Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. jūnijs, 2012
Drukāt

Traģēdijas laivojot. Kas atbildīgs?

Foto - LETAFoto - LETA

Ilustratīvs foto

Daudzi pēc šāgada Jāņiem noteikti atviegloti nopūtās – Latvijas autoceļi šajos svētkos nepaņēma nevienu dzīvību. Toties trim dzīvību laupīja ūdensceļi – laivošana…


Protams, nevar uzreiz apgalvot, ka tā tagad būs jauna tendence, taču neapšaubāmi laivošanas negadījumiem jāpievērš uzmanība, īpaši, ja tas saistās ar svinēšanu un alkohola lietošanu. Kanoe braucēju nāvi jūrā pie Kolkas, iespējams, lielā mērā var norakstīt uz apzinātu vēlmi riskēt, taču 24 gadus vecā rīdzinieka Paula, kuru vakar apbedīja, bojāeja jau ir pavisam cits stāsts.

 

Ar laivu pēc malkas

“Kliģu” atpūtas bāze, kas atrodas Džūkstes, Lestenes pagastu un Jaunpils novada robežu krustpunktā pie tāda paša nosaukuma ezera, divas pēcjāņu dienas bija slēgta. Pārvaldnieks Jānis nekādos komentāros neielaidās. SIA “Dobeles biznesa centra “Pils”” piederošajā atpūtas bāzē dīvaini izskatījās tikai no malkas šķilām sakrautais sārts, kas Jāņos tā arī nav ticis aizkurts.

Tomēr informācija, kas ir manā rīcībā, ļauj restaurēt notikumu gaitu. Līgovakarā aptuveni pusstundu pirms pusnakts jauniešu kompānijas pārstāvji Pauls un Mareks (26 gadi, vārdi mainīti) nolēma aizbraukt ar airu laivu pāri ezeram uz mežu pēc kritalām ugunskuram. Tā kā malka atpūtas bāzē bija, var noprast, ka jaunos vīriešus vairāk interesēja pats brauciens, nevis malka. Abi neesot bijuši piedzērušies, bet alu tomēr iedzēruši. Kā jau Jāņos. Viens brauciens pēc malkas jau bija izdevies.

 

Policijā vēl notiek izmeklēšana, taču laivas apgāšanos, visticamāk, veicinājuši vairāki apstākļi: vējainais laiks, braucēju reibums un, protams, nestabilā un smagā krava – koki, kuru transportēšanai nelielā airu laiva nav domāta.

 

Laiva apgāzusies, un abi iekrituši ūdenī. Mareks izglābies, puišus glābt traukušies pat atpūtnieki uz piepūšamajiem matračiem, bet Paulam nepalaimējies. Viņu dzelmē atrada tikai nākamajā dienā. Jaunā cilvēka cīņu par savu dzīvību traucējusi arī dūnu jaka, kas ātri piemirkusi un kļuvusi smaga. Glābšanas vestu abiem nebija. Pārvaldnieks Jānis gan pēc notikušā teicis, ka vestes piedāvātas, taču jaunieši no tām atteikušies.

Kad mans paziņa šonedēļ vēlas sarunāt viesības “Kliģos” un cita starpā jautā arī par laivām un notikušo nelaimi, pārvaldnieks atbild: “Pašiem par sevi jāatbild. Teritorija ir liela. Es nevaru katram izstāvēt līdzi. Laivas ir pieslēgtas, bet jaunieši iedomājās malku vest no otra krasta. Ir drošības vestes, bet, ja cilvēki nolemj, ka tās nevajag…”

 

Sodīt vai nesodīt dzērušu laivotāju?

Valsts policijas Tukuma iecirkņa priekšnieks pulkvežleitnants Janeks Bahs norāda, ka izmeklēšana vēl turpinās, taču skaidrs, ka atbildība par notikušo jāuzņemas pašiem laivotājiem. Parasti airu laivas devējam vai īpašniekam no likuma viedokļa nekāda atbildība nav paredzēta: “Mēs varam tikai aicināt laivas īpašniekus vai apsaimniekotājus nedot savas laivas iedzērušiem, nepilngadīgiem, likt laivotājiem vilkt glābšanas vestes.

 

Savukārt, kad cilvēks iekāpis laivā, uz viņu var attiecināt administratīvo pārkāpumu kodeksa normas. Laivotājam nevajag tiesības, bet viņu policija var sodīt par braukšanu alkohola reibumā, kā arī par to, ka laivā nav glābšanas vestes vai spainīša ūdens izsmelšanai.”

 

Šogad Tukuma apkaimē šis ir pirmais gadījums, kad noslīcis laivotājs. Pērn viens noslīka jūrā, bet ir bijuši gadi, kad šāda veida traģēdijas nav notikušas vispār.

Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Lita Juberte skaidro, ka likumos neesot paredzēta atbildība par airu laivas vadīšanu alkohola reibumā, vienīgais, ko policija varot: norādīt, ka, tāpat kā sauszemes transportlīdzekļu un lielāku ūdens transporta līdzekļu vadīšanas gadījumā, alkohola lietošana un izbraucieni ar laivu ir nesavienojamas lietas, kas var apdraudēt gan paša laivas vadītāja, gan apkārtējo veselību un dzīvību. Atbildība par dažādu veidu pārkāpumiem paredzēta attiecībā uz kuteriem, ūdensmotocikliem, motorlaivām, jahtām, tas ir, motorizētajiem pārvietošanās līdzekļiem.

“Policijas darbinieki, redzot situācijas, kad airu laivās tiek lietots alkohols, aizrāda. Obligāta prasība uz jebkura ūdenstransportlīdzekļa (gan motorizēta, gan nemotorizēta) ir drošības vestes bērniem, kas nav sasnieguši 12 gadu vecumu,” teic L. Jubarte.

 

Prakse dažāda

No Kliģu ezera Džūkstes otrajā pusē ir Lancenieku ezers. Džūksteniece Kitija vairākus gadus strādājusi atpūtas bāzē (tagad to remontē) pie šī ezera un stāsta, ka neviens, kas atbraucis uz atpūtas bāzi, 30 gadu laikā neesot noslīcis: “Laivu devu tikai tiem, ka skaidrā. Ja bija dzēruši, novicināju koku gar degu un teicu, lai tik neiedomājas braukt. Ja kompānija bija nekontrolējama, laivas ievilku šķūnī un ieslēdzu.”

Rīgas tūrisma kluba “Virsaitis” laivu nomas punkta pārstāvis Andris Pārups stāsta, ka, iznomājot laivas, klientiem liek parakstīties, ka viņi paši atbild par savu drošību:

 

“Glābšanas vesti dodam bez maksas. Kad sakām, ka alkohola reibumā laivot nedrīkst, parasti to uztver ar smaidu, jo dominē uzskats: atpūtas laivošana kā minums ietver alus dzeršanu…”

 

Alsungas novada atpūtas bāzes “Ezermaļi” saimniece Aiga Ķikure: “Pa dienu jau nedzer, tāpēc par laivotājiem esmu droša. Un, ja kāds iedzer, klāt jau nevar izstāvēt. Vakarpusē jau esmu uzmanīgāka. Ja satumst, jauniešiem laivas nedodu vispār.”

Viesītes ezera atpūtas bāzes saimnieks Gints Asaris stāsta, ka draugiem un labiem paziņām uzticoties – gan ka nedzers, gan ka zina, ko dara un māk airēt: “Ja bišku ko grādīgu iemalkojis, tad laivu dodu, makšķerniekiem jau grūti bez šmigas, bet, ja krietnā reibumā, nedodu, vienalga, liels vai mazs draugs. Jo žēl gan viņa, gan laivas. Diemžēl bieži dzeramo ņem līdzi ezerā. Reiz pat speciāli airēja uz veikalu otrā pusē, jo vajadzēja šņabi, lai apmazgātu noķerto lielo zivi. Ko tu tādiem padarīsi?”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+