Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. janvāris, 2012
Drukāt

Uz Džuljetas balkoniņa – Ilze Ķuzule-Skrastiņa

Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

27. janvārī Dailes teātrī jau piekto reizi teātra vēsturē notiks Viljama Šekspīra traģēdijas “Romeo un Džuljeta” pirmizrāde. Pasaulē slavenākā, skaistākā un arī skumjākā mīlas stāsta galvenā sieviešu loma – Džuljeta – tiek uzskatīta par katras jaunas aktrises sapni. Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā versijā Romeo iemīļotās lomā redzēsim aktrisi Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu.

 

“Džuljeta pēc vispārējā mēra ir absolūti izteikta sapņu loma,” saka Ilze. “Bet patiesībā tā ir viens no grūtākajiem aktrises uzdevumiem. Šķietami viņa ir parasta meitene, kas iemīlas, bet tad viss aiziet mazliet greizi. Tomēr jebkuram aktierim ir milzīgs izaicinājums nospēlēt jaunu cilvēku, kurš mīl, nīst, reaģē uz prātam neaptveramiem, traģiskiem notikumiem pa īstam. Jā, šī ir izteikta varoņloma, tur var meklēt kaut kādu īpašu raksturu, formu, bet mans uzdevums ir to izdarīt maksimāli patiesi. Ir jāpieliek ļoti liels spēks un pamatīga koncentrēšanās. Šekspīrs patiesi ir ciets rieksts.”

Šī ir jau otrā reize, kad Ilze atgriežas pie “Romeo un Džuljetas” – leģendārais darbs bija arī viens no aktieru kursa diplomdarbiem, beidzot studijas Kultūras akadēmijā. “Es gan nebiju Džuljeta, bet aukle. Padzīvojusi, asprātīga, korpulenta dāma,” smej Ilze. “Bija ļoti interesanti, un toreiz šī loma likās pamatīgs izaicinājums. Mācību periodā tev jāiziet cauri visādām lomām, jābūt pēc iespējas dažādākam. Toreiz mācījāmies būs maksimāli patiesi, atvērti.”

Dailes teātrī “Romeo un Džuljeta” iestudēta jau četras reizes, bijušas četras dažādas Džuljetas – Emīlija Viesture 1924. gadā, Lilita Bērziņa un Austra Šteinberga 1943. gadā, Vija Artmane un Milda Klētniece – 1954. gadā, bet 1994. gadā – Indra Briķe un Agnese Zeltiņa.

 

Ilze atzīst, jābūt gatavai, ka šo lomu salīdzinās ar citām atkal un atkal. “Tomēr gribu maksimāli tikt vaļā no lielās atbildības nastas, ko tā nes. Mana Džuljeta nebūs pretrunā ar kādu citu. Tāpat viņa ir jauna, dedzīga, aizrautīga, iemīlējusies bez prāta. Un, jā, man būs arī savs balkoniņš,” pasmaida Ilze.

 

Ilze teic – lomas pie viņas allaž atnāk īstajā laikā un neesot svarīgi, vai tās ir “sapņu” vai ne. “Iznācis tā, ka katra atnāk tajā dzīves posmā, kad tas ir aktuāli, vai otrādi, pateicoties lomai, sāku domāt par lietām, kas saistītas ar to. Šosezon ir vairākas šādas sakritības – “Marlēnā” esmu aktrises un rakstnieces meita, šāds salikums raisīja daudz pārdomu par mātes un meitas attiecībām, gan domājot par mani un mammu, gan ņemot vērā, ka arī man pašai ir meita. Bet šobrīd Džuljeta liek domāt par mīlestības lietām. Tas, ka esmu kļuvusi par mammu diviem maziem bērniem (dvīņi Marats un Emīlija), nenozīmē, ka nevaru nospēlēt jaunas meitenes pirmo mīlestību. Turklāt mēs nespēlējam tīneidžerus, bet vairāk vai mazāk sevi pašu. Man šķiet, ka, pateicoties bērniem, mana izpratne par mīlestību ir kaut kādā ziņā nostiprinājusies.”

Šī sezona Ilzei ir ļoti piepildīta – Marlēnas Dītrihas meita, Mocarta sieva Konstance, Vilkinsones jaunkundze “Ar vīru nav viegli”, Punktiņa, tagad – Džuljeta, bet šosezon gaidāma arī Mātes loma Regnāra Vaivara iestudētajā “Apglabājiet mani zem grīdas”. Jautāju, kā iespējams būt labai mammai un labai aktrisei reizē. Ilze pasmaida: “Mums ir brīnišķīga auklīte, kurai es simtprocentīgi uzticos. Dzīve piespēlē situācijas, un tu vienkārši meties iekšā un dari. Man arī nav tādas sajūtas, ka rautos uz četrām pusēm, viss notiek dabiski. Protams, ir ģenerālmēģinājumu posms, kad neesmu mājās gandrīz nemaz un man kā mammai ir sirdsapziņas pārmetumi. Bet, no otras puses, ja es nestrādātu, tad būtu otrā grāvī. Turklāt tas laiks, ko pavadām kopā, nav ilgs, taču kvalitatīvs. Atšķirībā no citām profesijām pēc saspringtiem brīžiem varu atslābt, būt mājās. Bērni ir grūtāks darbs nekā teātris, taču brīžos, kad esam kopā, esmu tik laimīga. Protams, kā laba mamma nākotnē es negribētu, lai viņi iet mūsu pēdās, bet, no otras puses, ja cilvēks deg par savu profesiju tā, kā to darām mēs ar Artūru, tad tas ir ko vērts.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+