Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. jūnijs, 2015
Drukāt

Vai slimojam ar impozantuma kompleksu? Saruna ar latviešu arhitektu no Austrālijas Andreju Andersonu (12)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
Radošā vizītkarte

ANDREJS ANDERSONS

Dzimis 1942. gadā Rīgā, Jeila universitātes maģistrs.

Ievērojamākie darbi – Austrālijas Nacionālās galerijas jaunākie spārni, Kanberas Parlamenta ēka, Jaundienvidvelsas štata valsts bibliotēka, Sidnejas teātris, Sidnejas pilsētas koncertzāle "Angel Place".

Andrejs Andersons ir ievērojams Austrālijas arhitekts, kura dzimtas saknes iesniedzas Latvijā. Viņa vectēvs bija Rīgas pilsētas galva Alfrēds Andersons, tēvs – būvuzņēmējs Ludvigs Andersons. Pēc tam, kad viņa ģimene pēc Otrā pasaules kara emigrēja uz Austrāliju, viņš kļuva par Jaundienvidvelsas štata vadošā arhitekta vietnieku, spēcīgā Austrālijas arhitektu biroja “PTW Architects” direktoru, vairāku sabiedriski nozīmīgu celtņu, māk­slas galeriju un koncertzāļu projektu autoru. Rīgā pieredzējušais arhitekts nesen ieradās, lai starptautiskas žūrijas sastāvā vētītu “Latvijas Arhitektūras gada balvai 2015” izvirzītos darbus.

– Kad jūsu ģimene pēc Otrā pasaules kara izceļoja no Latvijas, jūs bijāt vēl bērns, tomēr pieaugot allaž esat uzturējis sakarus ar Latviju. Kāda ir jūsu šābrīža piesaiste dzimtenei – ģimenes saites vai varbūt Nei­burgu namīpašumi? Arī mūsu saruna notiek vienā no tiem.

A. Andersons: – Sava mūža 67 gadus esmu pavadījis Austrālijā un sevi uzskatu par austrālieti, bet man patīk uzturēt sakarus ar Latviju. Protams, arī ģimenes īpašumi dod iemeslu doties šurp. Uz Latviju braucu katru gadu pavasarī. Šogad tas sakrita ar Zaigas Gailes piedāvājumu būt Arhitektūras balvas žūrijā. Ceļā iegriezos Venēcijas biennālē – bija divi iemesli tur būt. Viens nāca no Austrālijas – šogad notika Austrālijas jaunā paviljona atklāšana, kur tiek izrādīta ievērojamās mākslinieces Fionas Holas iespaidīga mūža darba retrospekcija (māksliniece radījusi skulptūru dārzu A. Andersona projektētajās Austrālijas Nacionālās galerijas izstāžu zālēs. – A. K.). Otrs iemesls bija no Latvijas, jo Latviju Venēcijā reprezentē manas māsīcas meita, māksliniece Katrīna Neiburga. Viņai kopā ar vīru izdevusies ļoti iespaidīga un Venēcijai neparasta garāžu un to iemītnieku video instalācija.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Izskatās,ka Birkerts projektējot ēku,nezināja kur viņu noliks?Daugavmala izskatās labi,bet to veco skaisto ēku gan žēl,sevišķi vēl skatoties tās stikla kastes ,kas tagad tiek celtas.Somijā ceļot jaunu ēku,neļāva Mannerheima pieminekli pabīdīt ne pa metru.Arhitektam-amerikānim vajadzēja piemēroties,lai gan tas šķita neiespējami.

  2. Man tas “Strēlnieku muzejs” liekas gaumīgs pietiekami, arī vieta ideāli atbilstoša.
    Birkertam tiek pārmestas lietas, ko viņš nekādi nevar ietekmēt.
    Birkerta projektā bibliotēka nebija PUNDURIS !
    Muzejam piebūve ir atbilstoši gaumīga !
    Cita lieta, ka marinējot vēl kādus desmitus gadus, apkārt būs gadījušies “šedevri” , kuriem vispār neko jēdzīgu nevarēs piekomponēt klāt.
    Vairāk gan izskatās, ka tā “dvadcatka” ideoloģisku apsvērumu vadīta grib iebāzt rungu spieķos – tautas vēsturei svarīgo pieminekli nobāzt kaut kur aizdurvē !
    Gaiļu pāris padomju laikos nodarbojās ar sērkociņu kastes lieluma dzīvokļu racionālu iekārtošanu – paldies viņiem par to !
    Bet tagad padomju laiki ir saglabājušies tikai dažās galvās …
    Sic !

  3. Opis 10. jūnijs, 2015 22:30 Atbildēt

    Satriec tādu, kā tu, domāšana. Visvairāk satriec tas, ka acīmredzot tādu, kā tu, ir pietiekami daudz- krāsaino papīrīšu pielūdzēji.
    Andersons vēsu prātu analizē situāciju, kāda tā Latvijā pēdējos gados izveidojusies- rūpīgas analīzes un profesionalitātes vietā dominē paviršība un virspusība, kliedzoša bezgaumība un lētums (ne jau izmaksās, bet idejās).

    Bet, ka nojauca labu ,skaisto jūgenda māju, arī ir pamatots pārmetums arhitektiem un Birkertam!

  4. nenoklāt Gaismas pils šķautnes ar saules baterijām?! Tad arī samazināsies uzturēšanas izdevumi. Prieks, ka jaunā bibliotēka radījusi vairāk darba vietu!!

  5. pilnīgi piekrītu Andersona delikātajam gaisa pils vērtējumam, un par funkcionalitāti – varēja jau tas kliķes naudas pumpis būt efektīvāks, bet tā – sildīt gaisu un bezjēgā mazgāt – patiešām nožēlojami.

  6. Intervijai spīd cauri neapmierinātība, ka par bibliotēkas projekta autoru nav uzaicināts pats Andersona kungs. Būtu dabūjuši parasta izskata funkcionālu ēku, protams daudz lētāku, šaurāku, neizteiksmīgāku, Hruščova laiku videi “pieskaņotāku” un nepamanāku.
    Tomēr piepildījušās gadsimta cerības par Gaismas pili, kam izskatā un telpiskuma ziņā nav līdzīgas nekur pasaulē, un mums ar to pietiek. Tauta jau sen šo Birkerta kunga lolojumu bez nepiešķirtās godalgas novērtējusi, vai tas Gailes kundzei patīk, vai nē.
    Ļoti cerams, ka Gailes kundzei un ārzemju vērtētājiem neizdosies “norakt” Okupācijas muzeju, kura otrās kārtas projektam līdzekļus piešķīrusi valsts un pašaizliedzīgi ziedotāji.

    • Satriec tādu, kā tu, domāšana. Visvairāk satriec tas, ka acīmredzot tādu, kā tu, ir pietiekami daudz- krāsaino papīrīšu pielūdzēji.
      Andersons vēsu prātu analizē situāciju, kāda tā Latvijā pēdējos gados izveidojusies- rūpīgas analīzes un profesionalitātes vietā dominē paviršība un virspusība, kliedzoša bezgaumība un lētums (ne jau izmaksās, bet idejās).

      • jāstāda koki ap jauno bibliotēkas ēku un, jo lielāki tie paaugsies, jo Gaismas pils labāk iekļausies ainavā. Ēka ir iespaidīga ne tikai vizuāli, bet arī tas ir pirmais mēģinājums radīt sākotnēji latviešu folklorā, vēlāk jaunlatviešu literārajos darbos un beidzot Raiņa lugā ” Zelta zirgs ” balstītu, autentiski latvisku arhitektūras pieminekli ar funkcionālu raksturu, formā atbilstošu saturam – nest latviešu tautai apgaismību. (Mums jau nemaz nebūtu, kur kā nākas uzņemt Eiropas prezidentūras darbiniekus un viesus!) Kalns kā simbols zināšanu neaptveramam plašumam, pretēji modernās izglītības principiem, kas vērsti uz arvien lielāku specializāciju vienā šaurā zinātņu nozarē un lielāku aprobežotību! Simbols, kas uzrunā ikvienu latvieti Latvijā, kur pašlaik valda vispārējs seklums ar tendenci vērsties plašumā, protams ar izņēmumiem!! Dažbrīd pārņem sajūta, ka dažs labs ir nevis dzimis latvietis, bet izkritis ķēvei no ratu pakaļas!? Paldies Birkertam par latvisko arhitektūras paraugu dzimtajā Rīgā!! Vienā lietā gan Andersona kungam jāpiekrīt – impozantums raksturīgs atjaunotajai Latvijai ne tikai bezgaumības, bet arī prāta tumsonības, neaptveramu ambīciju un pārmērīgas valsts naudas tērēšanas ziņā. Varbūt padomju okupācijas režīma liegto, apspiesto pašrealizācijas iespēju dēļ šobrīd vērojamas impozantuma izpausmes visās jomās?

  7. Inteliģence (ne pie siles) Atbildēt

    Neviens normāls (finans.neangažets cilvēks) nevar saprast noziedzīgo lieliskās jūgendstila mājas nojaukšanu lai šis izcilās un labā stāvoklī esošas ēskas vietā to ar vienu stūri ķertu šis neglītais, pelēkais betona bluķis, kuru varēja pabīdīt tālāk, jeb ideāli būtu bijis ietvert komplektā ar šo nojaukto dižo ēku!

  8. Ja par Gaismas pils ēku. Man visu mūžu ir bijis priekšstats, ka viena no latviskās pasaules izjūtas galvenajām īpašībām ir objektu samērojamība ar cilvēku. Gaismas pils ēku pieņemt nespēju. Ieejot iekšā, telpu vēl var samērot ar cilvēcisko mērogu, bet tas bluķis, ko redzu no Daugavas labā krasta vai no tramvaja pieturas ielas pretējā pusē – tas bluķis ir briesmīgs.

    • Interesanta uztvere. Pilna Rīga ar tik ierasti mīļiem pelēkiem kantainiem lielākiem un mazākiem kantainiem bluķiem ar tik “cilvēciskiem” mērogiem, ka Nacionālās bibliotekas ēka, pat no Daugavas otra krasta, vienam otram, apveltītam ar savdabīgu iztēli, liekas kā neiederīgs bluķis.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+