Latvijā
Sabiedrība

Kristapu nauda nesamaitās, pārliecināta Porziņģa sīkstā suitu vecmāmiņa 16

Foto: Anda Krauze un Scanpix

Ģimenes uzņēmums
Kad ierodamies ciemos pie Antonijas Trumsiņas, pie vārtiņiem viņa mūs sagaida īstā suitu garā: ģērbusies krāšņā tautastērpā un nodziedot dziesmu no neizsmeļamā “Suitu sievu” repertuāra. 80 gadu vecā Antonija dzīvo nelielā mājiņā Alsungas pievārtē, kas ir viņas mājas jau gandrīz pusgadsimtu.

Iekārtojamies uz sarunu omulīgā virtuvē, kur ir gan krāsns, gan mūsdienu laikmeta simbols: pie sienas piestiprinātais bezvadu interneta uztvērējs. Antonijai tas ļoti noder, jo internetā viņa ne tikai meklē informāciju par adīšanu un tamborēšanu, bet arī seko mazdēla Kristapa Porziņģa gaitām Amerikā. Kad sanāk, viņa vienmēr cenšas noskatīties Kristapa spēles, pat ja tās notiek nakts vidū pēc Latvijas laika. Aizvadītās nedēļas nogalē Antonija aizrautīgi skatījās vēsturisko Ņujorkas “Knicks” un Sanantonio “Spurs” spēli, kad pirmoreiz NBA laukumā satikās divi latvieši: Kristaps Porziņģis pret Dāvi Bertānu. “Turēju visus īkšķus, lai Kristapa komanda uzvarētu! Šī uzvara viņiem bija ļoti vajadzīga, jo pirms tam bija četri zaudējumi,” spriež Antonija. Šonedēļ viņas uzmanība būs pievērsta Ņūorleānai, kur Kristaps jau otro gadu pēc kārtas piedalīsies NBA uzlecošo zvaigžņu mačā. Tajā spēkojas NBA jaunie talanti, bet līdz iebalsošanai Visu zvaigžņu spēlē, kurā redzamas pasaules basketbola lielākās zvaigznes, Kristapam šogad vēl nedaudz pietrūka.

Antonijai internets noder arī saziņai ar mazdēlu, jo viņa apguvusi “Skype” programmas lietošanu. “Parasti aprunājamies ap deviņiem vakarā, kad Amerikā ir agra pēcpusdiena,” stāsta Antonija. Amerikā kopā ar Kristapu pašlaik dzīvo arī viņa vecāki, Antonijas dēls Tālis un vedekla Ingrīda, kā arī Kristapa brāļi, Antonijas mazdēli Jānis un Mārtiņš. “Tas mums tāds kā ģimenes uzņēmums,” smejas Antonija.

Viņas dzīvesbiedrs Voldemārs Trumsiņš pagājušā gada Lieldienās aizgāja mūžībā, bet Antonija savā Alsungas mājā nav palikusi viena pati. Šobrīd pie viņas dzīvo mazmeita Ance ar ģimeni, kas atbraukuši atpakaļ no Īrijas. “Mazmeitai tur nepatika, lietus vien līstot. Īrijā viņa saprata, ka bez Latvijas nevar, ļoti gribas uz mājām.” Ances bērni tagad mācās Alsungas skolā.

Antonija atceras, ka viņas ģimenē sports vienmēr bijis cieņā. “Kad mūsu mājā parādījās pirmais televizors, tie bija 60. gadi, labprāt skatījāmies sporta pārraides: ne tikai basketbolu, bet arī hokeju, daiļslidošanu un citus sporta veidus.” Antonija pati groza bumbu nekad nav spēlējusi, jo darba vienmēr bijis pāri galvai. “Man vislabākā vingrošana bija darbs!” Arī tagad viņa nevar nosēdēt mierā, labprāt parušinās dārziņā, aiziet uz kūtiņu pie aitām un vistām.

Antonija ir dzimusi 1936. gada 7. decembrī; vārda diena viņai ir vienā dienā ar dzimšanas dienu. Vecāki toreiz esot gaidījuši dēlu, jo pirmais bērns ģimenē jau bija meita. Bija jau izdomājuši, ka dēlu sauks par Jāni. Kad tomēr piedzima meitene, īsti nezināja, ko darīt, kādā vārdā saukt. “Tad kalpone teikusi, ka šodien ir Antonijas. Tā nu es tiku pie šāda vārda.”

Galerijas nosaukums


Negantais bullis

Antonijas vecāki bija jaunsaimnieki, Alsungas pusē saimniekoja 15 hektāru platībā. “Zemīte mums bija ļoti akmeņaina. Teika vēsta, ka velns esot nesis akmeņus, bet tad iedziedājās gailis, un velns visus akmeņus izbēris zemē,” stāsta Antonija, kurai bērnībā nācies nodarboties ar akmeņu lasīšanu no tīruma. Pirms iešanas skolā viņa, kā jau vairākums tā laika lauku bērnu, paspēja kārtīgi izganīties govis. Antonija atceras, ka reiz viņu gandrīz piebeidzis saimes bullis. “Viņš gribēja pamieloties sakņu dārzā, bet es negribēju viņu laist. Bullis saniknojās, uzklupa man ar ragiem, bradāja ar kājām. Piespieda pie žoga un pamatīgi apstrādāja. Labi, ka man mugurā bija kažociņš, kas mani paglāba no vēl lielākām traumām. Māšele izdzirdēja, ka aiz sētas kaut kas notiek; pasauca mammu, kas mani izglāba. Citādi es šeit nesēdētu.”

Antonijas agrā bērnība sakrita ar Otrā pasaules kara gadiem, kad viņai nācies pieredzēt arī karadarbību. Pāri tēva saimniecības laukiem stiepies dzelzceļš, kas kara laikā tika pakļauts uzlidojumiem; vilcieni mēdza apstāties tieši lauka vidū. “Vēl tagad ir redzamas bedres, kur tika nomestas bumbas. Bet mēs pie uzlidojumiem jau bijām pieraduši. Pagulējām grāvī; kad beidzās uzlidojums, gājām mājās,” atceras Antonija. “Dažkārt mājā ieklīda karavīri; māte iedeva pašas cepto maizi vai ko citu ēdamu. Viņi jau arī paši pameklēja. Tā darīja krievu karavīri, vācieši gan ne.”

Ļoti smags bijis arī pēckara laiks. Padomju vara zemniekiem uzlika lielas nodevas, pieprasīja dažādus pārtikas produktus. “Mēs dzīvojām diezgan tālu no pienotavas, tādēļ pienu nevarējām nodot, tā vietā vajadzēja sagādāt sviestu. Mammai bija citi darbi, tādēļ sviesta kulšanu uzticēja mums ar māsu. Man tā gribējās paņemt sviestu un uzsmērēt uz maizes, bet māsa teica, ka nedrīkst, paši nevaram sviestu ēst.” Zemniekiem, kas neizpildīja normas, padomju vara aprakstīja mantu, atņēma govis un zirgus. Vēlāk nodevas jau kļuva tik lielas, ka Antonijas vecāki nevarēja samaksāt, tādēļ nācās iestāties kolhozā. Tas arī pasargāja no izvešanas, bet Staļina režīma represijās cieta Antonijas mammas māsas ģimene, kas no izsūtījuma tā arī neatgriezās.

Fermas rūdījums

Mācības skolā Antonija varēja sākt tikai pēc kara, kad viņai jau bija deviņi gadi. Meitenei bija gaiša galva, bet agri nācās sākt darba gaitas, tādēļ vidusskolu tā arī nesanāca pabeigt. Vēlāk viņa mācījusies vakarskolā, bet pie diploma netika. “Nenokārtoju angļu valodu. Tolaik jau galvenā bija krievu valoda, un man šķita, ka angļu valodu dzīvē īsti nevajadzēs.”

Kolhozā viņa nostrādāja gandrīz 40 gadu līdz aiziešanai pensijā. Pa vidu vēl dažus gadus pastrādāja uz dzelzceļa par remontstrādnieci. “Tas bija 1961. gadā, kad Gagarins uzbrauca debesīs,” atceras Antonija. Pie tagadējās mājiņas tikusi, kad kolhoza priekšsēdētājs piedāvājis nākt strādāt uz fermu, kopt buļļus. Vēlāk nācies arī slaukt govis: sākumā ar rokām, pēc tam ar slaukšanas aparātu. Antonija apguva fermas mehāniķa specialitāti, bija atbildīga par dzirdināšanas un slaukšanas sistēmām, remontēja mēslu transportiera ķēdes. “Pati ar visu tiku galā,” lepni saka Antonija. “Reiz biju palīdusi zem transportiera, kas atkal bija saplīsis un vajadzēja saremontēt. Tikmēr atbrauc elektriķi, kas sākumā mani nepamanīja un šķendējās: “Kas par lietu?! Elektrība deg, bet nav neviena cilvēka!” Tad nu es lienu laukā un saku: “Nuja, sievieti jau par cilvēku laikam neuzskata!” Viņiem palika neērti un aizgāja projām, pat īsti neatvadījušies.”

Antonija ir neliela auguma, bet viņas plaukstas būtu basketbolam piemērotas: lielas, ilggadējā slaucējas darbā norūdītas. Antonija spriež, ka Kristapa slaidais augums (oficiālā statistikā rakstīts 221 cm) viņam varētu būt ticis no abiem vectēviem, kas bija gara auguma; dzimtas sievietes nav tik garas. Antonija ar pirmo dzīvesbiedru, Tāļa tēvu Arvīdu nebija oficiāli sarakstījusies. Kad puikam bija seši gadi, viņa apprecējās ar kolhoza brigadieri Voldemāru Trumsiņu, ar kuru kopā nodzīvoja vairāk nekā pusgadsimtu līdz viņa aiziešanai mūžībā.

Pieprasītās suitu sievas

Antoniju un Voldemāru vienoja arī interese par māksliniecisko pašdarbību; abi aktīvi iesaistījās Alsungas kultūras dzīvē. Antonijas māsa Ilga Leimane ir slavenā ansambļa “Suitu sievas” vadītāja. Liela dziedātāja bija arī Antonijas tēva māsa Veronika Porziņģe, par kuru pat grāmata ir sarakstīta. Tiesa gan, Antonija nezina, no kurienes cēlies neparastais Porziņģu dzimtas uzvārds, kas ir ļoti rets. Tagad ar tā izrunāšanu nākas mocīties Amerikas basketbola komentētājiem. Viņi gan pārāk neiespringst, un visbiežāk Kristapu dēvē par KP jeb “Kei Pī”.

Ņemot vērā viņas radu rakstus, pievienošanās “Suitu sievām” Antonijai bija dabiska izvēle. “Māsa teica, ka man jānāk dziedāt pie suitenēm. Tā arī darīju un savu izvēli nenožēloju,” stāsta Antonija. 70. gadu sākumā viņa piedalījās uzvedumā “Suitu kāzas”, kas bijis ļoti iecienīts, nospēlētas 49 izrādes dažādās Latvijas pilsētās. Antonija ar suitu sievām iesaistījās arī slavenās filmas “Pūt, vējiņi!” veidošanā, kur redzama vairākās ainās. “Bērni un mazbērni, skatoties filmu, gan nevar uzreiz mani atpazīt, jo filmā man bija bizītes un vainadziņš galvā, lai gan patiesībā tolaik jau biju 36 gadus veca precēta sieva.” Filmēšanās ilga trīs mēnešus, gandrīz visu vasaru. “Kolhozā man bija jāstrādā bez brīvdienām, bet tolaik, kad vajadzēja filmēties, viņi mani palaida bez vārda runas.” Tāpēc vien bijis vērts iesaistīties ansamblī, jo tā vismaz varēja dabūt kādu brīvu dienu, aizbraukt un apskatīt Latviju. “Suitu sievas” arī mūsdienās ir gana iecienītas; Antonija atceras, ka dažkārt bijis jāuzstājas pat pa divām, trim reizēm dienā. “Trekno gadu” laikā reti kura veikala atvēršana notikusi bez suitu sievu līdzdalības.

Aizvadītā gada nogalē Antonija ar radiniecēm kāpa uz skatuves, lai saņemtu balvu, ko Kristaps bija izpelnījies kā Latvijas gada labākais sportists. Viņš pats uz balvas pasniegšanas ceremoniju nevarēja ierasties, jo Amerikā basketbola sezona turpinās pilnā sparā. Antonija atzīst, ka mazdēls ir ļoti aizņemts, tādēļ nesanāk tikties tik bieži, kā gribētos. Viņa aicināta ciemos uz Ameriku, bet šaubās, vai savos gados ir gatava mērot tik tālu ceļu pāri okeānam. Savulaik, kad Kristapa vecākais brālis Jānis spēlēja basketbolu Itālijā, Antonija bija aizbraukusi viņu apciemot. “Labu laiku tur nodzīvojām; paceļojām pa kalniem.”

Kristaps meklēs latviešu līgavu

Vecmamma uzsver, ka Kristapam ģimene ir liels atbalsts, tādēļ ir ļoti labi, ka pie viņa Amerikā tagad dzīvo gan vecāki, gan abi brāļi. “Atceros, cik grūti klājās Jānim, kad viņš spēlēja Itālijā. Viens pats, bez ģimenes. Jānis gan bija nobriedušāks; Kristapam ir tikai nedaudz pāri 20 gadiem.”

Kristaps Porziņģis ir ne tikai slavenākais latvietis pasaulē; drīzā nākotnē viņš varētu kļūt par vienu no bagātākajiem. Porziņģa alga pašlaik ir vairāk nekā četri miljoni dolāru gadā, bet basketbola apskatnieki spriež, kā nākotnē viņš varētu pelnīt krietni virs 20 miljoniem dolāru gadā. Papildus tam sporta preču ražotājs “Adidas” apņēmies maksāt Kristapam trīs līdz sešus miljonus dolāru gadā par savas produkcijas reklamēšanu.

Tā ir milzu nauda tik jaunam cilvēkam, un Latvijas basketbolā jau ir Andra Biedriņa piemērs, kad pēc daudzmiljonu līguma noslēgšanas Biedriņa karjera gāja tikai uz leju. Vecmamma gan ir pārliecināta, ka lielā nauda Kristapu nesamaitās. “Mēs vienmēr esam kārtīgi strādājuši, viegli nekas nav nācis, un arī Kristapam ir tāpat.” Puika jau no mazām dienām visu savu dzīvi veltījis basketbolam. “Kad viņš bija pavisam maziņš, pie durvīm bija piestiprināts grozs, un viņš jau meta bumbu iekšā.” Vecmāmiņa atceras, ka sevišķi grūti Kristapam klājies pusaudžu gados, kad viņš aizbrauca dzīvot un trenēties Spānijā.

Antonija tic, ka Kristaps pēc karjeras beigām noteikti atgriezīsies dzimtenē. “Kas ir pieķēries Latvijai, tam ir grūti no viņas šķirties.” Kristaps vecmammai arīdzan solījis, ka meklēs tikai latviešu līgavu, nevis kādu amerikānieti.

Saistītie raksti

Kristaps ar savu algu noteikti varētu atļauties nopirkt vecmammai kādu greznāku mitekli par nelielo Alsungas mājiņu, bet Antonija nekur negrib pārvākties. “Es šeit ļoti labi jūtos.” Viņa atzīst, ka ir ļoti grūti kaut ko pieņemt no bērniem. “Labāk es viņiem kaut ko iedodu nekā saņemu. Bet es zinu – ja būs vajadzīgs, bērni man palīdzēs.”

Antonijas pensija ir ap 260 eiro. “Laukos ar to pilnīgi pietiek. Paši varam izaudzēt kādu tomātu, kartupeli.” Viņa pati audzē arī ārstniecības augus, bet aptiekā cenšas pārāk bieži neiegriezties. “Mūžs tik ātri paskrējis, ka nemaz nevar manīt, ka man to gadu tik daudz,” smejas Antonija. “Man joprojām patīk iziet ārā pakustēties, kaut vai sniegu parakt. Kā teica dullā Paulīne: lai vaigi būtu sārtāki!”

LA.lv