Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. oktobris, 2012
Drukāt

Vācijā aizliegums veikaliem strādāt svētdienās arvien grūtāk kontrolējams

Foto no "LA" arhīvaFoto no "LA" arhīva

“Ja svētdienās tiek veicināta tirdzniecība, tad nav brīnums, ka atskan balsis: mēs pavadām svētdienu lielveikalos! Bieži vien tur tiek nodrošināta arī izklaide ģimenēm ar bērniem, tādā veidā tur var pavadīt visu dienu. Izklaide ir gan, bet vai ir paliekošs prieks?

 

Ir vērts atzīmēt, ka valsts ar spēcīgāko ekonomiku Eiropā – Vācija – tomēr nebaidās sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos ciet līdz pirmdienai. Ņemsim no vecajām Eiropas Savienības valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu uzplaukumu,” tā sprediķī Aglonā teica Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kāda tad ir situācija Vācijā?

 

Vēsture gadsimta garumā

Aizliegums atvērt veikalus svētdienās Vācijā ir vēsturiska atlieka no sociāldemokrātiskās kustības laikiem. Lielveikalu saimnieki labprāt vēlētos šo kārtību mainīt, taču tam nepiekrīt arodbiedrības.

“Galu galā ir taču jābūt vismaz vienai dienai nedēļā, kad arī pārdevējas var atpūsties un pabūt kopā ar ģimeni,” saka Renāte. Ir saulains svētdienas rīts, kad viņa, pie rokas stumdama divriteni, iesoļo dzelzceļa stacijā. Renāte kopā ar vīru šodien dosies izbraucienā ārpus Berlīnes. Viņa esot pieradusi iepirkties sestdienās, tāpat allaž darījuši viņas vecāki. “Ir daudz labākas lietas, ko darīt brīvdienā tā vietā, lai klaiņotu pa veikaliem.”

Līdzīgās domās kā Renāte ir vairākums Vācijas iedzīvotāju, liecina socioloģiskās aptaujas. Lai gan tirdzniecības aizliegums svētdienās nereti tiek kritizēts kā “vecmodīgs” un “komisks”, lielākā daļa vāciešu ir pārliecināti, ka tas jāsaglabā. Tomēr ne sabiedriskās domas apmierināšanas vārdā šāds noteikums pastāv. Tam ir raiba vēsture vairāk nekā gadsimta garumā.

 

Ierakstīts pamatlikumā

Ierobežojumi tirgoties svētdienās un svētku dienās Vācijā pirmoreiz tika iedibināti 1891. gadā – piekāpjoties arodbiedrību kustības prasībām. Pirms tam tirgotavas bija vaļā no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, iepirkties brīvi varēja arī svētdienās. Garais darba laiks gan vairāk bija balstīts gluži praktiskā nepieciešamībā. Proti, ledusskapji vēl nebija izgudroti, arī noliktavu sistēmas nebija, tādēļ pārtiku nācās iegādāties ik dienas. Vēlāk noteikumi kļuva stingrāki, tika iegrožotas arī atļautās tirdzniecības stundas darbdienās: veikali drīkstēja būt atvērti no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā ar dažiem izņēmumiem: beķerejas, kioskus un puķu bodes bija brīv turēt vaļā arī ilgāk.

 

Nacionālsociālisma laikā iepirkšanās stundas tika saīsinātas no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Tieši šajā laikā tika pieņemts arī pilnīgs tirdzniecības aizliegums svētdienās, kas saglabājies līdz pat šodienai.

 

(Vācijas pamatlikumā joprojām nemainīgs atstāts pants no Veimāras konstitūcijas: “Svētdiena un valstiski atzītās svētku dienas tiek likumiski aizsargātas kā no darba brīvas un dvēseliskās atjaunošanās dienas.”)

Pēckara Vācijā vairākus gadus valdīja brīvība – katrā federālajā zemē darbojās savi noteikumi, līdz pēc tirgotāju apvienību ierosmes (pieprasot vienlīdzīgus konkurences nosacījumus) 1956. gadā tika pieņemts stingrs, visā Vācijā vienots likums, tirdzniecību ierobežojot no plkst. 7 līdz 18.30 darbdienās, bet sestdienās – līdz diviem dienā. Ārpus šī darba laika drīkstēja būt atvērtas vien pārdotavas benzīntankos, dzelzceļa stacijās, kā arī aptiekas, kioski un restorāni. Šie noteikumi tikpat kā bez izmaiņām darbojās apmēram trīsdesmit gadu, līdz veikalu darba laikos sāka parādīties arvien lielāka brīvība. Jau 1989. gadā likumdevējs pircējiem uzdāvāja “garo ceturtdienu”. Visas tālākās izmaiņas bijušas vien darba laika liberalizēšanas virzienā līdz pat īpašajām “pārdošanai atvērtajām svētdienām” vairākas reizes gadā, vēlāk arī atteikšanās no vienota likuma, regulāciju atstājot federālo zemju ziņā.

 

Soda seksa veikalu

Berlīnē veikaliem ir ļauts strādāt 24 stundas diennaktī visu nedēļu, izņemot svētdienas. Tomēr aizliegums neattiecas uz visām tirdzniecības vietām. Ir vairāki izņēmumi, piemēram, svētdienās drīkst būt atvērti pārtikas un citu preču veikali metro un vilcienu stacijās. Ap to pašu laiku, kad Renāte dodas baudīt svētdienu, Berlīnes Austrumu dzelzceļa stacijas pagrabstāvā drūzma ir tik liela, ka grūti samainīties ar pretimnācējiem. Pārtikas veikalā “Lidl” ir atvērtas visas kases, bet rindas tomēr stiepjas vairāku desmitu cilvēku garumā. Tie, kas rindā vēl nav iestājušies, aizgūtnēm grābj un met grozos to, kas vēl atlicis pustukšajos plauktos – olu vairs nav, arī tomāti jau beigušies. Tāpat pārtiku, saimniecības preces un citas lietas nelielā izvēlē un par paaugstinātu cenu cauru svētdienu var iegādāties neskaitāmos “vēlās iepirkšanās” veikaliņos. Iepirkties var arī degvielas uzpildes stacijās.

 

Pastāv īpaši noteikumi, kas regulē, kādai jābūt “vēlās iepirkšanās” veikalu platībai un preču sortimentam, lai tiem būtu ļauts darboties arī svētdienās. Kā ar jebkuru aizliegumu, tirgotāji tos cenšas apiet. Savukārt ierēdņi, cenzdamies kontrolēt noteikumu ievērošanu, bieži apmaldās paši savos para­grāfos.

 

Tā šā gada maijā tiesā pret pašvaldību uzvarēja kāda Minhenes seksa veikala operators. Lai gan veikals atrodas Centrālajā dzelzceļa stacijā, ierēdņi uzņēmumam neatļāva tirgoties svētdienās, jo tas netirgo “ceļojumu preces”. Veikals “Erotiskā pasaule” tiešām nav tipisks ceļojumu preču veikals, bet gan pārdod prezervatīvus, seksa rotaļlietas, DVD, tomēr tā piedāvājumā atrodas arī žurnāli un seksa literatūra, kas it kā būtu “atļauto” preču sarakstā, tā pamatoja veikala īpašnieks.

Arī “vēlās iepirkšanās” veikalu īpašnieki ne vienmēr izprot, ko īsti viņi drīkst tirgot un ko ne, tāpēc iedzīvojas sodos. No otras puses, trūkst kontroles resursu, jo darbinieki, kuri ar to varētu nodarboties, paši svētdienās bauda brīvdienu. Arī lielo veikalu ķēžu īpašnieki labprāt vēlētos savas tirdzniecības vietas atvērt svētdienās, tomēr politiķiem, viņu vēlmes uzklausot, jārēķinās ar arodbiedrību spēku – tās uzstāj uz ierobežojumu saglabāšanu.

 

Uzziņa

Veikalu darba laika ierobežojumi citur Eiropā

* Austrijā: veikali svētdienās slēgti; izņēmumi: tirdzniecības vietas degvielas uzpildes stacijās, lidostās, dzelzceļa stacijās.

* Francijā: veikali svētdienās slēgti, bet ne visi tirdzniecības centri šos noteikumus ievēro, turklāt atļauts piecas reizes gadā rīkot “pārdošanai brīvas svētdienas”; tūristu iecienītās pilsētās drīkst atļaut tirdzniecību arī svētdienās.

* Lielbritānijā: pavalstīs atšķirīgi noteikumi. Anglijā un Velsā svētdienās ļauts strādāt nelielajiem veikaliem, Skotijā ierobežojumu nav.

* Spānijā: veikali drīkst būt vaļā katra mēneša pirmajā svētdienā, augustā un decembrī vairākas svētdienas mēnesī.

* Grieķijā: veikali svētdienās parasti slēgti, tūristu iecienītos apgabalos atvērti.

 

 

 

Viedoklis

Vispirms vēlas 
panākt svētku brīvdienas

Kāda ir Latvijas pārdevēju un pircēju attieksme par veikalu strādāšanu svētdienās? Latvijas Tirdzniecības darbinieku arodbiedrībā (LTDA) uzsver, ka jautājums par veikalu darba laika ierobežošanu pastāvīgi ir arodbiedrības uzmanības lokā.

 

Kā stāsta LTDA priekšsēdētāja Maira Muceniece, šo jautājumu pārdevēju interešu pārstāvji sadala trīs virzienos: veikalu darba laiku saīsināšana vakara stundās; veikalu slēgšana valsts svētku dienās; veikalu slēgšana svētdienās. “Pašlaik LTDA prioritāte ir veikalu slēgšana valsts svētkos, kas palīdzētu pie tā pakāpeniski pieradināt sabiedrību. Mūsuprāt, ir jāmaina iepirkšanās tradīcijas, aicinot iedzīvotājus izdarīt pirkumus pirms svētkiem un neliedzot svinēt tos arī veikalu darbiniekiem,” teic M. Muceniece. Viņasprāt, svētki tiek pārvērsti par lielu iepirkšanās drudzi, kas vairākiem desmitiem tūkstošu veikalu darbinieku visā Latvijā ir parastas darba dienas bez svinīgas sajūtas. M. Muceniece min, ka uzrunātie veikalu darbinieki ideju par veikalu slēgšanu svētdienās vismaz šobrīd uztver piesardzīgi. “Kā galvenais iemesls – viņu bailes par mēneša darba stundu samazināšanos un līdz ar to darba samaksas sarukšanu,” skaidro arodbiedrības vadītāja, kuras organizācija apvieno 2,5 tūkstošus biedru (nodarbināti kopumā 200 tirdzniecības uzņēmumos).

 

Vai atbalstāt ideju 
par veikalu slēgšanu svētdienās?

Pircēju viedokļi

* Dzintars: “Veikalus svētdienās nevajag slēgt, varētu tikai nedaudz saīsināt darba laiku. Es iepērkos katru svētdienu. Daudziem cilvēkiem darba dienās iepirkties neiznāk, jo vakaros, nudien, nekur negribas iet. Protams, nepieciešamās lietas es varu ātri nopirkt arī darbdienā, taču ilgāk pastaigāt pa veikalu laika gan nav.”

* Evija: “Lai gan pati svētdienās iepērkos ļoti bieži, es atbalstu veikalu slēgšanu svētdienās. Visi cilvēki ir pelnījuši pilnvērtīgu atpūtu nedēļas nogalē. Mēs paši, staigājot pa lielveikaliem stundām ilgi, nelietderīgi tērējam savu brīvo laiku. Pati ilgu laiku esmu dzīvojusi Vācijā, tur visi cilvēki pielāgojas tam, ka svētdienās veikali slēgti. Arī mēs pierastu un iemācītos plānot savu laiku.”

* Marina: “Svētdienās veikaliem jāstrādā vismaz līdz pusdienlaikam. Mēs ar vīru pārsvarā iepērkamies katru svētdienu. Daudziem tā ir vienīgā brīvdiena, kad var doties uz lielveikalu. Darba dienā var ieskriet kādā pārtikas veikalā, bet, lai nopirktu drēbes un citas sadzīviskas lietas, pāris minūšu nepietiek.”

* Valentīna: “Darba dienās cilvēki strādā, nevis iepērkas. Pati arī iepērkos tikai svētdienās. Mums nav jāskatās uz Eiropas valstīm, tur pavisam cits dzīves līmenis. Daudzi cilvēki uz lielveikaliem brauc no Pierīgas, lai kopā ar ģimeni pavadītu laiku lielveikalā. Diez vai darba dienās viņi tā varētu darīt.”

* Krists: “Es iepērkos vienreiz nedēļā un pārsvarā tieši svētdienā. Domāju, ka lielākai sabiedrības daļai ir tāpat. Darba dienu vakaros reti kurš gribēs pavadīt savu laiku iepērkoties. Varbūt, lai veikali strādā saīsinātu darba laiku?”

 

Pārdevēju viedokļi

* Anna (“Madara Cosmetics”): “Atbalstu domu par veikalu slēgšanu svētdienās. Ne jau tāpēc, ka negribas strādāt, bet tāpēc, ka cilvēki varēs vairāk laika veltīt ģimenei. Protams, svētdienās pircēju ir daudz. Domāju, ja veikali nestrādātu svētdienās, cilvēki pārorientētos uz iepirkšanos sestdienās. Mums ir izveidojusies vesela sabiedrības daļa, kas iepirkšanos uzskata par izklaidi. Viņi varētu atrast daudz lietderīgākas nodarbes svētdienās.”

* Aleksandra (“Ecco”): “Nebūtu slikti, ja svētdiena būtu brīva, jo tā ir diena, kuru pavadīt ar ģimeni. Taču pārdevējiem tas reti kad ir iespējams. Es strādāju gandrīz katru svētdienu. Šajā veikalā esmu jau piecus gadus un vēl neesmu pieradusi pie aizņemtajām svētdienām. Tas ir grūti un apbēdinoši, un ja nepatīk, tad izeja ir tikai viena – meklēt citu darbu.”

* Artis (“Sportland”): “Intensīvāka iepirkšanās vērojama tieši brīvdienās. Tāpēc domāju, ka veikalus slēgt nav laba doma. Varbūt vienu svētdienu mēnesī veikali varētu arī nestrādāt, bet ne visas. Var arī saīsināt darba laiku. Pēc darba visa ģimene nevar atbraukt iepirkties, brīvdienās ir daudz vieglāk to noorganizēt. Pats negribētu darba dienu vakaros skraidīt pa veikaliem. Protams, darbs svētdienās apgrūtina, it īpaši vasarā, kad daudzi draugi dodas atpūsties.”

Aptauju sagatavoja ANNA ŽIGAJEVA

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+