“Varam konkurēt, jo mums ir galva” 0
– Kāpēc mainījāt saimniekošanu, ja tik labi bija sākta piensaimniecība?
– Tajā pašā kūtī, kur turēju slaucamās govis, tagad mitinās gaļas lopi. Ar piensaimniecību gāja gluži labi, bet brīva laika vispār nebija, jo ne tikai pārdevu pienu, bet vedu arī uz tirgu, tas bija smagi, četras stundas sezonas laikā dabūju gulēt – ja man tagad būtu govis, mēs tā nesēdētu un nerunātu. Strādnieku nebija, tēvs aizgāja Eiropas pensijā, tā nu palikām vien mēs ar māmiņu. Pirms tam visus tos gadus ataudzējām telītes, vēlāk no slaucamajām govīm daļēji jau ataudzējām gaļas lopus. Vēlāk nopirku Herefordas šķirnes bulli. Izvēlējos šo šķirni tās mierīguma dēļ. Herefordiete man nekrīt virsū, kad teļam iespiežu krotāliju ausī. Šarolē govs nāk virsū šņākdama, tad otram jāstāv klāt ar dakšām, bet es tieku galā viens pats.
– Jūs abi ar Ievu esat lauksaimnieki, saimniece turklāt ekonomiste – izrēķinājāt, ka jāizšķiras par gaļas lopiem?
– Piensaimniecība ir ienesīgāka. Apgrozījums par pienu bija jūtami lielāks. Protams, tas ļāva vieglāk rīkoties, piemēram, iegādāties jaunu tehniku. Taču izdevumu slaucamajām govīm bija vairāk – jāpērk kombinētā lopbarība, jāgādā vairāk barības. Gaļas liellopiem šo izdevumu mazāk, tie patērē mazāk lopbarības, mazāk jāiegulda, bet mazāk arī nāk atpakaļ. Apgrozījuma kritumu stipri jūt. Pēdējos gados visu brīvo naudu ieliku mājas būvē. Izskatās, ka peļņa ar gaļas lopiem ir par 40 procentiem mazāka nekā par pienu. Varbūt priekšrocība ir tā, ka gaļas lopkopībā nevajag tik lielus kapitālieguldījumus.
– Vai atteikšanās no govīm notika arī tāpēc, ka tad, ja gribētu paplašināt ganāmpulku, nāktos būvēt jaunu kūti?
– Bija tikai divi varianti – likvidēt vai paplašināt piensaimniecību. No vienas puses, varētu paplašināt, ņemt darbā strādniekus, bet, no otras – nav drošības par nomāto zemi. Līdz ar to ņemt kredītu, ko būvēt vai paplašināt, ir stipri riskanti, ja zinu, ka jaunas kūts celtniecība prasītu ap pusmiljonu. Jārēķinās, ka Pierīgā ir īpaša situācija, nav garantijas par nomātām zemēm.
Man ir tādi gabali, kas savā laikā jau pārpirkti un pieder kādām firmām, bet tās savukārt savu darbību atlikušas. Ir īpašnieki, kas slēdz nomas līgumu tikai uz gadu, ar tiem nevar strādāt. Starp viņiem ir latvieši, ir starptautiskas kompānijas, par kurām maz kas zināms. Treknajos gados iepirkti īpašumi, cerot uz lielu peļņu, un es pat nezinu, vai kāds zemes gabals nav pārgājis bankas īpašumā. Līdz ar to ilgtermiņa ieguldījums nav iespējams. Cenšos slēgt līgumus uz pieciem gadiem, uz ilgāku periodu neviens nav ar mieru. Pierīgā zemi nepērk lauksaimniecībai, bet apbūvei un darījumiem. Cilvēki nejūtas droši paši par savu finanšu stāvokli.
– Izšķirošais iemesls nozares maiņai ir zemes attiecību jautājumi?
– Jā, tas ir pamatiemesls.
– Kā veicas gaļas lopu pārdošana?
– Tos realizējam caur izsoļu namu. Kad lopus iepirka turki, bija laba cena. Mums ir Eiropas tirgus, kad bija liellopu gaļas pārprodukcija vietējā tirgū, tā aizgāja uz Turciju. Kopš turki apturējuši iepirkumu, tirgus pārprodukcija dzen cenu lejā. Cenas svārstās, bet gan jau būs atkal augšā.
– Kāpēc palikāt Jelgavas universitātes ceturtajā kursā, nedomājat pabeigt?
– Nē-ē, redz, kur man divas mazas “akadēmijas” istabā! (Sasmaidās ar mazo Kārli.). Bet Jelgavā – nav vēlēšanās. Pabeidzu gan Biznesa vadības koledžu pirms diviem gadiem.
– Kāpēc nolēmāt tur mācīties?
– Ar studēšanu ir tā – Lauksaimniecības fakultātē paliku pusratā agronomos, jo ir pasniedzēji, kas iet līdzi laikam, un ir tādi, kas palikuši turpat, kur pirms 50 gadiem. Tad ir sarežģīti, un es esmu cilvēks, kas reizēm muti nevar novaldīt. Viens māk diskutēt, bet otram tikai sava taisnība. Gudrs praktiķis zina, ka Zemgales mālā agronomam jāstrādā citādāk nekā Pierīgā, kur smiltiņa. LLU izmēģinājumu laukos redzētais ne visur der, un tādējādi studentus šad tad aizbaida.
Kad šis posms paies un tiks celti godā praktiķi, situācija mainīsies.
Par mācībām koledžā – tās bija ne tik daudz saimniekošanas labad, bet drošībai – taisnība jau ģimenes sieviešiem ir! Ja man pat visas zemes noņemtu, lai nepaliktu tukšām rokām. Tad varētu strādāt algotu darbu. 20 hektāros var izvērsties ar dārzeņiem, vēl ko izdomātu, bet izglītība dod pamatu, arī drošību.
– Jūs abi darbojāties Jauno zemnieku klubā?
– Jā, Ieva projektos par jauniešiem laukos, jo viņas ekonomistes izglītība vairāk orientēta uz pašvaldību sistēmu. Visi jaunieši nekad nebūs lauksaimnieki, bet svarīgi, lai viņiem laukos būtu darbs. Esam pabraukājuši pa Eiropu.
– Vai valstī jauno, izglītoto cilvēku spējas tiek novērtētas?
– Tie, kas māk un zina, neraujas pie teikšanas. Redziet, ja mēs nemācētu un neprastu, Latvija ar šiem atbalsta maksājumiem, kādi ir mums, nespētu ar Eiropu konkurēt! Bet mēs varam konkurēt tikai tāpēc, ka paši mākam skrūves saskrūvēt, tehniku savest kārtībā, paši esam agronomi, zootehniķi, veterinārārsti, darām visu, ko vajag. Mums nevajag, lai speciālists stāvētu klāt. Es esmu vidēja mēroga lauksaimnieks, varu iztikt bez palīga. Ar savu daudzpusību mēs šobrīd varam konkurēt, un…
– Jūs uzskatāt, ka varam?
– Protams! Ja būtu vienlīdzīgi maksājumi, mēs būtu sen garām Eiropai. Izmaksas taču ir līdzvērtīgas. Mēs konkurējam ar savu darbaspēku un ar to, ka pašiem galva strādā. Tāpēc jau Eiropas vecās dalībvalstis negrib izlīdzināt maksājumus, jo mēs viņus izkonkurētu. Spēle ir vienos vārtos, tas ir tas, ko oficiāli ES politiķi nesaka, jo viņiem ir bail.
Veiksmes formula
STARTS
* Z/s “Liepsalas” dibinājis Jāņa tēvs Elmārs Spriža 1990. gadā ar 20 ha īpašumā;
* Jānis Spriža 2005. gadā iegūst konkursa “Sējējs” balvu kā veiksmīgākais jaunais zemnieks agronoms;
* 2006. gadā saimniecību pārņem dēls.
ATTĪSTĪBA
* Līdz 2011. gadam tur līdz 50 slaucamām govīm, vidējais izslaukums 9,5 tonnas;
* 2011. gadā Jānis pabeidzis Biznesa vadības koledžu;
* apsaimnieko 200 ha, 90% nomāti, kas rosināja pāreju uz gaļas liellopu ganāmpulku;
* “Liepsalās” ir aptuveni 60 Herefordas šķirnes gaļas lopu;
* pāris gadu laikā Sprižu ģimene uzcēlusi māju un ģimenē ienākuši divi dēli.
