aiz neticības savām acīm. Piemēram, tēlojot bezpajumtnieku bohēmu, autors norāda, ka latvietība arī šeit ir devusi radošus asnus, kad diplomēts latviešu jurists vietējiem vielu cienītājiem par godu izdomā spēli par Sidraba birzi, kas patiesībā ir orģijai līdzīgs meiteņu gājiens caur vīriešu rindu. Citviet Bergs kļūst lirisks un atgādina, ka latviska vērtība ir arī dabas tuvums, skaistums un iemiesojums Purvīša gleznās, tādējādi sniedzot ne tikai ļoti daudzbalsīgu, bet arī kultūras citātiem papildinātu tekstu. Protams, spilgtās ainas saistītas galvenokārt ar to, ka Bergs un viņa varoņi ir profesionāli vizuāļi.

Stāsti nav par Barsu, bet par dzimteni. Strauja un skaļa ir Alvila Berga latvieša definīcija: “Latvietis ir unikāls ar to, ka ir ziemeļu samurajs, vientuļš cīnītājs, vientuļš zobenu kalējs, vientuļš dzejnieks, gleznotājs, dievlūdzējs.” (109) Ar ko latvietis cīnās pie Adamovas ezera? Ar ko Londonā un Barsā? Vientulībā ar sevi pret sevi? Tālāk autors min arī latvieša lēnīgumu, kas ir spēks; citur viņš caur kādu viedu Adamovas klūgu pīšanas meistaru cildina klusēšanu Latvijā. Pēdējam pavisam negribas piekrist. Jaunu latvietības saglabāšanas formulu radīšanas karstumā, šķiet, autors tomēr nodara sev pāri, jo arī pats ar šo grāmatu neklusē un nav vientuļš cīnītājs. Sprīdītis, Dullais Dauka, Donkihots – tas ir pietiekami skaļi, lai atbalsotos.

LA.lv