Vai jūs esat par valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku? 0
Latvijai svarīgu diskusiju tēmu it kā netrūkst – izsvērt pievienošanos vai nepievienošanos eirozonai, pārmaiņas Eiropas Savienībā, Baltijas valstu ciešākas sadarbības nepieciešamību, varbūt apspriešanai nodoto Nacionālās attīstības plānu u. c. Nebūtu bijis slikti, ja vairāk būtu apspriesti arī grozījumi Pilsonības likumā.
Tā vietā Latvijai tika piespēlēti paraksti kārtējā referenduma rīkošanai, šoreiz par pilsonības vienlaidu piešķiršanu jeb pilsonības “nulles variantu”. Tas ir pasākums, kuru pat Andris Ameriks nesen intervijā “LA” nodēvēja par pēdējos gados lielāko politisko huligānismu. Taču Latvijas valsts galva Andris Bērziņš secināja, ka “jāatrod šķēršļi”, kas kavē naturalizāciju, lai gan tie būtībā ir zināmi, un šķēršļus liek ne jau valsts, tā drīzāk tos novāc. Savukārt eksperti vai nu ieteica izturēties pret šo huligānismu ar pietāti, vai izteicās, ka tas “aktualizē” diskusiju cienīgu jautājumu. Ir jau ierasts, ka Latvijas publiskajā telpā debašu kalendāru un daļēji arī saturu nosaka tādas personas kā Osipovs vai tādas “kustības” kā “Par vienlīdzīgām tiesībām”, bet pārējie viņiem pielāgojas. Dīvainā veidā arī politiskā vara. Kamēr dažādi aktīvisti vāca parakstus referendumam par “nulles varantu”, kas, tāpat kā valodas referendums, tomēr skar valsts pamatus, joprojām nebija stājies spēkā neviens tiesību akts, kas reglamentētu parakstu vākšanas kampaņu finansēšanu.
Īstenībā diskusijas vērts ir tas, ka mums vēl arvien nākas atbildēt uz dažādi formulētu, taču būtībā vienu un to pašu jautājumu: vai jūs esat par valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku. Tāds jautājums PSRS izdzišanas fāzē 1991. gada martā tika uzdots arī Latvijas iedzīvotāju aptaujā. Juridiski tai nebija nozīmes un jau bija pieņemta 1990. gada 4. maija deklarācija. Tagad daudzi mīl šo aptauju piesaukt, parasti aizmirstot, ka to rīkoja kā sava veida pretsvaru Maskavas izsludinātajam referendumam par “suverēnu republiku atjauninātas federācijas saglabāšanu”, kuru 4. maija Latvija boikotēja, bet kurš rada atsaucību interfrontiskajos “darbaļaužu kolektīvos” un padomju armijas daļās, un kopumā par “atjauninātu” PSRS izteicās vairāk nekā 400 tūkstoši balsotāju. Gandrīz tieši tāds pats skaits aptaujā izteicās pret Latvijas neatkarību – procentuāli 24,69% no aptaujas dalībniekiem, kas, starp citu, krietni iedragāja LTF 1989. gada nostāju piešķirt pilsonību visiem iedzīvotājiem, kuri pauduši gribu to iegūt un saistījuši savu likteni ar Latvijas valsti. (Daudzi to uzskata gandrīz par saistošu “nulles varianta” solījumu, kaut gan LTF nav Saeima, bet ceļš uz pilsonību gribētājiem tomēr ir plaši atvērts.)
Mūsdienās vēlētāju kopums ir juridiski, skaitliski un lielā mērā gluži fiziski mainījies, bet toreizējais Latvijas neatkarības pretinieku īpatsvars ir procentuāli samērojams ar to pilsoņu īpatsvaru, kas februārī balsoja par otras valsts valodas ieviešanu Latvijā jeb, citiem vārdiem, par nacionālas valsts pašlikvidāciju.
Atšķirība ir arī tā, ka 1991. gadā izdarāmā izvēle starp divām valstīm bija samērā vienkārša un to galu galā atrisināja PSRS sabrukums.
Pēc šīs, kā Putins sacījis, 20. gadsimta lielākās ģeopolitiskās katastrofas agrākais interfrontes iecienītais sociālais jājamzirdziņš zaudēja svaru. Viscaur izirušās darbaļaužu tēvijas telpā ieviesās daudz mežonīgāks kapitālisms nekā sociāli sakārtotajos Rietumos, uz kurieni bijušie internacionālisti nerāvās. Partija “Līdztiesība” un vēlāk “PCTVL” dedzīgi aģitēja pret Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai (un, pats par sevi, NATO), līdz saprata, ka nevarēs to novērst, tāpēc nolēma “gūt no tā labumu”, kā teikts kādā partijas dokumentā. Jau 2004. gada maijā “PCTVL” citstarp apņēmās Eiroparlamentā “veikt organizatorisku darbu Eiropas Savienības krievu partijas izveidei”. Turpretī Latvijas Sociālistiskā partija domas nemainīja un aicināja 2003. gada referendumā balsot pret iestāšanos ES. Tāpat kā “Krievu skolu aizsardzības štābs”, jo, no štābistu pozīcijām raugoties, ES nevelta pienācīgus pūliņus “mazākumtautību tiesību progresam”, un, jāteic, viņu aizdomīgumam bija pamats. Latvija tiešām ir daudzkārt “progresīvāka” par veco Eiropu, kur parasti valsts finansē vidusskolas izglītības iegūšanu valsts valodā. Lai vai kā, bet “pret” balsotāju nometnē motīvi bija stipri atšķirīgi – eiroskeptiķi balsoja pret ES kā pārnacionālu organizāciju, bet padomju telpas atjaunošanas optimisti – pret Latvijas iekļaušanos Rietumu ģeopolitiskajā telpā. Viņus nepārliecināja ne “PCTVL” “eiropeiskošanās”, ne Maskavas piespiedu pragmatisms – ja nu reiz ES paplašināšanās austrumu virzienā ir neizbēgama, tad tā jāizmanto. Un skaidrs, ka jaunajā situācijā noderīgāks par “bitēm” bija “Saskaņas centrs”, ar kuru varas partija “Vienotā Krievija” arī noslēdza sadarbības paktu.
Politikā ne vienmēr viss uzreiz ir racionāli izskaidrojams. Bet tieši pēdējos pāris gados manipulācijas ar, kā mēdz sacīt, “vienu sabiedrības daļu” pastiprinās un notiek dažādu pat neesošu problēmu “aktualizēšana”.
Nesen Krievijas literāts Starikovs, kā zināms, pārcilāja jautājumu par 18. novembra Latvijas, tā teikt, leģitimitātes trūkumu. Viņš pārstāv diezgan interesantu teoriju, ka latviešiem par savu zemi nemaz nav jālemj, jo to jau vienreiz 1721. gadā viņu vietā izdarīja Krievijas cars un Zviedrijas karalis, kurš pēc Ziemeļu kara atdeva Igauniju un Vidzemi Krievijai. Starikovs ar domubiedriem, kādu pie mums netrūkst, to laikam uzskata par “leģitimitātes” kalngalu, no kura viņi lūkojas uz visu pārējo vēsturi. Tāds skatījums tiek arī aktīvi propagandēts, un diez vai to grozīs kaut kāda samierināšanās kampaņa vai diskusija ar vadmotīvu “atvainojiet, piedodiet, tā sanāca – izveidojām savā zemē paši savu valsti, bet jums, šķiet, ir iebildumi”.
Situāciju šajā ziņā vairāk ietekmē Maskavas nostāja. Kādreiz vēl Jeļcina ērā Dmitrijs Treņins jautājuma formā pieļāva divus attīstības variantus attiecībās ar Baltijas valstīm – vai Krievija pielāgos savu politiku pilnīgi jaunai videi “vai arī tā, tieši otrādi, noslīdēs līdz ģeopolitiskam aklumam un būs spiesta sevi izklaidēt ar neoimperiālistiskiem sapņojumiem? Galīgā atbilde vēl kādu laiku nebūs zināma”. Tagad atbilde ir zināma, taču Latvijai nevajadzētu pieminētājās “izklaidēs” pārāk iesaistīties, tās drīzāk jāvērtē no valsts drošības viedokļa. Un jāiet tālāk, jo Baltijas valstīm tuvākajos gados būs krietni daudz darba, kas tiešām pārrunājams.
