Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
21. janvāris, 2014
Drukāt

Vāgnera “Rienci” jaunā ietērpā (1)

Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Ievadot Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu kopumu, piektdien, 17. janvārī, Latvijas Nacionālajā operā  – divas dienas pirms oficiālās iestudējuma pirmizrādes – uzvesta Riharda Vāgnera opera “Rienci”. Šajā variantā – kā “opuss tēlos” ar nosaukumu “Rienci. Triumfs un sakāve”.

Kirstenas Dēlholmas režijā tādējādi jau pieteikumā dots mājiens uz Latvijas publikai kopš uzvedumiem “Operācija: Orfejs” un “Kara daba” labi zināmo dāņu režisores māksliniecisko skatījumu un izteiksmes līdzekļu spektru. Franču lielās vēsturiskās operas žanram piederīgā grandiozā piecu cēlienu partitūra šeit dekonstruēta līdz izrādei divās daļās ar spilgtāko muzikāli dramatisko ainu montāžu. Tāpat kā iepriekšējos Dēlholmas iestudējumos pastiprināta nozīme ir korim; tā laika Parīzes operai obligātais baleta skats aizstāts ar Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņu priekšnesumu Voldemāra Johansona elektroniskā skaņu celiņa pavadījumā. Šādas idejas, starp citu, nav gluži unikālas – intermēdijas Antonio Vivaldi operas “Otons atpūtas mājā” uzvedumam Regnāra Vaivara režijā savulaik komponējis Juris Karlsons, savukārt vairāki visai askētiskā stilā un lielās līnijās veidotā inscenējuma, scenogrāfijas un kostīmu mākslinieku darba parametri – kaut vai asociācijas ar Kazimira Maļeviča “Melno kvadrātu” otrajā cēlienā – atsauc atmiņā režisora Aleksandra Titela vadībā nesen veikto iestudējumu Sergeja Prokofjeva operai “Mīla uz trim apelsīniem”. Taču jaunā versija “Rienci” pati par sevi raksturojama kā gana oriģināla, veiksmīga un spilgta, un to kopumā apliecina arī izrādes muzikālās kvalitātes.

Kā jau minēts, līdzās solistiem šeit goda vietā atrodas koris, un tam bagātīgi piešķirtās Vāgnera operas ainas tika iedzīvinātas krāšņi un spēcīgi. Ar Rīgas Doma zēnu kora balsīm papildinātā operas kora sniegums bija stabils un izteiksmīgs gan basos un tenoros, gan sieviešu tembros un diskantos, prasmīgi iekļaujoties visā muzikāli skatuviskajā kopainā. Tāpat arī atsevišķas ritmiskas un intonatīvas neprecizitātes īpaši neaizēnoja operas orķestra noturīgo spēles līmeni, kā stīgu grupā, tā pūšamajos un sitam-
instrumentos kolorīti atspoguļojot Vāgnera mūzikas dramatisko ekspresiju un majestātiskos rakstura vilcienus. Vienlaikus orķestris visnotaļ precīzi atsaucās uz skaņuraksta kontrastainajiem pavērsieniem, un arī tas lielā mērā uzskatāms par diriģenta Modesta Pitrena nopelnu. Jāteic, ka pašas galvenās lomas atveidotājs – vācu tenors Torstens Kerls – neizraisīja sevišķu sajūsmu. Pietiekami rūpīgi sagatavotajā vokālajā partijā tembrālas individualitātes pazīmes ieskanējās epizodiski, galvenokārt otrajā daļā, citkārt liekot vēlēties, lai solista priekšnesums varoņtenora apzīmējumam atbilstu ne tikai skatuviski. Lielāku interesi un prieku izraisīja Urzulas Heses fon den Štainenas uzstāšanās, vienlaikus nedaudz izbrīnot, ka citādi avangardiskie uzveduma veidotāji uzticīgi sekojuši senajai tradīcijai, kur atsevišķas jaunu varoņu lomas rakstītas sievietes balsij, mūzikas autoriem gan akcentējot konkrētā tēla eleganci un trauslumu, gan dodot norādi uz homoseksuālu attiecību iespējamību. Vācu mecosoprāns Adriāno lomā šeit pievērsa uzmanību ar valdzinošu un krāsainu vokālo nianšu gammu, tomēr nespējot pilnībā noslēpt, ka solopartijas lasījums intonatīvā un reģistru izlīdzinājuma ziņā varētu būt līdzsvarotāks. Toties Latvijā jau pazīstamā Vāgnera operu soprāna lomu dziedātāja Elizabete Strida šajā izrādē bija spoža. Fascinēja gan Irēnes tēla muzikālo atveidojumu caurstrāvojušais dramatisms un emocionālais piesātinājums, gan tembrāli bagātīgais un skanīgais tonis, gan arī grācija un artistiskums, brīvi izdziedot vissarežģītākās pasāžas. Visbeidzot – gandrīz vai žēl, ka šajā “Rienci” versijā Raimondam Bramanim, Rihardam Mačanovskim, Krišjānim Norvelim un Armandam Siliņam atvēlētās lomas bija reducētas uz teatralizētiem, pamatā mīmiskiem tēliem, jo šo solistu priekšnesums atsevišķās epizodēs liecināja, ka viņi ir vairāk nekā pārliecinoši arī tīri muzikāli.

Operas “Rienci” skatuviskais ietērps un iestudējuma koncepcijas realizācija pirmām kārtām vērtējama kā viengabalaina un vizuāli spilgta. Šādu iespaidu veidoja modes dizaineru dueta “Mareunrol’s” izteiksmīgās krāsās radītie kostīmi, gaismu mākslinieka Jespera Kongshauga iespaidīgais veikums un fantāziju raisošā Majas Ziskas un Mias Stensgārdas scenogrāfija, šiem mākslinieciskajiem rakursiem režisores pārraudzībā gūstot nozīmi ne tikai kā suģestējošiem izteiksmes līdzekļiem, bet arī kā konkrētiem simboliem.

Tajā pašā laikā Kirstenas Dēlholmas inscenējumā kā jau postmoderniskas ievirzes darbā ne viss paredzēts atšifrēšanai – daudzus teatrālus, paradoksālus un ironiskus žestus iespējams uztvert un baudīt pašus par sevi. Tiesa, emocionālajam līdzsvaram gluži pretēju pozīciju – skarbu, izaicinošu un nepārprotamu – režisore paudusi satricinošajā operas finālā, un tieši tāpat nopietnas pārdomas rada jau pieminētā aina ar baleta māksliniekiem, kur galvenā varoņa triumfam pretstatīta to neizbēgami pavadoša eksistenciāla vientulība un misticisma ēna. Un, protams, režisore liek pašam skatītājam izlemt, vai Rienci ir neparasta, spēcīga personība – kā, piemēram, Oktaviāns Augusts, Vinstons Čērčils vai Bismarks – vai arī vidusmēra cilvēks, kurš varas virsotnēs nokļuvis dažādu apstākļu sakritības dēļ – līdzīgi kā Brežņevs, karaliene Viktorija vai Robespjērs. Es savu atbildi esmu formulējis.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Visuma piekrītu Jūsu vērtējumam ,izņemot par tenoru ,kurš trešo izrādi dziedāja spoži,manuprāt ,baleta divertismentu vajadzēja dejot mēnessgaismā ,varbūt pilnīgā klusumā…..

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+