Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Latvija ir pilnīgā autā 16


Latvijas futbola izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs.
Latvijas futbola izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs.
Foto – Evija Trifanova/LETA

Aizvadītajās dienās valsts vīrieškārtas iedzīvotājiem bija dots dibināts iegansts izlasīt sulīgāko no necenzēto vārdu kataloga un neviens viņiem deviņstāvīgos nepārmeta. Kā tu, cilvēks, nekļūsi rupjš, nespersi zemi gaisā no dusmām, ka Latvija ir pilnīgā autā! Ja viena zeme, proti, valsts sāk zaudēt klintij, un Latvijas izlases mačs ar Gibraltāru noslēdzās ar apkaunojošu 0:1 traģēdiju, tad ar sporta karali futbolu mums ir pavisam švaki un dimbā.

Atceros pirms 14 gadiem piedzīvoto pasaku, kad Portu pilsētā nospēlējot neizšķirtā ar Vāciju, sarkanbaltsarkani tērptajiem faniem par viņu atbalstītās meistarkomandas spēles māku salutēja visu citu izlašu klātesošie līdzjutēji, mēs bijām lepni par saviem varoņiem un jutāmies kā nopelnījuši Eiropas čempionu zeltu. Krodziņā kāds skumīgs fricis sūrojās – ek, būtu mums tāds špīleris kā jūsu žiglais vanadziņš, mazais nazītis ar 9. numuru (Verpakovskis), Vācija grieztu pretinieku aizsardzību kā sviestu! Tai tālajā pagājībā Verpakovskis sita golus, pa malām nesās kosmiskā ātruma ekspreši Bleidelis ar Rubīnu, centrā kombinējās izmanīgais Astafjevs, un aizmugurē stāvēja krampīgie aizsargi, kuri vis neļāva svešiem uzbrucējiem brīvas uzvešanās vaļu un lika saprast, ka viņi mūsu vārtu tiešā tuvumā tiks sastapti kā nevēlami agresori.

Pasaka sen kā beigusies. Tagadējie futbolisti prot nozvejot bumbu tikai pēc pirmās piespēles un tālāk sapinas pretspēlētāju izliktajos tīklos. Pretinieku soda laukumā mūsu centra uzbrucējs ir tik reti sastopams kā taurs gāršā, un pat tur iemaldījušos mūsējo vērsēni aizsargi ātri noliek pie vietas. Uz priekšu un atpakaļ visa komanda kustas kā vēžveidīgie. Latvijas futbolisti maizi pelna ne augstāk kā Polijas līgā, iet tepat vietējā sākumskolā, bet, pamēģināti vērtīgākos klubos, tiek izbrāķēti kā nederīgi. Valsts izlašu sacensībās vairs nerunājam par pretošanos topa līmeņa izlasēm, jo nespējam pievārēt ne Kosovu, ne Fēru Salas, ne, piedodiet, Gibraltāru ar policistiem, pastniekiem un pārējiem amatieriem sastāvā.

Var gausties, ka šai paaudzē mazā valstī nav piedzimuši futbola talanti. Bet Islande ir daudzkārt mazāka, ledājiem klāta zeme, kur dzimst vaļu mednieki, mežcirtēji un aitu gani – nevis brazīliešu superzvaigznes ar filigrānu tehniku un bumbas savaldīšanas mākslu – un islandieši ir kramaciets, grūti apgāžams aisbergs anglijām un portugālēm! Vai no vikingiem mantotais raksturs liek cīnīties klupšus krišus un līdaciņā aizsniegties pēc garām svelpjošas bumbas, vai salā uzceltās slēgtās halles uzlabo spēli – Islande nokļūst pasaules un Eiropas čempionātu finālos. Turpretī Latvijā drīz pat būsim bešā – bez pieklājīga laukuma, kur spēlēt starptautiskās spēles.

Kas ir vainīgs, ka Latvija zaļajā stadionā nogāzusies bezdibenī un piedzīvo traģēdiju Gibraltārā? Pirmkārt, atbildība jāuzņemas Valsts prezidentam un premjerministram. Futbols ir sporta veids nr. 1 jebkurā vietā uz planētas Zeme, un miljardi cilvēku uzzina par tik apbēdinošu kapitulāciju pret klinti. Pats šausmīgākais, ka sagrāvi ciešam Latvijas 100. jubilejas gadā, un tādas “dāvanas” vairs nevēlamies. Otrkārt, federāciju bezgalīgi ilgi vada Indriksona kungs, un kāpēc gan VDK kapteinim jābūt arī sporta dzīves kapteinim, ja pierādījies, kur bijušie čekisti pie noteikšanas – tur pārāk labi neklājas. Treškārt, futbola administrācija ir aizsēdējusies krēslos un būtu atstādināma no amatiem un pensionējama, jo nespēj nodrošināt pilnasinīgu futbola attīstību no bērna kājas mazotnes līdz jaunatnes rezervēm un nacionālajai izlasei. Ceturtkārt, treneris Starkovs, kurš paveica brīnumu un aizveda mūs uz Portugāli 2004. gadā, vairs neatkārtos neko tamlīdzīgu, un šodien vairs nedz uzpurina komandu, nedz saprot futbola novitātes.

Bet tā komanda, kas mums ir, – nedrīkst tikt pavisam nomākta un bez uzvarētāju gara. Ar ko mums saspēlēt, kamēr Starkovs pie stūres, varbūt ar Roņu salu?

LA.lv